Cilvēks jau sen mācījies iegūt sev iztikas līdzekļus no dabas. Sākotnēji pārtika no zivīm, medījumiem un dabā iegūtiem augiem – ēdamām saknēm, stiebriem, ogām un riekstiem, bet vēlāk iemācījās apstrādāt zemi un pieradināt lopus. Uztura pamatā bija zemē izaudzētie graudaugi, pākšaugi, saknes, mājlopu gaļa un piens. Paaudžu paaudzēs mūsu senči pārtika no tā, ko deva zeme un darbs – ko viņi prata izaudzēt, ievākt un saglabāt. Tika pirkta vienīgi sāls, bez kuras nebija iespējama krājumu saglabāšana. Naturālā saimniecība bez lielām izmaiņām Latvijas teritorijā pastāvēja līdz pat pagājušā gadsmita sākumam.
Tradicionālās saimniecības laikā gads dalījās divās daļās – ziemā un vasarā. Ziemā lauku darbus nedarīja, lietoja vasarā iegūtās dabas veltes, savukārt visa vasara pagāja, gādājot pārtiku ziemai. Visbagātākais laiks zemniekam bija ziema, tad mājās bija viss – kartupeļi, milti, putraimi, gaļa, tikai piena bija mazāk, jo govis jau septembrī, oktobrī "gāja ciet", proti, nedeva vairs pienu un līdz teliņa piedzimšanai netika slauktas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!