10 britu virtuves ēdieni, ko vērts nobaudīt  (7)

Lūk, 10 sāļi un saldi ēdieni, kurus pagatavot pašam vai nobaudīt nākamo reizi, kad ir iespēja paviesoties Lielbritānijā! Tās virtuve izceļas ar interesantiem pīrāgiem, bagātīgām brokastīm un vienkāršiem desertiem, kurus baudīt pie tradicionālās angļu tējas.

Ja jau runājam par britu virtuves ēdieniem, tad pirmā lieta, ar ko jāsāk – brokastīm (full english breakfast). Britiem brokastis ir ne vien ēdienreize, bet pilns šķīvis ar treknu un barojošu ēdienu. Visā pasaulē slavenas ir tieši angļu bagātīgās brokastis. Tradicionāli angļu brokastīs uz šķīvja tiek likts cepts bekons, ceptas, plaucētas olas vai olu kultenis, cepti vai grilēti tomāti, ceptas sēnes, apgrauzdēta maize ar sviestu, ceptas desiņas un konservētas vai vārītas pupiņas mērcē. Reizēm klāt tiek pielikta arī kāda šķēle asinsdesas, kuru angļi dēvē par melno pudiņu (black pudding).

Šī brokastu maltīte britu ēšanas paradumos ienākusi jau no 18. gadsimta, kad Viktorijas laika ļaudis sākuši nostādīt brokastis kā svarīgāko dienas maltīti. Angļu brokastis reizēm mēdz dēvēt par fry-up, ko varētu tulkot kā sacepienu, jo visas sastāvdaļas var pagatavot vienā pannā. Pie spēcinošās un sātīgās maltītes no rītiem tiek dzerta arī kafija vai tēja.

Ikviens, kurš kādreiz apguvis britu angļu valodu, mācību stundās būs saskāries ar terminu "fish&chips" – britu iecienīto maltīti, kas sastāv no mīklā panētas zivs un kraukšķīgiem kartupeļu salmiņiem. Šo ēdienu pagatavot ir visai vienkārši arī mājās – vajadzēs vien zivs fileju, piemēram, mencas, miltu un ūdens mīklu, kurai pievienota mazliet soda, un kartupeļu salmiņus. Recepti gatavošanai mājās meklē šeit.

Bet kā tad īsti radies slavenais ēdiens? Līdz ar kartupeļu ievešanu Eiropā, francūži bija tie, kas izgudroja kartupeļu salmiņus jeb frī kartupeļus. Pēc tam, 19. gadsimta vidū, britu vienkāršā tauta ķērās klāt vienkāršas un visiem pieejamas maltītes radīšanā, kuru varētu ātri apēst. Tā nu pilsētiņās, kurām tuvāk ir Ziemeļu jūra, saradās vietas, kur gatavoja zivis kraukšķīgā panējumā. Pirmā zivs un kartupeļu tirgotava Ziemeļanglijā tika atvērta 1863. gadā Oldhemā, Lankašīrā. Mazās ēdiena tirgotavas uzplaukušas arī citviet Lielbritānijā un kļuvušas par ģimenes biznesu. Mūsdienās tas ir viens no britu nacionālajiem ēdieniem.

Liellopa Velingtons (Beef Wellington) ir viena no tām maltītēm, kas britu virtuvē zināma jau gadsimtiem ilgi, taču savu vārdu un popularitāti ieguvusi vien 20. gadsimtā. Britiem ļoti patīk dažādi gaļas ēdieni, kas pagatavoti gluži kā milzīgi pīrāgi. Liellopa Velingtons savu nosaukumu ieguvis pirmajā Velingtonas hercoga Artura Velzlija dēļ, kurš kaujās pie Vaterlo sakāvis Napoleonu. Cik liela saistība ēdienam ir ar pašu hercogu, vēsture klusē. Drukātajās pavārgrāmatās tas ar šādu nosaukumu – liellopa Velingtons – parādījies 1940. gados ASV. Tad nu arī sācies ēdiena popularitātes vilnis.

Kā gatavo slaveno Velingtonu? Tam būs vajadzīgs liellopa filejas gabaliņš, apceptas sēnes ar sīpoliem un kārtainā mīkla. Smalki sakapātās sēnes un sīpolus izkārto apkārt liellopa gaļas gabalam, bet to pēc tam rūpīgi ievīsta kārtainajā mīklā. Lielo pīrāgu pēc tam liek cepties cepeškrāsnī, līdz mīkla ir zeltaini brūna. Kad Velingtons gatavs, to griež šķēlēs un pasniedz kopā ar ceptiem kartupeļiem vai citām piedevām.

Izklausās pēc krēmīga deserta, vai ne? Jorkšīras pudiņš varētu būt viens no maldinošākajiem maltītes nosaukumiem, kas redzēts, jo no pudiņa maltītē it nekā nav. Par Jorkšīras pudiņu dēvē nelielas suflē līdzīgas maizītes, kuras ēd kopā gan ar gaļas ēdieniem un siltajām mērcēm, gan deserta krēmiem. Tieši tāpēc šīs nelielās maizītes ir nobaudīšanas vērtas, jo ir samērā universāla piedeva.

Jorkšīras pudiņa mīklu gatavo no olām, miltiem un piena vai ūdens. Kad mīkla pagatavota, to sadala nelielās porcijās un liek pannā ar sekliem iedalījumiem – līdzīga mūsdienu mafinu pannai. Bet kraukšķīgumam panna pirms tam tiek ieziesta ar cūku taukiem. Jorkšīras pudiņa receptes pavārgrāmatās atrodamas jau kopš 18. gadsimta, un šī piedeva kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu britu iecienītajam svētdienas sacepumam.

Apaļās scones maizītes vai cepumu formā Lielbritānijā tiek baudītas pie tējas tases, uz tām ziežot ievārījumu, mīkstu sviestu vai kādu saldu krēmu. Biezās cepummaizītes pirms ēšanas mēdz pārgriezt uz pusēm, lai apsmērēšana un ēšana būtu ērtāka. Tos vienkārši var pagatavot mājās, piemēram, pēc šīs receptes.

Kas attiecas uz scones izcelsmi – šī recepte britu virtuvē atrodama jau daudzus gadsimtus. Ēdiens nāk no Skotijas un ticis gatavots jau pašā 16. gadsimta sākumā. Nelielo maizīšu mīklu klasiski mēdz papildināt ar rozīnēm, taču to vietā var izmantot arī, piemēram, dzērvenes un citas žāvētas ogas vai augļus.

Pavisam vienkāršs saldais ēdiens, kas tiek gatavots no pārpalikumiem, ir maizes un sviesta pudiņš jeb saldais sacepums. Tā pagatavošanai nepieciešamas baltmaizes šķēles (vislabāk apkaltušas), kas izmērcētas izkausētā sviestā. Maizes šķēlītes izkārto cepamajā traukā un pārlej ar saldo krējumu vai pienu, kam pievienota vaniļa, muskatrieksts un cukurs. Beigās saldo pudiņu apkaisa ar rozīnēm un cep cepeškrāsnī, līdz saldais sacepums apbrūnējis.

Pirmo reizi šī recepte drukātajās pavārgrāmatās pieminēta jau 18. gadsimta 30. gados. Kulinārijai attīstoties, arī klasiskā maizes pudiņa recepte pilnveidota – izteiktākai garšai tam mēdz pievienot arī sarīvētu citrona miziņu vai apelsīnus. Mūsdienās bieži vien to pasniedz ar saldu vaniļas vai kādas citas garšas mērci.

Kraukšķīgā mīklā paslēptie cūkgaļas un buljona želejas gabaliņi – cūkgaļas pīrāgs, ir viens no tiem ēdieniem, kas vistiešākajā nozīmē asociējas ar Lielbritāniju un tās virtuvi. Viens no slavenākajiem ir Češīras cūkgaļas pīrāgiem, kas ticis gatavots jau viduslaikos, ja ne pat agrāk. Pīrāga izcilās garšas noslēpums slēpjas ne vien mīklā, kas pagatavota ar taukiem izteiktākam kraukšķīgumam, bet arī pildījumā – tas piepildīts līdz ūkai, lai ikviens maltītes kvadrātcentimetrs būtu pilns.

Cūkgaļas pīrāgu parasti pasniedz aukstu, sagrieztu pīrāgam raksturīgajās šķēlītes. To ēd tāpat, kā uzkodu, vai pasniedz kopā ar salātiem un citām piedevām. Lai gan tā gatavošana ir visai piņķerīga, rezultāts noteikti ir tā vērts. To vari pamēģināt mājās pats, sekojot šai fotoreceptei.

Šis ir visai interesants saldā krējuma deserts ar jocīgu nosaukumu – "syllabub". Tomēr nevajag likt nosaukumam sevi maldināt – deserts ir visai dižciltīgs un britu kulinārijas tradīcijās ieviests jau Tjūdoru dinastijas valdīšanas laikā. Krēma deserts tiek gatavots no saldā krējuma, cukura un baltvīna, visas sastāvdaļas sakuļot līdz attiecīgajai gaisīgajai konsistencei.

Deserts ir tik slavens, ka dažādi dziesminieki un literāti to savās vārsmās pieminējuši jau 16. gadsimta vidū. Mūsdienu versijās gan sillabubs tiek gatavots ar olu baltumiem, šeriju vai brendiju. Biezināšanai tiek izmantots arī želatīns, bet to mēdz pasniegt ar ogu vai augļu želeju.

Vēl viens ēdiens, ar kuru apstiprinās britu virtuves vienkāršība un mīla pret desiņām. Desiņu un mīklas sacepums jeb toad in the hole tiek gatavots no divām vienkāršām lietām – Jorkšīras pudiņa mīklas un desiņām. Mīkla tiek ieklāta cepamajā traukā, bet tai pa virsu uzliktas desas. Kad vienkāršais sacepums gatavs, to pasniedz ar sīpolu mērci un dārzeņiem.

Receptes pirmsākumi meklējami jau 1747. gadā, kad pavārgrāmatā sacepums nodrukāts ar nosaukumu "Baloži aliņā". Savulaik tā gatavota no visdažādākajām gaļām, nesmādējot kā liellopa, tā putna gaļu.

Lielbritānijas iedzīvotāji tik tiešām no sirds iecienījuši sacepumus. Nelielo britu ēdienu topu noslēdz vēl viens, salds un gards šedevrs – krambls. Sacepuma pagatavošana ir visai vienkārša – cepamajā traukā saber iepriekš nedaudz apceptus augļus un ogas (āboli, rabarberi, avenes, mellenes, kas apceptas cukurā un kanēlī) un pārkaisa ar mīklas drupačām vai rīvmaizi. Pēc tam liek cepeškrāsnī un cep, līdz virskārta kļuvusi zeltaina.

Īpaši populāra recepte kļuva pēc Otrā pasaules kara – naudas taupības nolūkos nevajadzēja gatavot īpašu mīklu. Atlika vien pārkaisīt pildījumu ar sviesta un maizes drupaču masu, un saldais ēdiens gatavs. Mūsdienās gan atrodamas versijas, kurās krambla garoziņa gatavota no mandeļu miltiem, auzu pārslām un citām sastāvdaļām.

Raksta tapšanā izmantota informācija no Englishbreakfastsociety.com, Historic-uk.com un Foodtimeline.org.