Eksperiments: Krāsojam Lieldienu olas ar virtuvē atrodamām izejvielām  (11)

Eksperimentam izmantoju baltās M izmēra vistu olas, kā arī pāris brūnās olas, kas bija aizķērušās ledusskapī. Par iedvesmu kalpoja šī olu krāsošanas infografika, kas pirms pāris gadiem tika publicēta internetā un joprojām ir ļoti populāra.

Pirms ķerties pie olu krāsošanas, olas kārtīgi nomazgāju ar ziepēm zem ūdens strūklas un noslaucīju. Pārbaudīju, vai olām nav mikroplaisiņu – no 10 olām kastītē trīs izrādījās nelietojamas, kā arī sagatavoju materiālu, kurā ievīstīt olas. Šoreiz marles vietā vislabākā izvēle izrādījās pavisam vienkāršas sieviešu zeķubikses, tāpēc, dāmas, – ja ir kāds pāris miesas krāsas zeķubikšu, kurā ir caurums, neizmetiet! Divās zeķubikšu starās satilps vismaz 12 olas.

Tāpat parevidēju graudu produktu skapīti un apviļāšanai izvēlējos auzu pārslas un sezama sēkliņas. Bet, lai aiztaupītu došanos uz Biķernieku mežu pēc zālītēm, no ledusskapja izņēmu pētersīļu zariņu. Kā var redzēt bildēs, tas kalpos kā ļoti veiksmīga izvēle skaistu rakstu nospiedumiem.

Un beidzot – krāsvielas! Par eksperimenta "upuriem" šoreiz izvēlētas sīpolu mizas, kurkuma, melleņu ievārījums, upeņu ievārījums, piparmētras, kumelītes, piparmētras un sen neizlietots augļu tējas maisījums. Norādīšu, ka pēc tam, kad olas nokrāsotas, apziedu tās ar sviestu – lai vēl skaistākas un spīdīgākas.

Sīpolu mizas ir absolūtā olu krāsošanas klasika. Un ne velti, jo zināms, ka sīpolu mizas nepievils, bet rezultāts vienmēr būs interesants. Katlā saber sīpolu mizas, pārlej tās ar ūdeni un liek vārīties uz plīts vismaz 20 minūtes. Katlā burbuļos sarkanīgs šķidrums, kas labi pieķersies pie olas.

Kamēr novārījums uz plīts burbuļo, krāsošanai paredzēto olu samitrina, apviļā auzu pārslās, zālītēs un citos krikumos, kas izskaistinātu tās virsmu. Olu uzmanīgi ieliek zeķubiksēs (vai marlē, ja tā patīk labāk) un nosien. Olu liek verdošajā ūdenī un vāra 10-11 minūtes, lai zinātu, ka tā būs tiešām cieta un olu kaujās būs iespēja uzvarēt. Pēc vārīšanas izslēdz plīts liesmu un atstāj olas ievilkties vismaz uz 10 minūtēm.

Rezultāts: sīpolu mizas nepieviļ. Izvīstītā ola ir spoži sarkanbrūna un skaista. Košāka ir krāsošanai izmantotā brūnā ola, bet baltā ola ir gaišāka un ne tik spilgta.

Sekojot infografikas norādījumiem, tādā pašā metodē, kā krāsotas olas sīpolu mizās, krāsoju olas arī piparmētru lapiņu novārījumā. Tās sabēru katlā, pārlēju ar ūdeni un vārīju 25 minūtes. Kad virumā lapiņas uzbriedušas un ūdens ieguvis zaļu krāsu, olas ir gatavas krāsošanai.

Ievīstīto balto olu ievietoju katliņā un ļāvu tai vārīties 10 minūtes, līdz dzeltenums ciets. Pēc tam atstāju novārījumā ievilkties 15 minūtes. Tad jau ierastais process – pārgriezu zeķubikses gabaliņu, izņēmu olu un atstāju nostāvēties aukstā ūdenī.

Rezultāts: solītās zaļās olas vietā skatam pavērās blāvi dzeltenzaļa ola. Iespējams, ka, lai iegūtu spilgtāku zaļo toni, piparmētru lapiņu daudzumam jābūt koncentrētākam, bet pašas olas pēc novārīšanas šķidrumā jāatstāj vismaz pāris stundas.

Kā nākamais olu krāsošanas eksperimenta nežēlastībā krita upeņu ievārījums. Precīzāk, ledusskapī kādu laiku aizķērusies pusburciņa. Ievārījums tika ielikts nelielā katliņā, pārliets ar aptuveni litru ūdens un vārīts 20-30 minūtes.

Kad novārījuma vārīšanas laiks pagājis, katliņā tika iegremdēta baltā ola (šoreiz apviļāta vien sezama sēkliņās) un vārīta 10 minūtes. Pēc tam plīts tika izslēgta un olas atstātas ievilkties novārījumā vēl 10 minūtes. Tā kā manīju, ka nekāda spilgtā krāsa vēl nedaiļo olas čaumalu, atstāju upeņu novārījumā to vēl pusstundu.

Rezultāts: olas krāsa lika mazliet vilties, jo vairāk atgādināja blāvi pelēkvioletu punktojumu. Tomēr nebēdāsim, vismaz kas atšķirīgs un interesants.

Pēc upeņu ievārījuma fiasko nolēmu ķerties pie smagajiem ieročiem. Nav noslēpums, ka katram kaut reizi gadās aizmirst ledusskapī kādu ievārījuma burciņu. Tā nu šajā olas krāsošanas piegājienā izmantoju aizpērnā gada melleņu ievārījuma burciņu. Lai krāsa būtu piesātināta, katliņā ielēju visu mazās burciņas saturu, pārlēju ar ūdeni un vārīju 20 minūtes.

Pēc tam novārījumā iegremdēju balto olu, kas izdaiļota ar pētersīļu lapiņu un vārīju 10 minūtes. Pēc tam 10 ierastās nostāvēšanas minūtes, un ola gatava izņemšanai no vīstījuma.

Rezultāts: koši zila ola. Nākas secināt, ka krāsošanai ir vērts izmantot veselu burciņu ievārījuma (vislabāk jau tāda senāka, ko vairs neplāno notiesāt).

Kad ievārījuma burciņas iztukšotas, laiks pārbaudīt teoriju par kurkumas krāsošanas spēku. Iebēru katliņā kurkumas pulveri (20 gramu paciņa) un pārlēju ar 750 mililitriem ūdens, jo katliņš neliels un krāsošanai paredzēta viena baltā ola. 20 minūtes kurkuma burbuļoja dzeltenās putās.

Pēc tam kurkumas novārījumā iemērcēju auzu pārslās un sezama sēkliņās apviļātu olu. Standarta 10 minūtes vārīšanas un 10 minūtes ievilkšanās. Jau pirms iemērkšanas košais ūdens lika nojaust, ka nebūs jāviļas krāsojumā.

Rezultāts: kurkuma tiešām nokrāsoja olu koši dzeltenu. Jāatzīst, ka šis bija visnesāpīgākais krāsošanas paņēmiens, jo atlika vien iztukšot garšvielu paciņu.

Pēc koši dzeltenajām kurkumas olām nolēmu izmēģināt laimi ar kumelītēm. Sekojot infografikas norādījumiem, 30 minūtes katliņā vārīju 100 gramus kumelītes, kas pārlietas ar litru ūdens. Pēc tam masu gan nenokāsu, bet nolēmu apiet norādījumus.

Olu ieliku kumelīšu novārījumā un turpat arī vārīju 10 minūtes. Bet pēc tam atstāju ievilkties uz stundu, lai redzētu, kas nu sanāks. Zināju, ka ar kurkumas košumu nebūs mēroties, bet izvīstītā ola nepievīla.

Rezultāts: visai blāvi dzeltena, bet tomēr krāsota ola.

Lai gan infografikā šāds krāsošanas paņēmiens nebija minēts, izlēmu, ka tas tomēr būs pamēģināšanas vērts. Tā nu par manu beidzamo upuri krita augļu asorti tēja (hibiska ziedi, āboli, pīlādži, mežrozīšu augļi, apelsīnu miziņas, upeņu lapiņas), kam daudzus mēnešus neviens tā arī nebija pieskāries. Bēru tēju katliņā, aplēju ar teju litru ūdens un vārīju 20 minūtes.

Šķidrums skaisti tumši sārts, tāpēc ar pārliecību liku novārījumā arī krāsošanai paredzēto balto olu. 10 minūtes vārīšanas, 20 minūtes ievilkšanās un ola gatava apskatei.

Rezultāts: visjocīgākā krāsotā ola, ko nācies redzēt. Mazliet vilšanās sagādāja tas, ka, spēcīgāk paberzējot, liela daļa krāsojuma noberzās. Taču arī šai olai savs skaistums – raksts, kas nedaudz atgādina marmoru.

Lai košas Lieldienu olas un priecīgi svētki!