10 spāņu virtuves ēdieni, kas liks garšas kārpiņām dejot

Saules pārpildītas dienas, pēcpusdienas siesta un svētki visur, kur dodies – tā varētu raksturot spāņu dzīvesveidu. Atšķirībā no mums, spāņi neceļas septiņos no rīta un nedodas pie miera vēlu vakarā. Tā vietā, lai pārciestu karstās dienas, spāņi bauda pavisam citādāku dienas režīmu un kulminācija ir vien sešos vakarā, kad ļaudis, norimstot karstumam, beidzot piepilda ielas. Tas ietekmē arī spāņu ēšanas paradumus, jo vakariņas tiek ēstas ļoti vēlu – pat ap deviņiem vakarā.

Kas attiecas uz kulināriju – katram reģionam ir savas raksturīgās ēst gatavošanas iezīmes. Tuvāk Atlantijas okeānam, Spānijas ziemeļos, goda lieta ir ēst jūras veltes. Spānijas austrumi ir slaveni ar gardo rīsu maltīti paelju, kas radusies Valensijas pilsētā. Bet, viesojoties karstajos Spānijas dienvidos, Andalūzijas reģionā jānogaršo pašu spāņu gatavots gaspačo.

Laiks kulinārajam ceļojumam pa Spāniju!

Kad domājam par spāņu virtuvi, paelja (paella) ir viens no pirmajiem ēdieniem, kas iešaujas prātā. Neviens spāņu ēdienu saraksts nebūtu pilnīgs, ja tajā neiekļautu tieši šo ēdienu. Tas simbolizē ne vien spāņu produktiem bagātīgo ēst gatavošanas manieri, bet arī kopā būšanu – paelju pasniedz lielā traukā, lai ap to sasēstos ģimene un draugi un visi kopā baudītu ēdienu.

Tādas paeljas, kā to pazīstam mūsdienās, izcelsme meklējama 19. gadsimta Valensijā, un tas ir tipisks šī reģiona ēdiens. Ir daudz un dažādi paeljas veidi, bet viens no pazīstamākajiem ir tieši valensiešu paelja. To gatavo no īsgraudu baltajiem rīsiem (tiem obligāti labi jāuzsūc mitrums), vistas vai truša gaļas, reizēm gliemežiem, sviesta pupiņām, artišokiem, tomātiem, rozmarīna, paprikas, safrāna, ķiplokiem, sāls, olīveļļas un ūdens.

Populāra ir arī jūras velšu paelja, kā arī jauktā paelja.

Ja latviešiem un lietuviešiem svēta lieta ir biešu aukstā zupa, tad spāņiem, precīzāk, Andalūzijas reģiona iedzīvotājiem, tā ir gaspačo (gazpacho) aukstā tomātu zupa. Gaspačo pasniedz kā starteri, lai iesildītos brangām pusdienām vai vakariņām. Tā ir patīkami atsvaidzinoša, jo gatavota no svaigiem dārzeņiem.

Gaspačo pamatā ir tomāti, gurķi, paprika, sīpoli, ķiploki, baltvīna etiķis, ūdens, sāls un apkaltusi maize. Tradicionāli gaspačo zupa gatavota lielā piestā – tajā zupa saglabājās auksta un tai bija nevienmērīga konsistence, kas ļauj sagaršot līdz galam nesasmalcinātos dārzeņu gabaliņus. Mūsdienās gan ierasts zupu gatavot blenderī.

Zupu ir vienkārši pagatavot mājās, piemēram, pēc šīs receptes.

Čurros (churros) ir ļoti populārs kārums tieši ārpus Spānijas, pateicoties emigrantiem, kas ar šo ēdienu iepazīstinājuši cilvēkus ASV. Čurros ir populārs ielu ēdiens, kas tiek tirgots ne vien Spānijā, bet arī Portugālē, Kolumbijā un citās valstīs. Visbiežāk čurros kraukšķīgos cepumus pasniedz brokastīs.

Andalūzijā čurros mēdz dēvēt par "calientes". Cepumu mīklu gatavo no miltiem, ūdens un sāls. Mūsdienīgākai mīklas versijai pievieno olas, sviestu vai eļļu. Cepumus cep cepeškrāsnī vai uz uguns. Gatavos gardumus mēdz apkaisīt ar pūdercukuru vai ēst ar karstu šokolādes mērci.

Pamēģini pagatavot čurros pats, lūk, recepte no Tasty.lv krājumiem!

Ja runājam par Spāniju, nedrīkst nepieminēt tapas – nelielas uzkodas, gan aukstas, gan siltas, kas tiek gatavotas no visdažādākajām sastāvdaļām. Spānijā tapas ir tik populāras, ka ik uz stūra ir atrodami īpaši tapu bāri. Bāri tiek atvērti vien ap pulksten sešiem vakarā, jo tapas ir paredzēts ēst vakariņās. Izvēle ir plaša un katrs var atrast to, kas vislabāk tīk.

Kā tapas tiek pasniegtas olīvas (aceitunas) dažādās eļļās un ar pildījumiem, ceptas garneles, pipari, ceptas mīdijas, kalmāru gredzeni, anšovi etiķī, čorizo desas gabaliņi, zivs gabaliņi, šķiņķa šķēlītes, kroketes (croquetas) un daudz kas cits. Tāpēc, ja esi ieplānojis tapu vakaru mājās – saliec uz galda daudz jo daudz uzkodas bļodiņās, uz dēlīša sagriez maizes šķēlītes un ēdiens pasēdēšanai draugu lokā gatavs!

Garneles ir viena no populārākajām tapām. Skaidrs, kāpēc – tās var pagatavot daudzos veidos, un katrs no tiem garšos unikāli. Garneles ir īpaši populāras valsts dienvidos, jo tur tās ir viegli pieejamas un samērā lētas. Garneles ar ķiplokiem (gambas al ajillo) ir viena no populārākajām tapām, un nereti, šādā veidā pagatavotas, garneles tiek pasniegtas kā pamatēdiens.

Pamata versija, lai pagatavotu garneles ar ķiplokiem, ir pavisam vienkārša – vajag vien daudz garneļu, šķēlītēs sakapātus ķiplokus un olīveļļu. Garneles sautē eļļā pāris minūtes, un tās ir gatavas. Šādā pašā metodē pagatavotas garneles, kam ķiploku vietā pievienoti smalki sakapāti čili pipari, sauc par "gambas pil-pil".

Bez lielā jūras velšu daudzuma spāņi mīl arī saldumus. Īpaši saldi ir nelielie cepumi jeb smalkmaizītes "panellets". Šis našķis ir populārs Valensijā, Katalonijā un it īpaši Seviļā. "Panellets" tradicionāli tiek gatavoti un ēsti Visu svēto dienā 1. novembrī.

Košos dažādu formu cepumus gatavo no marcipāna masas un ciedru riekstiem, kas pēc tam apviļāti olu baltumos. Cepumus mēdz gatavot dažādi, taču galvenais, lai tajos būtu marcipāns – to var iecept mīklā, apviļāt izkausētā šokolādē vai pūdercukura masā.

Šo rīsu un jūras velšu maltīti, ko kataloniešu valodā sauc par "Arròs negre", kas iekrāsojusies tumši melna, iecienījuši valensieši un katalonieši. Tiešā tulkojumā maltīti sauc par "melnajiem" rīsiem, bet neoficiāli to mēdz dēvēt par melno paelju – to gatavo tieši tādā pašā metodē, kā jūras velšu paelju, tikai sastāvdaļas ir mazliet citas.

Melnās rīsu maltītes pamata sastāvdaļas ir īsgraudu rīsi, jūras velšu buljons, olīveļļa, pipari, ķiploki, paprika un, protams, kalmāru tinte. Melnā kalmāru tinte ne tikai piešķir ēdienam krāsu, bet arī maltītei raksturīgo jūras velšu garšu. To pasniedz ar garnelēm, kalmāra gabaliņiem un citām jūras veltēm.

Viens no Galisijas reģiona populārākajiem ēdieniem ir asie astoņkāja gabaliņi (Pulpo a la Gallega). Tāpēc, ja ir iespēja – Spānijā noteikti jānogaršo astoņkāji galisiešu gaumē. Astoņkāja gabaliņus mēdz iekļaut tapu piedāvājumā vai pasniegt kā pamatēdienu.

Šī ēdiena pagatavošanai būs nepieciešams svaigs, iztīrīts un sakapāts astoņkājis, olīveļļa, daudz jo daudz paprika un paprikas vai čili garšvielas. Tradicionālos jūras velšu restorānos šo maltīti mēdz pasniegt uz bieziem koka šķīvjiem, gabaliņiem mirkstot olīveļļā un garšvielās.

Ikviens gardēdis, kura sirdij jo īpaši tuvi ir deserti, zina, kas ir "Crème brûlée". Taču mazliet mazāk cilvēku zina, ka starp franču un spāņu virtuvju aizstāvjiem notiek neliela kauja, jo arī spāņi gatavo šo desertu. Tikai sauc to par kataloniešu krēmu (crema catalana).

Krēms tiek gatavots no saldā krējuma, olu dzeltenumiem, vaniļas un kanēļa. Tam klāt pievienota arī citronu vai apelsīna miziņa. Virsū krēmam tiek bērts cukurs, kas tiek karamelizēts ar uguns liesmas palīdzību.

Gardo krēmu var pagatavot pēc šīs receptes.

Spāņu ēdienu vakars nebūtu pilnīgs bez sangrijas. Lai gan šis gluži nav ēdiens, populāro vīna un augļu kokteili nevarējām neiekļaut sarakstā. Sangrija ir iecienīta visā pasaulē un ir tipiski vasarīgs dzēriens.

Ir noteikts, ka tikai Spānijā un Portugālē ražotie sarkanvīna dzērieni ir tiesīgi tikt dēvēti par sangriju. Sangriju gatavo no sarkanvīna, augļiem, piemēram, apelsīniem, āboliem, citrona, laima, persikiem, melones un citiem, kāda saldinātāja, piemēram, brūnā cukura, un mazliet brendija. Sangriju pasniedz lielās krūkās, labi atdzesētu, lai tā patīkami atveldzētu.

Raksta tapšanā izmantota informācija no Vayamadrid.com, Foodtimeline.org, Expatica.com un Spainattractions.com.