"Margarita" – šo vārdu jau izrunājot vien ir skaidrs, ka ēdiens ar tādu nosaukumu būs izcili gards. Pica margarita (Margherita) ir viens no slavenākajiem itāļu ēdieniem, kas radīts picu galvaspilsētā Neapolē. Šī pica ir tik īpaša, ka par tās radīšanu pat ir sarakstītas bērnu grāmatas un tā tiek saukta par kulinārijas Pelnrušķīti.
Kā radās vienkāršais, bet tajā pašā laikā tautu vienojošais ēdiens? Cik sen tas pazīstams pasaulei? Un kāda ir tradicionālās picas margarita recepte? Lūk, neliels stāsts par kārdinošo ēdienu!
Pica par godu karalienes vizītei
Izrādās, pirmās rakstiskās liecības par picām meklējamas jau 997. gadā, latīniski, Gaetas pilsētā Itālijas dienvidos. Tomēr tiek lēsts, ka picām attālināti līdzīgas maltītes ēstas krietni pirms mūsu ēras. Picas savu popularitāti sasniegušas vien pēc Otrā pasaules kara. Līdz tam picas uzskatītas par nabadzīgo ļaužu ēdienu, jo tās gatavotas, lai nelaistu zudumā produktus, kas varētu sabojāties – sieru, mērces un citas lietas, kuras mūsdienās glabājam ledusskapī.
Par pirmo īsteno picēriju uzskata "Antica Pizzeria Port'Alba" picēriju Neapolē, kas atvērta 1830. gadā. Līdz tam lielākoties picas pārdotas no ēdienu ratiņiem un maiznīcās. Tomēr pica "Margarita" tika radīta nedaudz vēlāk un citviet tajā pašā Neapolē. Kad 1889. gadā Neapoles iedzīvotāji saņēma ziņu, ka par godu Itālijas karalienei Savojas Margaritai, karaļa Umberto I sievai, tiek rīkota parāde, karalienes pārsteigšana ar ko garšīgu tika atstāta picu cepēja Rafaēla Espozito ziņā. 19. gadsimta beigās tieši viņš bija viens no atzītākajiem picu meistariem pilsētā.
Espozito ķēries pie darba un radījis ko tādu, kas simbolizētu Itāliju, tās vienkāršo virtuvi un vienotu kā vienkāršo tautu, tā augstdzimušos. Tā nu radīta kviešu miltu mīklas pamatne, kurai izmantots svaigs raugs un jūras sāls. Pa virsu uzziesta olīveļļa, izlikti plānās šķēlēs sagriezti tomāti un bifeļu piena mocarella. Zaļumam pa virsu uzliktas arī bazilika lapiņas. Trīs picas virskārtas sastāvdaļas garšīgā veidā simbolizējušas Itālijas karogu.
Margarita ir tikai sākums
Pēc tam, kad karaliene Margarita tiešām piestāja picērijas priekšā, kur Espozito viņu cienāja ar viņai par godu pagatavoto maltīti, itāļi sajutuši vienotības sajūtu. Sak, ja karalienei garšojis vienkāršās tautas ēdiens, tad tas ir pietiekami labs arī citiem Itālijas reģioniem. Tā arī neapoliešu kulinārās ieražas izplatījušās tālāk un margarita kļuvusi par picu pasaules Pelnrušķīti, kas no vienkāršās kalpotāju tautas izsitusies līdz karaļnamam.
Vislielāko triecienu pēc nelielā picu popularitātes uzplūda, Itālija saņēma laikā, kad valsts varas groži bija fašistu rokās. No 1922. līdz 1945. gadam masveidā no publicētajām pavārgrāmatām izzuda picu receptes. Picas tika pieminētas vien kā reģionāla īpatnība. Otrā pasaules kara laikā, kad Itālijā uzturējušies britu karavīri, kuri bijuši arī dienvidos, esot iecienījuši vienkāršo ēdienu un pieprasījuši to, kur vien devušies.
Bet tālāku picu izplatību veicinājuši paši itāļu emigranti, kuri kara laikā meklējuši drošākus dzīves apstākļus ASV, drošākās Eiropas valstīs un pat Austrālijā. Reti kurā pasaules valstī pica nav iecienīta. To ir ne vien vienkārši pagatavot, bet arī ērti ēst.
Receptes autentiskuma apliecinājums – mūra picas krāsns
Par īstenu Neapoles picu tiek saukta tikai tāda, kas pagatavota ne vien no klasiskajām sastāvdaļām, bet arī īpašā picu krāsnī. Picas tiek ceptas neticami lielā karstumā – aptuveni 485 grādos pēc Celsija apmēram pusotru minūti. Picu meistari tās, cepot ar īpašām lāpstām, arī pagriež, lai pica vienmērīgi izceptos un neapdegtu.
Mīklai ir jābūt no durum kviešu miltiem, svaiga rauga, ūdens un jūras sāls. Mīklu raudzē aptuveni divas stundas. Pēc tam sadala nelielās porcijās, apsedz ar mitru dvielīti un raudzē vēl 6-8 stundas. Tās izrullēšanai pēc tam drīkst izmantot tikai rokas – picu svaida gaisā, jo ar centrbēdzes spēku tā izlīdzinās vienmērīgi, aptuveni trīs milimetru biezumā.
Kad picas pamatne sagatavota, uz tās liek tomātu šķēlītes, bifeļu piena mocarellas šķēlītes un bazilika lapiņas. Pēc tam ar spirālveida kustībām uzklāj pa virsu arī olīveļļu. Picas cepšana karstajās krāsnīs, kur tiek kurināta malka, notiek pavisam ātri.
Ja nu picu ļoti kārojas pagatavot mājās, ņem talkā šo picas margarita versiju.
Raksta tapšanā izmantota informācija no Italymagazine.com, Lifeinitaly.com, grāmatām "The Lost Art of Real Cooking" (Ken Albala, Rosanna Nafziger Henderson) un "Pizza: A Global History" (Carol Helstosky).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
