Foto: Shutterstock
Sēņošanu var uzskatīt teju vai par latviešu nacionālo sporta veidu. Apbruņojušies ar klūgu groziņu un asu nazi, naskākie sēņotāji deso uz mežu jau agrā pavasarī, cerībā uziet sēnes pirmajai mērcītei. Jāteic, ka agro sēņu lieliskās garšas īpašības tiešām ir pūļu vērtas, bet, diemžēl, gadās, ka pārlieku liela centība robežojas ar neprātu, jo grozā (un pēc tam arī uz pannas) tiek likts viss, kas, kaislīgo sēņotājuprāt, ir ēdams, atsaucoties gan uz vecvecmāmiņu padomiem, gan uz dažādos forumos saklausītām gudrībām. Pārlieku fanātiskiem sēņotājiem nenāktu par ļaunu ieklausīties senajā gudrībā, ka ne ne viss ir zelts, kas spīd, un atcerēties, ka ne visas sēnes ir ēdamas.

Pirms kāda laika vienā populārā TV kulinārijas raidījumā izskanēja apgalvojums, ka tautā murķeļus mēdzot saukt gan par lāčpurniem, gan bisītēm, gan ķēvpupiem, kas, protams, nav taisnība, jo tās ir dažādas sēnes. Savukārt raidījuma skatītāja, piezvanot uz studiju, ieteica krunkainās pavasara sēnes vienkārši pārliet ar verdošu ūdeni, noskalot un izmantot mērces gatavošanai. Ja kāds nezinātājs salasītu bisītes un šo "vērtīgo" padomu īstenotu, rezultāts varētu būt visai skumjš, tādēļ nolēmām, ka ir laiks kliedēt maldus par to, kā atšķirt pavasarī Latvijas dabā sastopamās bisītes, ķēvpupus un lāčpurnus. Jo visas šīs krunkainās pavasara sēnes daudzi līdzīgā izskata dēļ maldīgi dēvē par murķeļiem un bez bažām liek savos groziņos. Vai tiešām tās ir vienā katlā liekamas un bez bažām ēdamas?

Lasi tālāk, lai uzzinātu "Senes.lv" un "Latvijas.daba.lv" speciālistu viedokli un ieteikumus.

SēnesMurķeļiSēņošana

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit