Ko latvietis ēda senāk. Otrais stāsts – kartupeļi, kaņepes un citi senču dārza labumi  (12)

Otro stāstu sāksim ar atbildi uz pirmā stāsta nobeigumā uzdoto jautājumu. Kas tad izglāba latviešu zemniekus no bada? Kā jau varat noprast, tas bija nekas cits kā kartupelis, ko mūsdienās dēvējam arī par otro maizi, bet kartupeļa ceļš līdz latviešu vēderam nemaz nebija tik gluds.

Sākot ar 19. gadsimta sākumu rudzu maizi pakāpeniski sāka izkonkurēt 16. gadsimtā no Dienvidamerikas Eiropā ieceļojušais kartupelis. Kartupeļa vēsture sākās apmēram 8000 gadu senā pagātnē Dienvidamerikā Titikakas ezera apkārtnē. Tas atrodas uz robežas starp mūsdienu Bolīviju un Peru, Andu kalnos 3800 metrus virs jūras līmeņa. Uz Eiropu kartupeli atveda spāņi un jau 1573. gadā ir ziņas par kartupeļu audzēšanu Spānijā. No Spānijas galma kartupelis kā eksotiska dāvana ceļoja pie Romas pāvesta, tālāk uz Vīni, Londonu un Parīzi.

Latvijā kartupeļi pirmo reizi minēti 17. gadsimta otrajā pusē Kurzemes hercoga Jēkaba galmā. Turpmākos simts gadus, līdz 18. gadsimta otrajai pusei, kartupeļus stādīja vienīgi muižu daiļdārzos, kartupeļu košo ziedu dēļ un tikai atsevišķos gadījumos tos pasniedza kungu viesību galdā kā retus "zemes augļus". Tikai 18. gadsimta otrajā pusē Baltijas muižās sākās kartupeļu audzēšana sakņu dārzos un tie parādījās galdā biežāk. Zemnieki kartupeļus neaudzēja līdz pat 18. gadsimta beigām.

Lasi tālāk un uzzini, kā tad kartupeļiem tomēr izdevās iekarot latviešu simpātijas, un ko vēl senči audzēja savos piemājas sakņu dārziņos.

Neražas un to sekas – bads un slimības kaitēja valsts labklājībai, radīja stagnāciju lauksaimniecībā un tirdzniecībā un samazināja iedzīvotāju skaitu laukos, tādēļ varas iestādes centās cīnīties ar valstī valdošo badu. Sākot ar 18. gadsimta vidu izdeva rīkojumu muižās veidot labības rezervju fondu jeb magazīnu, no kuras zemniekiem bada gados izsniegt labību. Bet ne visur šo rīkojumu pildīja – peļņa no labības pārdošanas un īpaši degvīna dedzināšanas bija pārāk vilinoša. Bet bija arī protams muižas, kurās centās rūpēties par saviem zemniekiem. Piemēram, muižnieki centās pierunāt zemniekus stādīt kartupeļus.

Pirmie šādi mēģinājumi sadūrās ar neuzticību jaunajam neparastajam augam. Zemnieki kartupeļus dēvēja par "velna āboliem", kas atņemot zemei spēku. Lai piespiestu zemniekus stādīt kartupeļus dažās muižās pat izdeva rīkojumus vai izsludināja prēmijas tiem, kas ar kartupeļiem apstādīs vislielākās platības. Zemnieki kartupeļus sāka audzēt 19. gadsimta sākumā, savukārt jau gadsimta beigās kartupelis bija kļuvis par visvairāk audzēto laukaugu pēc labības jeb otro maizi.

Sākotnēji izplatījās kartupeļu cepšana ar mizām pelnos. Izceptos kartupeļus sabēra grozā un sakratīja, lai nobirtu pelni un smiltis. Pirms ēšanas tos apviļāja plaukstās un nopūta no tiem melnumus. Kartupeļu mizošana sāka izplatīties tikai 19. gs. beigās, kad paplašinājās to stādījumi, un kļuva parasta 20. gadsimta sākumā, kad kartupeļi bija jau viens no galvenajiem zemnieku uztura produktiem.

Kartupeļu vagu sākumā izara ar spīļarklu, pēc tam četrrāpus virzīdamies uz priekšu, kartupeļus gan uzlasīja, gan raudzīja sameklēt vēl zemē. Turpat uz lauka tos šķiroja – prāvākos vienā grozā, sīkākos – citā, cūkām.

Kad pagrabu vēl nebija, kartupeļus un visus sakņaugus glabāja bedrēs. Smilšainos kalniņos, kur ūdens neiet, bija 10 – 20 bedres – katram tuvāko māju saimniekam. Protams, zemnieki audzēja ne tikai kartupeļus. Pie katras mājas bija iekārtots arī lielāks vai mazāks sakņu dārzs.

Iecienīti latviešu zemnieku ikdienas uzturā bija pākšaugi – zirņi, pupas un lēcas. Tos uzskatīja par līdzvērtīgiem labībai un tiem maizi klāt neēda. Pupas un zirņi ir vienas no senākajām kultūrām. Valodnieki uzskata, ka par to senumu liecina pupu nosaukums, kas saglabājies no visiem indoeiropiešiem kopīgas saknes; pa- jeb pu- izsakot ko apaļu, uztūkušu. Mazās turku pupas ieviesās tikai 20. gadsimtā.

Vairākas reizes nedēļā galdā bija zirņu, lēcu vai pupu plānā putra. Ziemā to vārīja ar miežu putraimiem un taukiem, vasarā ar pienu. Pievienojot biezenim kaņepes, kartupeļus, sīpolus, taukus vai saceptu gaļu, taisīja kamolus jeb pikas. Gatavoja arī sausus – taukšķētus zirņus, saberot tos krāsnī pēc maizes cepšanas. Sausos pelēkos zirņus bieži vien izvārīja sestdienās un lielā zirņu bļoda stāvēja saimes istabā uz galda, lai katrs no tās varētu pēc patikas pagrābt pa saujai. Tāpat izvārīja arī pupas, kurām blakus nolika sālnīcu, lai pupas varētu pamērcēt sālī. Klāt piedzēra rūgušpienu.

Katrās mājās audzēja kāpostus. Baltijā kāposti izplatījās no Austrumeiropas ap 12. gadsimtu.

To ražas noņemšana notika vēlā rudenī. Daļu kāpostgalvu nolika izlietošanai tuvākajā laikā, bet pārējās ieskābēja. Svarīgi bija, lai skābējamajā mucā sabērtie kāposti tiktu sastampāti tā, lai tiem virsū rastos sula – tikai tad tie labi saskāba un nebojājās. Tas nebija viegls darbs. Stampāšanai mucā visbiežāk ņēma kārtīgi nomazgātu malkas skaldāmo cirvi – tam bija garš kāts, ar ko varēja aizsniegt mucas dibenu, un arī pats bija pietiekami smags kāpostskaidu sašķaidīšanai. Piepildīto mucu noslodzīja ar koka vāku vai dēlīšiem, virsū uzkraujot akmeņus. Ieskābēti kāposti uzglabājās ļoti ilgi. Nereti tie stāvēja aukstās telpās un tika ņemti laukā, sasaluši ledū.

Skābus kāpostus vārīja zupā vai arī sausus ar cūkas gaļu. Kāpostus mēdza cept arī krāsnī uz pannas: kad izvilka maizi no krāsns, tad tūliņ lika iekšā kādu pannu ar kāpostiem un gaļu un priekšpusē iemeta kartupeļus, lai arī tie pie vienas reizes izceptos. Šo ēdienu gatavoja vairāk sestdienu vakaros.

Kāpostus vārot, parasti lika klāt miežu putraimus un, kā piedevu, žāvētu cūkgaļu, visbiežāk labi treknu.

Senākie sakņaugi Latvijā bija rāceņi, kāļi un rutki. Par lauka rāceņu audzēšanu Baltijā ir ziņas kopš 5. gs., arī kāļi minēti senajos viduslaiku rakstu avotos. Tos cepa pelnos, rijas krāsns speltē, vārīja miežu putrā, krājumam arī skābēja. Līdz ar jaunā sakņauga – kartupeļa izplatīšanos rāceņu un kāļu nozīme zemnieku uzturā strauji samazinājās. Kartupeli sāka gatavot tā, kā agrāk kāļus un rāceņus.
Ap 17. gadsimtu Latvijas teritorijā sāka audzēt bietes un burkānus. Gurķi, ķirbji, dilles, pētersīļi un salāti ienāca latviešu dārzos un uzturā 19. gadsimtā.

Garšaugi latviešu virtuvē izmantoti samērā maz. Pārsvarā izmantoja ķimenes, mārrutkus, paegļa ogas, sīpolus un ķiplokus.

Sens barības un šķiedru augs Latvijā ir kaņepe. Tā Latvijā, tāpat kā citur Eiropas austrumu daļā, audzēta jau laikā pirms Kristus. Kaņepju sēklas bija visai nozīmīgas uzturā. Tās aizstāja gan taukvielas, gan pienu. Iztaukšķētas, sagrūstas un izsijātas kaņepes sajauca ar sāli un ēda pie biezpiena vai kartupeļiem. Sevišķi iecienīts bija no sagrūstām kaņepju sēklām taisīts kaņepju sviests, jeb melnais sviests. Iztaukšķētas sēklas piestā grūda tik ilgi, lejot klāt sālsūdeni, līdz radās melna taukaina masa. Tā labi garšoja pie maizes un sausiem kartupeļiem.

Trešais stāsts būs par to, kā latvieši sēnes kartupeļu spaiņos ar nēšiem no meža nesa, kā cūku kāva un kā pienā zivju zupu vārīja.