10 izsmalcinātās japāņu virtuves ēdieni, kas jāpamēģina kaut reizi

Uzlecošās saules zemes kulināros šedevrus var nobaudīt ne vien ceļojuma laikā, viesojoties Āzijas salā, bet arī tepat – kādā japāņu restorānā vai mājās, ja vien ir visas nepieciešamās sastāvdaļas maltītes pagatavošanai. Tāpēc portāls "Tasty" atlasīja 10 japāņu virtuves ēdienus, ko vērts nobaudīt vismaz reizi mūžā!

Bet, ja japāņu virtuve nevilina, palūko, ko labu nogaršot no Francijas, Vācijas, Spānijas, Indijas, Lielbritānijas un ASV kulinārijas!

Miso zupa visnotaļ ir viens no mīļākajiem ēdieniem teju ikvienas japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatas varonim. Kas tad slēpjas zem vienkāršā ēdiena nosaukuma? Zupas galvenās sastāvdaļas ir buljons un miso pasta, kas tiek gatavota no fermentētām sojas pupiņām.

Bez šīm divām pamata sastāvdaļām miso zupai tiek pievienotas arī citas un katram Japānas reģionam raksturīga sava recepte. Miso zupa tradicionāli ir viens no ēdieniem, ko ēd brokastīs. Zupai tiek pievienotas jūraszāļu lapas, kartupeļi, sēnes, tofu siers, garneles, zivis un pat cūkgaļa – tad zupu sauc par "tonjiru", kas nozīmē "cūkgaļas zupa".

Ja ir viena lieta, ko japāņi tiešām ir izkopuši, tad tā ir tempuras mīkla. Tajā apviļā ne vien jūras veltes, bet arī augļus. Tempuras mīklā parasti gatavo tos produktus, ko pēc tam apvāra eļļā. Viena no populārākajām receptēm ir garneles tempuras mīklā jeb "ebi-ten".

Tempuras mīklu gatavo no auksta ūdens, miltiem, sodas, cietes, olām, eļļas un garšvielām. Reizēm, lai mīkla būtu vēl gaisīgāka, izmanto gāzēto ūdeni. Svaigās garneles apviļā mīklā un tad novāra karstā jo karstā sezama eļļā. Tik vien un garda uzkoda gatava!

Pirmajā mirklī varētu šķist, ka onigiri nav it nekas īpašs – kārtējais suši veids. Tomēr priekšstats ir maldīgs – šī ir rīsu maltīte, kas tiek pasniegta, rīsu bumbas (vai cita veida formas) ievīstot "nori" jeb jūraszāļu lapās.

Onigiri tiek gatavots no rīsiem, bet maltītes vidū slēpjas pildījums – marinētas plūmes, lasis vai kāda cita saldo un sāļo produktu kombinācija. Atšķirībā no suši, onigiri gatavotajiem rīsiem pievienots vien sāls, nevis rīsu etiķis.

Tas nebūtu japāņu ēdienu tops, ja tajā netiktu iekļauti suši – slavenie rīsu un jūraszāļu rullīši. Galvenais pamatprincips ir noteiktā veidā pagatavotie īsgraudu rīsi – tiem tiek pievienots rīsu etiķis. Pēc tam jau pārējās sastāvdaļas tiek izvēlētas pēc katra paša gaumes, tomēr japāņiem tradicionāli, tās noteikti būs jūras veltes un zivis.

Ir daudz un dažādu suši veidu – suši ar jūraszāļu lapām, suši, kas apvīti ar lasi, suši, kam apkārt ir sezama sēklas un daudzi citi. "Nigiri" ir suši, kuros uz rīsu bumbiņas tiek uzlikta zivs vai jūras veltes šķēlīte. "Gunkan" ir suši, kur rīsu un jūraszāļu ligzdiņa tiek papildināta ar ikriem vai kādu citu sastāvdaļu. Bet "norimi" ir mūsu platuma grādiem jau pazīstamie suši rullīši.

"Tonkatsu" var nosaukt par cūkgaļas šniceles japāņu versiju. Tā ir cūkgaļas maltīte, kur fileja tiek apviļāta kraukšķīgā panējumā un vārīta eļļā. "Tonkatsu" ir viens no "katsu" veidiem – katram tiek piedēvēts savs nosaukums, atkarībā no tā, kāda gaļa tiek izmantota, tā pagatavošanai, piemēram, liellopa gaļas variantu dēvē par "gyukatsu".

"Tonkatsu" ierasti pasniedz ar kāpostiem, rīsiem, miso zupu un marinētiem gurķīšiem. Panēto gaļas šķēlīti pirms pasniegšanas sagriež, lai izskatītos pēc salmiņiem. To tad ēd ar sinepēm vai Vorčesteras mērcei līdzīgu mērci japāņu gaumē.

Skaista un japāņu virtuvei tipiski vienkārša maltīte, kurā kārtējo reizi izceļas viena sastāvdaļa – rīsi. "Sekihan" sarkano rīsu maltīti parasti pasniedz svētku reizēs – dzimšanas dienās, kāzās vai citās svinībās. Interesantākais ir tas, kā tiek iegūta maltītei raksturīgā, viegli rozā krāsa.

Izrādās, rīsi tiek vārīti kopā ar adzuki pupiņām. Maltīti gatavo no miltainiem rīsiem, sarkanajām pupiņām, bet pēc vārīšanas pasniedz ar apgrauzdētām sezama sēkliņām un sāli. "Sekihan" ēd, kamēr rīsi vēl karsti.

Bez rīsiem un jūras veltēm japāņi bauda arī vienkāršākas lietas, piemēram, vistas gaļu. Pamēģināšanas vērta ir "yakitori" maltīte – grilēti vistas gaļas iesmiņi. Tas ir viens no tipiskākajiem ielu ēdieniem, jo nelielie bambusa iesmiņi ar vistas gabaliņiem ir itin ērti ēšanai.

"Yakitori" gatavo no vistas, "tare" mērces un sāls. Lai gaļa izceptos vienmērīgi, tā tiek sagriezta vienādos, nelielos gabalos. Tad gaļas gabaliņus uzliek uz bambusa iesmiņiem "kushi", bet mērci un garšvielas pievieno pēc tam. Gaļas iesmiņus cep uz ļoti karstām oglēm, lai tie skaisti apbrūnētu un būtu ātri gatavi.

Japāņiem ļoti dārga ir augstvērtīga tunča gaļa – tunču cienītāji tos dodas meklēt pat uz Vidusjūru, tikai, lai atrastu pašu labāko. Tāpēc ir tikai svarīgi pamēģināt tunci, kas gatavots kādā japāņu virtuvei raksturīgā metodē. Šāda ir tunča "tataki" maltīte jeb "bonito tataki".

Šajā metodē tunča gaļas gabaliņi tiek apcepti uz ļoti karstas liesmas, pirms tam zivs gabaliņus izmarinējot etiķī vai ingverā. Pēc tam maltīte tiek pasniegta ar sojas mērci un dažādām piedevām, piemēram, sīpollokiem, citronu un salātlapām. Šo ātrās apcepšanas/grilēšanas metodi japāņi aizguvuši no eiropiešiem un savā virtuvē ieviesuši vien 19. gadsimtā un jāatzīst, ka rezultāts ir visnotaļ interesants.

Japāņu kulināru viena no specialitātēm noteikti ir izcili gaisīgas kūkas. Viena no tādām ir arī "castella" jeb "kasutera" biskvītkūka, kas raksturīga Nagasaki reģionam, bet cēlusies pavisam citur – Portugālē. Japāņi biskvītkūkas recepti izkopuši un nu tā ir nacionālās virtuves vērība.

Gaisīgo "castella" kūku gatavo no cukura, miltiem, olām un cietes sīrupa vai medus. Tās gardais noslēpums – izteiktais biskvīta gaisīgums – meklējams tajā, ka olas tiek pamatīgi sakultas, bet cepšanai tiek atvēlēts ilgs laiks. Tāpat, milti tiek sijāti vairākas reizes. Pats biskvīts tiek cepts zemā temperatūrā, koka cepamajā formā, jo tas palīdz biskvītam skaisti pacelties.

Zaļā "matcha" tēja šobrīd ir pārņēmusi pasauli un to var baudīt teju ikvienā kafijas kafejnīcā, kas seko līdzi pasaules tendencēm. Lai gan "matcha" tējas izcelsme ir Ķīna, tējas dzeršanas rituāls raksturīgs tieši Japānai. Tējas ceremonija iekļauj tās pagatavošanu, pasniegšanu un dzeršanu.

Kāpēc "matcha" tēju ir vērts nobaudīt? Pirmkārt, to pamēģināt ir vērts tās novākšanas metodes dēļ – "matcha" tējas lapiņas tiek audzētas ēnā trīs nedēļas, un tad tās tiek novāktas. Otrkārt, tējai ir pulvera konsistence, tā ir izteikti zaļa un pagatavošanas metode ir ļoti interesanta – tā tiek uzputota ar īpašu slotiņu "chasen" tējas traukā. Tējai ir īpatnēja garša, tā ir uzmundrinoša un var pat aizstāt rīta kafiju. "Matcha" pulverīši ieguvuši kulta statusu un no tiem tiek gatavoti pat konditorejas izstrādājumi.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāla "Japan Guide".