Ko latvietis ēda senāk. Pēdējais stāsts: zīļu kafija, alus, cukurs un gardēdieni  (2)

Tāpat kā lielu daļu ēdienu uzturā, arī ikdienas dzērienus gatavoja no piena vai graudaugiem. Pārsvarā tie bija raudzēti, jo skābie dzērieni līdzsvaroja rupjo un sāļo ēdienu.

Par galveno un labāko dzērienu pie maizes, biezputras, kartupeļiem un citiem bieziem ēdieniem uzskatīja pienu un rūgušpienu. Bet tā kā govis deva maz piena un ziemas mēnešos vispār nebija slaucamas, tad gatavoja dzērienus no dažādiem graudaugiem. Tikai 20. gadsimtā, paplašinoties lopkopībai, piens, rūgušpiens un paniņas kļuva pieejamas zemnieku galdā visās ēdienreizēs cauru gadu.

Graudaugu dzērieni bija rudzu miltu kultenis jeb skābums, miežu skābputra, no rupjmaizes garozām raudzēts dzersis jeb kvass un patekas – dzēriens no iesala, kas tecināts pēc alus darīšanas.

Vidzemnieku ierastais atspirdzinošais dzēriens bija kultenis jeb skābums, ko gatavoja no rupjiem rudzu miltiem. Miltus aplēja ar ūdeni, kad tie bija izmirkuši, pielēja karstu ūdeni, ar mieturi sakūla un izraudzēja. Dzerot skābumu, atšķaidīja ar ūdeni, saldu vai rūgušu pienu. Kurzemnieki no miežu miltiem, putraimiem, piena un rūgušpiena vārīja un pēc tam raudzēja skābputru. Latgalē ikdienas dzeršanai raudzēja auzu miltus.

Visā Latvijā ikdienas dzeršanai lietoja patekas. Tas bija dzēriens no iesala, kas tecināts pēc alus darīšanas, t.s. trešais alus.

Aplejot rupjmaizes garozas ar verdošu ūdeni un dažas dienas raudzējot, ieguva dzersi jeb kvasu. Bet šis dzēriens bija mazāk izplatīts, jo maizes daudzums lielākoties bija ierobežots un tā arī reti palika pāri.

Lasot tālāk, uzzināsi, kā senči alu darīja, kāpēc kafiju no zīlēm mala, kas bija gardēdiens, un kāpēc karotes saulē balināja.