Izgaršot Igaunijas dienvidus – ceļojums gardēdim pa kaimiņzemi

Tā nu izmantoju iespēju un šoreiz ceļoju nevis kā tūrists parastais, bet tūrists-garšu atklājējs. Trīs dienas Tartu, Setu zemē un Veru, un esmu uzkrājusi tik daudz iespaidu, ar kuriem nevarēju nepadalīties arī ar "Tasty" lasītājiem, kas noteikti sirdī ir gardēži. Ja atvaļinājumu vēl neesi izbaudījis un meklē ko interesantu – vēl vari paspēt apciemot Dienvidigauniju un nogaršot tādus gardumus un maltītes, ar ko lepojas igauņi. Sākam?

Runājot par Baltijas valstīs ražotu šokolādi, ikvienam prātā uzreiz nāk divi ražotāji – "Laima" un "Kalev". Tomēr Igaunijas Dienvidos, netālu no Tartu, atrodas kāda neliela, meža ieskauta šokolādes ražotne, kas iznirst starp biezokņiem. Ja ir vēlme nogaršot īpaši veselīgu šokolādi un redzēt, kā tā top, jādodas uz Kallastes pagastu, netālu no Pelvas pilsētas.

"Kõlleste Kommimeistrid" jeb "Kallastes konfekšu meistari" ir burvīga šokolādes fabrika, kurā sparīgi šokolādes tāfelītes, konfektes un trifeles gandrīz katru dienu gatavo astoņu cilvēku komanda. Pirmajā mirklī, iebraucot nelielajā saimniecībā, šķiet, ka šokolādi noteikti šeit neatrast. Bet izskats ir maldīgs – gaisā saldi smaržo pēc kārdinošā garduma. Šis nelielais igauņu uzņēmums darbojas jau 10 gadus, piedalās dažādos tirdziņos un lēnām cenšas iekarot arī latviešu gardēžu sirdis.

Kas ir pats jaukākais – Kallastes konfekšu meistaru sortimentā ietilpst arī šokolādes, kam pievienots medus, ziedputekšņi un propoliss. Starp citu – Latvijā vākts, jo konfekšu meistardarbnīca saimniekam ir labi draugi mūsu valstī.

Ja ir vēlme savām acīm redzēt ne tikai to, kā top šokolādes tāfelītes, konfektes ar valriekstu pusītēm un grēcīgi gardas trifeles, bet arī pašam pamēģināt roku to gatavošanā, tad šis ir viens no Igaunijas ceļojuma pieturpunktiem, kurā piestāt. Iepriekš gan vēlams ekskursijas pieteikt, jo ir dienas, kad konfekšu meistari atpūšas.

Informācija un kontakti šeit.

Vieta, kur rozīnes atrod savu ceļu līdz biezpienam, bet ogas – līdz garda jogurta pudelei. Nopri ferma ir saimnieka Tīta Nīlo un viņa sievas izlolots bizness, kas dienasgaismu ieraudzīja 90. gados. No neliela kravas busiņa, kurā pie pavērtām durvīm tika tirgots piens un jogurts, Nopri izauguši par iespaidīgu fermu, kas piedāvā vairāk nekā 30 veidu piena produktus. Un pats jaukākais – tā ir atvērta ekskursantiem, kas paši savām acīm vēlas redzēt to, kur guļ un ganās gotiņas, kā tās tiek slauktas, kur nonāk piens, kā tas tiek apstrādāts un kādos iepakojumos nonāk jogurts, biezpiena kārumi un citi gardumi.

Kā pastāstīja pats Tīts Nīlo, tūristu grupas reizēm braucot pat vesels autobuss. Arī no Latvijas. Viņš kā pienotavas saimnieks ir iekārtojis pavisam interesanta koncepta veikaliņu, kurā tirgo Nopri saražotos piena produktus, bērzu sulu dzērienus (šī ideja ir saimnieka dēla izlolota), turpat vietējā apkaimē ceptu maizīti un fermā ražotu cieti žāvēto desu. Atliek vien aiziet uz veikaliņu, izvēlēties, ko vēlies nopirkt, un pašam sevi apkalpot, summu par produktiem ieliekot lielā koka kasē.

Nopri tiek ražots arī mūsu pašu "Kāruma" sieriņa līdzinieks – salds biezpiens, kas sapildīts nelielā trauciņā un pārkaisīts ar tumšās šokolādes skaidiņām. Jāatzīst, garšas ziņā tiešām atgādina latviešiem tik pazīstamos biezpiena sieriņus. Tomēr viena no lietām, kas Nopri apmeklējuma laikā pārsteidza visvairāk, ir ciešā, bet nelielā komanda, kas darbojas piena kombinātā – tie ir 11 cilvēki, kas gandrīz katru dienu rūpējas par 190 govīm, piena apstrādes iekārtām un produktu gatavošanu, un pie viena paspēj novadīt arī jaukas ekskursijas ar degustācijām interesentiem.

Vairāk par pašu Nopri fermu varat lasīt šeit, bet informāciju par atrašanās vietu meklējiet "Visit Estonia".

Netālu no Nopri fermas, tajā pašā Veru apriņķī, atrodas neliels ciems Obinitsa. Gluži kā no pagājušā gadsimta 30. gadiem izniris, tas spilgti atspoguļo setu ieražas, dzīvesveidu un sirsnību. Tomēr bez skanīgajām dziesmām un spilgtajiem tautastērpiem, kas brīžiem atgādina suitus, nelielajā ciemā atrodas arī pavisam īpaša ēstuve, kur nobaudīt pašus tradicionālākos setu ēdienus, kas gatavoti tā, kā to paredzējušas setu vecvecmāmiņas un vecmāmiņas.

Aiz grezniem koka vārtiem paslēpies "Setu Tautas nams" (Taarka tarõ köögikõnõ) – ģimenes restorāns un kultūras centrs, kur viesi tiek iepazīstināti ar neparasto setu ēdienu. Kad setu pārstāve un Obinitsas apmeklējuma gide Ulle Pārnoja ieveda nelielajā restorānā, uzreiz bija skaidrs, ka esi ciemiņš kāda mājās. Jau pastāvīgie viesi pie ieejas novelk apavus, atrod vietu telpas dziļumā pie galda un gaida, ko tad gardu namamāte cels galdā šoreiz. Kas pārsteidza visvairāk – Obinitsā "uztrāpījām" dienā, kad netālajos kapos notika kapu svētki un ciems bija pilns ar cilvēkiem, kas atbraukuši no malu malām (par to, kā norisinās kapu svētki Igaunijā, drīzumā varēsiet lasīt "Tūrismagids").

Man palaimējās nogaršot tradicionālo auksto zupu ar visai interesantu sastāvdaļu kombināciju – svaigiem kāpostiem, kam pievienoti svaigi un marinēti gurķi. Tāpat lielā māla podā tika atnesta krāsnī gatavota kartupeļu biezputra, pie kuras ēst krējuma mērcē sutinātu gaļu. Taču visvairāk pārsteidza deserts – biezs auzu pārslu ķīselis. Kā pastāstīja tautas nama saimnieks, šo ķīseli vietējie ēd gan kā desertu, gan sāļu uzkodu, atkarībā no tā, vai tas tiek ēsts tāpat vai ar medu.

Ja nolemts izgaršot setu virtuvi, noteikti ņemiet vērā vienu ieteikumu – ja namatēvs pasniedz glāzīti ar paša gatavotu degvīnu, tā jāpaņem rokās un kaut vai tikai jāpieliek pie lūpām. Tas ir veids, kā seti izrāda savu viesmīlību.

"Setu Tautas nams" atvērts apmeklētājiem no maija līdz septembrim, vairāk par šo vietu uzzini "Visit Estonia" lapā.

Mums ir vīna svētki, mūzikas festivāli, nēģu svētki, bet tas, ka igauņiem ir festivāls, kas veltīts tikai ķiplokiem, manām ausīm bija kas nedzirdēts. Ķiploki, protams, ir visai garšīgi un uzturam nepieciešami, bet tas, ka šim augam veltīts vesels festivāls, pirmajā mirklī šķita mulsinoši. Izrādās, pašiem igauņiem tā nu jau ir iemīļota tradīcija un daudzi šo pasākumu gaida ik gadu – lai satiktos ar paziņām, iepirktos vietējo ražotāju tirdziņos, karinātu ķiploku virtenes, izdejotos pie šlāgermūzikas un vakara noslēgumā uzzinātu – kurš tad šogad izaudzējis vislielāko ķiploku Igaunijā.

20. augustā "Ķiploku festivāls" norisinājās jau 9. reizi. Otro no tām – uzreiz izbraucot ārpus no Tartu, Igaunijas Lauksaimniecības muzeja teritorijā. Ideja par festivālu, kas veltīts ķiplokiem, radās Jegevā – Igaunijas aukstākajā pilsētā (aukstuma rekords uzstādīts 1940. gados). Tā kā Jegevā ir ķiploku audzēšanai labvēlīgi apstākļi un tos tur audzē patiešām daudz, pirms deviņiem gadiem audzētāji sapulcējās, lai atzīmētu ķiploku ražas izdošanos.

Kad ķiploku audzētāji sapulcējas, tie līdzi ved arī savu veikumu – dažādos veidos pagatavotus ķiplokus, no kuriem iznākuši gardi produkti. Piemēram, marinēti ķiploki, fermentēti ķiploki, ķiploku čipsi, pulveris, džems un pat melnie ķiploki. Melnie ķiploki visnotaļ ir viena no interesantākajām delikatesēm, ko nācies redzēt dažādos mājas ražotāju tirdziņos – tie cepti zemā temperatūrā 21 dienu un pēc izskata atgādina lakricas gabaliņus. Bet viena no interesantākajām lietām ir festivāla oficiālais gardums – ķiploku šokolāde. To ražo tā pati nelielā šokolādes fabrika, ko jau nācās apciemot iepriekš Kellestē.

Šajā atvaļinājumu sezonā gan uz festivālu vairs nepaspēt, bet nākamvasar – uz priekšu!

Nav noslēpums, ka ikvienas lielākas pilsētas vecpilsētas daļa čum un mudž no dažādām mazākām un lielākām kafejnīcām un restorāniem. Dienvidigaunijas brauciena noslēgumā, kad vairāk pētījām, ko interesantu piedzīvot Tartu apkārtnē, nācās iepazīt arī divus pavisam atšķirīgus, bet ļoti interesantus restorānus. Viens no tiem – pavisam nesen atvērts. Otrs – interesantu garšu pārpildīts.

Sāksim ar restorānu "Hõlm", kas atrodas viesnīcā "Lydia". Šī vieta ir vēl pavisam jauna un gardēžu neiepazīta, jo tika atvērta vien nesen – jūnijā. Katra maltīte, tās sastāvdaļas un vizuālais noformējums tik tiešām ir līdz sīkākajai detaļai pārdomāts. Virtuvē saimnieko šefpavārs Lauri Ilenurme, kas daļu recepšu aizņēmies no restorāna vārdā nosauktās Lidijas Grīnmanes Holmas 1925.-1926. gadā sarakstītā recepšu krājuma. To, starp citu, pārkopētu un iesietu stingrākos vākos, var pāršķirstīt un apskatīt turpat restorānā.

Taču vispārsteidzošākais, kam manas gardēža cerības nebija gatavas, bija restorāns "Chez André". Iekārtojies turpat Tartu vecpilsētā (Küütri iela 3), restorāns ir ideāla vieta, kur baudīt siltu vasaras pēcpusdienu, vērojot garām slīdošos tūristus. Šefpavārs Andrus Vahts ir patiešām virtuozs, jo piedāvātajā vasaras ēdienkartē spējis savienot nesavienojamo. Kad uz mana galda nonāca zemeņu salāti ar sēnēm un pistāciju mērci, biju totālā sajūsmā – kaut ko tādu nogaršoju pirmo reizi mūžā un atzinu, ka tas tik tiešām ir labākais, ko šovasar nācies ēst no sēnēm. Tikpat neparasts, cik ēdieni, ir arī to pasniegšanas veids – "Chez André" neatrast parastus šķīvjus, jo tikpat svarīgs, cik ēdiens, ir arī trauks, kurā tas pasniegts.