Sēņotāja ceļvedis: rudens sēnes, ko lasīt pilniem groziem  (4)

Lai arī tu mežā zinātu, kura ir mainīgā bērzlape, atšķirtu apšu beku no priežu bekas, sagatavojām ceļvedi ar gardākajām sēnēm, ko meklēt mežā. Jāpiemin, ka tās īpaši aktuālas ir septembrī, oktobrī un pat novembrī, jo ir sēnes, kas nebaidās pat no pirmajām salnām. Uzmanību! Šajā ceļvedī pavisam noteikti nav visas sēnes – retās un maz zināmās vari aplūkot www.senes.lv un latvijas.daba.lv.

Bekas ir cepurīšu sēnes, kuru apakšpusē ir savstarpēji saauguši, bišu sūnām līdzīgi stobriņi. Bekas visbiežāk aug mežos, uz zemes, tāpēc uz celmiem un koku stumbriem var neskatīties. Lielākā daļa Latvijā sastopamo beku ir vērtīgas ēdamās sēnes. Jo īpaši Boletus ģints pārstāves jeb īstās bekas. Tām sporas ir iedzeltenas vai brūnas, stobriņi balti, vēlāk sārti.

Ļoti bieži mūsu mežos ir sastopamas divas sviestbekas – graudainā (Suillus granulatus) un parastā (Suillus luteus). Abas ir ļoti līdzīgas, taču galvenā atšķirība ir tā, ka graudainajai sviestbekai ir kātiņš bez gredzentiņa, bet parastajai sviestbekai ap kātu, tieši zem cepurītes ir gredzentiņš. Abas šīs sēnes aug pie priedēm un ir ļoti bieži sastopamas, īpaši smilšainos skuju koku mežos. Ļoti laba ēdamā sēne, var cept un vārīt, bet pirms tam vēlams novilkt virsādiņu.

Govju bekas (Suillus bovinus) ir visai sīkas, ar bāli brūnu cepurīti, kas mitrā laikā var būt lipīgi gļotaina, bet sausā – spīdīga. Stobriņi govju bekām ir iedzelteni, stūrainām atverēm, saspiežot kļūst zilganzaļi. Mīkstums sēnēm ir bālgans. Smaržo un garšo visai patīkami. Aug priežu stumbru tuvumā, palielos baros. Reizēm var atrast uz veciem koku celmiem. Jaunās cepurītes garšo līdzīgi baravikām, būs labi piemērotas žāvēšanai. Atrast var rudenī, skuju koku mežos.

Priežubekas (Suillus variegatus) ir ar dzeltenu cepurīti, stobriņiem ir sīkas, ieapaļas atveres tumšbrūnā krāsā, bet mīkstums – iedzeltens. Kātiņš dzeltens, retu reizi – nedaudz iesarkans. Smaržo asi un stipri, bet garša maiga. Vārot vai cepot kļūst pelēcīga, noder žāvēšanai. Atrast var bieži, skuju mežos zem priedēm.

Apšubekas jeb apškundziņi (Leccinum aurantiacum) ir viena no vispazīstamākajām bekām. Tām ir sarkanbrūna, oranža vai dzeltenbrūna cepurīte, bālgans kātiņš ar gaišām vai melnām zvīņām. Mīkstums sēnēm balts, lūzuma vietās kļūst zilgans vai iesārts, vēlāk tumšpelēks. Garšo un smaržo ļoti patīkami. Bieži sastopama sēne, kas aug gaišos mežos, krūmājos, zem apsēm. Nereti kopā ar bērzubeku. Var lasīt gan vēlā vasarā, gan rudenī.

Parastās bērzubekas (Leccinum scabrum) ir sēnes ar brūnu, prāvu cepurīti, slaidu, gaišu vai pelēcīgu kātiņu. Cepurītes krāsa var variēt no augšanas vietas – tā var būt netīri pelēkbrūna, tumšbrūna, ja aug purvainās vietās ar mālainu zemi, bet purvu malās augošas ir netīri baltas. Kā jau priekšā pasaka nosaukums, aug bērzu tuvumā, gaišos mežos un krūmājos. Noderīga ēdamā sēne, jaunās garšo līdzīgi baravikām.

Baravikas (Boletus) ir rudens sēņu sēnes. Mežos bieži atrodamas egļu baravikas (Boletus edulis), bērzu baravikas (Boletus betulicola) un priežu baravikas (Boletus pinophilus). Baraviku nosaukumi pasaka priekšā, kur tās aug. Baravikām ir resni kātiņi, augšdaļā ar baltu tīklainu zīmējumu. Cepurīšu krāsa var būt tumšbrūna, gaiši brūna, iesārti brūna. Baravikām ir ļoti patīkama smarža un garša. Derēs gan cepšanai, gan vārīšanai, kā arī kaltēšanai un marinēšanai.

Pienainēm (Lactarius) raksturīgs tas, ka sēnes lūzuma vietā izdala dažādu krāsu sulu, ja sēnes ir nepāraugušas. Biezas un gaļīgas sēnes, ar trauslām lapiņām. Pienaiņu ģintī ietilpst daudzas labi zināmas ēdamās sēnes. Pirms lietošanas novāra, ūdeni nolej – tad sēnes zaudēs sīvumu un būs ēdamas.

Priežu rudmieses (Lactarius deliiciosus) un egļu rudmieses (Lactarius deterrimus) ir ļoti līdzīgas. Atšķiras vien to augšanas vieta un tas, kā apstākļi ietekmē to izskatu un tekstūru. Rudmieses ir vienas no labākajām ēdamajām sēnēm. Cepurītes tām ir oranžsarkanas vai ķieģeļkrāsā (attēlā augšā). Mīkstums sēnēm oranžs, vēlāk kļūst zaļgans. Patīkama smarža, garša parasti maiga, mēdz būt arī rūgtenas. Sastopamas mežu klajumos, norās, parasti vienā vietā lielā skaitā. Zem priedēm augošās rudmieses būs lielākas, gaļīgākas, ar cietākām cepurītēm, bet zem eglēm augošās ar mazākām cepurītēm un tumšākas. Aug no jūlija līdz novembrim. Var gatavot, iepriekš nenovārot. Īpaši garšīgas ceptas.

Alksnenes (Lactarius rufus) ir ar tumšu, sarkanbrūnu cepurīti, kurai ir iedobums un tā var atgādināt piltuvi. Sēne bojājuma vietās izdala baltu piensulu. Aug vasarā un rudenī, sastopamas skuju koku mežos, purvu malās, arī sausā laikā, kad citas sēnes neaug. Pirms tālākas gatavošanas nepieciešams novārīt apmēram pusstundu. Izmērcēta sālsūdenī, būs piemērota sālīšanai un marinēšanai.

Parastais vilnītis (Lactarius torminosus) ir prāva izmēra, rožaini iesārtu cepurīti, kam ir balta, ieritināta maliņa. Bieži sastopama mežos, mežmalās, zālainos laukumos. Aug jauktos mežos, zem bērziem vai eglēm. Sastopama līdz pat novembrim. Pirms gatavošanas gan jānovāra, būs ideāli piemērota sālīšanai un marinēšanai.

Parastā cūcene (Lactarius turpis) ir ar tumši zaļganbrūnu vai tumši pelēkbrūnu cepurīti, kas ir ļoti stingra, iedobta, gar maliņām saritinājusies, kā vilnītim. Mīkstums ir bālgans, lūzuma vietā izdala sīvu, baltu sulu, kas atstāj traipus. Aug jauktos un skuju koku mežos, it īpaši rudenī. Pirms gatavošanas gan ieteicams novārīt pusstundu, bet pēc tam noturēt divas dienas sālsūdenī. Kad tas izdarīts, var sālīt un marinēt.

Bērzlapes (Russula) ir visai bieži sastopamas sēnes un mūsu platuma grādos mežos aug daudz un dažādu sugu. Savstarpēji ir grūti atšķiramas. Cepurītes visām pārklātas ar virsmiziņu, krāsas gan atšķiras. Dažas ēdamas pat svaigas, bet citas pirms tam jānovāra, jo ir sīvas.

Dzeltenā bērzlape (Russula claroflava) ir ar spilgti dzeltenu cepurīti, lapiņas plānas un dzeltenas, kātiņš balts (attēlā augšā). Sastopama bieži, mitros lapu koku mežos, sevišķi zem bērziem un alkšņiem. Aug rudenī. Cepama uzreiz, nevajag novārīt. Sēnei saldena smarža, bez izteiktas garšas.

Plankumainā bērzlape (Russula vesca) ir ar viegli rozā nokrāsu, pieaugušai sēnei gar cepurīti ir "ķemmīte". Kātiņš balts. Ļoti bieži sastopama. Var ēst pat jēlu. Cepama uzreiz, var marinēt un sālīt.

Purva bērzlapei (Russula paludosa) ir liesmaini sarkana cepurīte, kas mitrā laikā kļūst nedaudz lipīga. Mīkstums balts, sēnei ir maiga garša. Izaugušām ir "ķemmīte" gar cepurītes maliņu. Sastopamas mitros skuju koku mežos, starp mellenājiem. Aug rudenī.

Dižsardzenes (Macrolepiota) izskatās pēc saulessargiem, jo tām ir plaši izplesta, sausa cepurīte ar lielām zvīņām. Kātiņš saulsardzenēm ir slaids, ar gredzentiņu. Ir pāris sugas, kas ir ēdamas, un divas no tām arī pieminēsim.

Lielā dižsardzene, senāk dēvēta par dižo saulsardzeni (Lepiota procera vai Macrolepiota procera) ir viena no lielākajām Latvijā sastopamajām sēnēm. Cepurītes lielums var sasniegt ap 30 centimetriem. Tā ir pelēkbrūna, vidū tumšāka. Cepurīte saplaisā tumšās zvīņās, kuru gali ir atliekušies. Pirms cepšanas nevajag novārīt, bet ieteicams ēst jaunās sēnes, kas nav pāraugušas. Aug līdz pat oktobrim, gaišos mežos, parkos, mežmalās un pat dārzos.

Čigānenes (Rozites) ir tās sēnes, ko ļoti daudzi sēņotāji izvairās vākt. Tas tāpēc, ka daudzi maldīgi to uzskata par indīgu un jauc ar kādu no mušmirēm. Tā ir līdzīga, taču uzskatāma par ļoti labu ēdamo sēni.

Cirtainā čigānene (Rozites caperatus) ir ar diviem plīvuriem, salmu dzeltenu cepurīti, kas jaunai sēnei ir apaļa, bet izaugušai – pastiepjas un atgādina bērzlapi. Bieži vien čigānenēm cepurītes ir iešķeltas (attēlā augšā). Šī sēne visbiežāk lasāma rudenī, skuju koku un sausos priežu mežos. Vienā vietā mēdz būt ļoti liels skaits sēņu. Ēst ieteicams jaunās sēnes, kurām cepurītes vēl atgādina zvaniņus. Var gatavot uzreiz – cepot un vārot. Būs piemērota sālīšanai.