No sarkanvīna līdz kaķuzālei: 'Tasty' lielais olu krāsošanas eksperiments

"Vai tiešām savas iespēju robežas izsmēlušās sīpolu mizas ir vienīgais veids, kā dabīgā veidā piešķirt olām spilgtu toni?" – šādu jautājumu Lieldienu gaidās sev uzdod daudzi. Tādēļ mēs – "Tasty" radošā komanda – jau pirms svētkiem praksē pārbaudījām vairākus olu krāsošanas mītus, lai pārliecinātos, kuri dabas materiāli olām piešķir "Instagram" publikācijas cienīgu toni, bet kuri ir veltīga laika un kapitāla šķērdēšana.

Krāsošanai labāk neizvēlēties ļoti svaigas olas, jo tām būs grūti nolobīt čaumalu.

Pirms ķerties pie olu vārīšanas un krāsošanas, izņem tās no ledusskapja un atstāj uz pāris stundām sasilt līdz istabas temperatūrai.

Ja vēlies, lai olas nokrāsotos vienmērīgāk, tās vispirms nomazgā vieglā ziepjūdenī.

Piemērotākais vārīšanas ilgums ir 8-10 minūtes. Vārot olas īsāku brīdi, tās būs mīkstākas, tomēr jāatceras, ka Lieldienās mēdzam uzvārīt pārāk daudz olas, kuras nemēdz apēst uzreiz, bet aukstas, mīksti vārītas olas negaršo pārāk labi.

Pirms ķerties pie darba, "izstudē" šo infografiku, lai uzzinātu citus vienkāršus padomus, kā pareizi sagatavot olas krāsošanai.

Lasot tālāk, uzzini, kāda bija "Delfi" ziņu nodaļas žurnālistes Vitas Daukstes un "Tasty" redaktores Jolantas Rozes pieredze, krāsojot olas ar mājās atrastajām izejvielām, bet te vari iepazīties ar "Tasty" redaktores Ketijas Nuķes-Osītes iepriekš veiktā olu krāsošanas eksperimenta rezultātiem.

Vita: "Lai gan sākotnēji biju skeptiska pret olu krāsošanu mājās ražotā ogu vīnā, nolēmu pamēģināt.

Tā kā pa rokai nebija speciālās mērkrūzes, tad lēju vīnu "uz aci". Katliņā ielēju aptuveni trīs krūzes vīna un vārīju aptuveni 25 minūtes. Vārīšanās laikā virtuvi pārņēma karstvīna smarža.

Pēc kāda laika vīnā liku vienu baltu un vienu brūnu olu, lai redzētu atšķirību un krāsošanas spilgtumu. Olas vārīju aptuveni 10 minūtes, bet pēc tam tās atstāju ievilkties divas līdz trīs stundas, lai redzētu, kas nu sanāks. Etiķi olām nepievienoju, jo vienkārši par to piemirsu."

Rezultāts: eksperiments pierādīja, ka vīns nokrāso balto olu pat ļoti labi, kā arī tā iegūst savdabīgu rakstu un brūngani violetu toni. Brūnajai olai atšķirība ir redzama, bet ne tik ļoti kā baltajai.

Katliņā liku trīs nomizotu burkānu mizas, kā arī aplēju tās ar ūdeni un liku uz plīts vārīties vismaz 25 minūtes. Šķidrums bija pavisam oranži blāvs, kas lika noplakt cerībām par skaistu un oranžu olu. Liku vien blāvajā šķidrumā balto olu, kā arī gaidīju 10 minūtes, lai tā izvārās.

Vēlāk šķidrumu nedaudz atdzesēju, kā arī pievienoju 1 tējkaroti etiķa un turpināju gaidīt kādas 2 stundas."

Rezultāts: nebūtu labāk krāsojusi burkānu mizās, jo atšķirība starp nekrāsotu olu ir minimāla. Šī olu krāsošanas metode sagādāja vēl vienu vilšanos, jo, ja kārtīgāk olu paberzēja, tad krāsa pat nedaudz "leca" nost.

Vārāmajā krūzē iebēru aptuveni vienu krūzi maltās kafijas, kā arī aplēju to ar verdošu ūdeni. Pagaidīju kādas piecas minūtes, lai tā ievelkas. Vārāmo krūzi liku uz plīts, šķidrumu vārīju 25 minūtes, bet pēc tam tajā uzmanīgi ieliku olu un vārīju to aptuveni 10 minūtes.

Vēlāk olu atdzesēju šķidrumā kādu stundu. Etiķi šķidrumam nepievienoju."

Rezultāts: tā kā man trūka pacietības, tad olu sāku aplūkot jau vārīšanās laikā – tā bija palikusi gaiši brūna. Arī pēc stundas, kad ola tika atdzesēta, nebija nekādu lielo izmaiņu. Ola joprojām bija maigi brūnā krāsā. Gaiša, bet tomēr kaut nedaudz nokrāsota.

Šajā bildē redzams Vitas eksperimenta rezultāts, bet, lasot tālāk, uzzināsi, kādi veicās "Tasty" redaktorei Jolantai, mēģinot nokrāsot olas ar mājās atrodamām izejvielām.

Jolanta: "Biju dzirdējusi, ka, lai nokrāsotu zilas olas, var izmantot sarkanos kāpostus. Tad nu ledusskapī atrasto kāpostu sarīvēju uz rupjās rīvēs, liku katliņā, pievienoju ēdamkaroti sāls un iegremdēju maisījumā balto olu.

Kad ūdens sāka burbuļot, vārīju olu vēl 10 minūtes, tad izcēlu no katliņa, pārliku krūzē, pārlēju ar kāpostu novārījumu un atstāju ievilkties līdz nākamajam rītam. No rīta, izceļot olu no krūzes un noskalojot, varēju apjūsmot skaisti zilu olu (skat. attēlā pa kreisi).

Pusi no katliņā atlikušā kāpostu novārījuma nolēju, lai izmantotu citiem mērķiem (kādiem, to uzzināsi, lasot tālāk), bet katliņā palikušajai kāpostu "zupai" pievienoju tējkaroti citronskābes. Iemaisot citronskabi, katliņa saturs man par prieku iekrāsojās koši rozā tonī.

Iemērcu šķidrumā olu un vārīju 10 minūtes, tad pārliku olu krūzē, pārlēju ar novārījumu un atstāju ievilkties līdz rītam. Kaut iesākumā šķita, ka iegūtais tonis būs koši rozā, noskalojot olu, nedaudz vīlos, jo liela daļa košuma aizgāja nebūtībā. "Sausais atlikums" bija ola ar marmorīgu, maigi violetu dzīslojumu (skat. attēlā pa labi)."

Secinājums: sarkanais kāposts ir īsts atradums dabīgu krāsošanas metožu piekritējiem. Starp citu, vēl košāku un piesātinātāku zilo toni varot iegūt, sarkanā kāposta novārījumu iepriekš vārot aptuveni 30 minūtes un tad tajā liekot jau iepriekš novārītu olu un noturot līdz iegūts vēlamais tonis.

"Pēc pirmās krāsošanas atlieto sarkanā kāposta npvārījumu lēju katlā un pievienoju tam paciņu kurkumas pulvera. Iegremdēju katlā divas olas un vārīju 10 minūtes.

Pēc tam vienu olu izcēlu uzreiz, noskaloju un ļāvu tai nožūt (rezultātu skat. pa labi). Otru olu atstāju novārījumā līdz nākamajai dienai, iegūstot tumšāku, zaļganāku toni (skat. attēlā pa kreisi)."

Secinājums: iegūtās krāsas iepriecināja, apstiprinot pieņēmumu, ka, apvienojot kurkumas dzelteno ar sarkanā kāposta zilo, iespējams iegūt zaļganu toni. Ilgāk noturētā ola ieguva ne vien piesātinātāku toni, bet arī izteiktāku faktūru, kas atgādināja laima miziņu, savukārt otra ola izdevās skaisti citronīga.

"Atsaucot atmiņā kaut kur dzirdētu stāstu par rudzu zelmeņa izmantošanu olu krāsošanā, nolēmu apšņikāt uz palodzes podiņā lekni sazēlušo kaķuzāli.

Cerot uz īpaši iespaidīgu rezultātu, sablendēju zaļos stiebrus un pievienoju tiem sauju sāls. Tad iegremdēju daudzsološi zaļajā virumā olu, vārīju 10 minūtes un atstāju ievilkties līdz rītam."

Secinājums: šis nu ir tas gadījums, kad visas pūles izrādījās veltas – iegūtais rezultāts bija tik neizteiksmīgs, ka par to diezin vai būtu sajūsmā pat pasteļtoņu cienītāji. Bet, iespējams, tā ir kaķuzāles vaina un rudzu zelmeņa krāsojošās īpašības tomēr nevajadzētu norakstīt.

"Cītīgi "parokoties" pa virtuves skapīšiem, atradu melnās tējas paciņu ar nenosakāmu derīguma termiņu. Tad nu nolēmu to likt lietā – iebēru katliņā, pārlēju ar ūdeni, iegremdēju olu, vārīju 10 minūtes un atstāju tējas novārījumā līdz rītam."

Secinājums: tējas metode "strādā" vairāk nekā pārliecinoši. Iegūtais tonis ir spilgti dzeltenbrūns, košs un vienmērīgs, ne par matu neatpaliekot no tradicionālajām sīpolu mizām. Ja neesi iekrājis sīpolu mizas, bet vēlies iegūt sentimentāli brūno toni, šis ir labs veids, kā to paveikt.

"Kā nākamo nolēmu pārbaudīt burkānu toņa spēku. Sarīvēju vienu burkānu. Pievienoju arī diviem apelsīniem nogrieztas mizas (jo arī par apelsīna krāsojošām īpašībām bija iepriekš dzirdēts). Iemērcu olu un sāku vārīt – 10 minūtes, gluži kā iepriekš. Pēc noteiktā laika, pacilājot olu, secināju, ka "nebūs", un, lai rezultāts neietu postā, piešāvu katla saturam kurkumu "uz aci", noturot olu šajā virumā līdz rītam (pusi šķidruma atlēju, lai izmantotu nākamajam eksperimentam)."

Secinājums: kaut dzeltenais tonis nebija peļams, tomēr visu nakti noturētā ola pēc krāsas mats matā līdzinājās tai kas bija aši izvilkta no sarkanā kāposta-kurkumas novārījuma (abas olas skat. attēlā). Manuprāt, tas liecina tikai par vienu – šai metodei nav lemta spoža nākotne.

"Joprojām nelikos mierā un, ziņkāres urdīta, burkānu-apelsīnu mizu-kurkumas novārījumam pievienoju sarīvētu sarkano kāpostu, kas vēl bija palicis neizmantots, kā arī sāli. Iegremdēju katliņā olu, vārīju 10 minūtes un tad atstāju uz nakti likteņa varā."

Secinājums: rezultāts izdevās visai neprognozējams – skaisti olīvzaļa ola ar marmorīgu dzīslojumu.

Šajā bildē visā krāšņumā redzamas Jolantas eksperimenta "sekas", bet kādi tad ir "Tasty" padomi un secinājumi eksperimenta noslēgumā.

Rezultāts, mūsuprāt, ir iepriecinošs, jo dabīgo krāsu toņu kopskats padevies visnotaļ pavasarīgs un daudzveidīgs.

Ja tev pa prātam spilgtas un izteiktas krāsas, tad nekļūdīsies, dabīgai olu krāsošanai izvēloties melno tēju, sarkanvīnu, kurkumu un mūsu eksperimenta favorītu – zilo kāpostu, ko var gan kombinēt ar etiķi, panākot violetu nokrāsu, gan pievienot dažādiem citiem dabas materiāliem, lai panāktu efektīgu rezultātu.

Kaut mēs šoreiz eksperimentējām vien ar krāsām, neizmantojot nekādus citus olu izdaiļošanas paņēmienus, atceries, ka olu krāsošanas procesā galvenā ir izdoma – pietin olai rīsu graudus, tikko izplaukušas lapiņas un zālītes. Pat, ja pļava ir tālu, liec lietā fantāziju un pietin pie olas dilles kātiņu vai pētersīļa lapiņu, kas iegādāta piemājas veikaliņā!

Ja mājās nav marles vai kokvilnas drāniņas, kurās ietīt olas, izmanto vecas (bet tīras) zeķbikses! Olas ietin tā, lai neveidotos liekas krokas, ieber drāniņā rīsu graudus vai citus putraimus, pieliec klāt kādu lapiņu un aizsien ar aukliņu. Liekot olas katlā ar krāsošanas šķīdumu centies olas kārtot tā, lai tās nesaskartos.

Lai nokrāsotās olas mirdzētu, ņem kokvilnas drāniņu, uz kuras uzpilina nedaudz eļļas, un nopulē olu. Spīdīgumu olai piešķirt var, arī ieziežot ar speķa ādiņu vai sviestu.

Nobeigumā vēlamies atgādināt, ka olu krāsošanu var salīdzināt ar olimpiādi – šajās sacensībās svarīgākais nav uzvara, bet gan piedalīšanās, gūstot prieku no procesa.

Priecīgas Lieldienas!