Atrasts Rīgā: 9 lētas un kolorītas ēstuves piedzīvojumu meklētājiem  (45)

Paplucis interjers un maciņam pārlieku draudzīgas cenas, protams, nav automātisks kvalitātes trūkuma rādītājs un nereti pirmais iespaids mēdz būt maldīgs. Aiz šķietami necilās ārienes var slēpties īsts dārgums, kurš pelnījis tikt atklāts plašākai sabiedrībai, tomēr ir arī gana daudz tādu ēstuvju, kurās komplektā ar lēto karbonādi nāk nospeķoti galda piederumi, mataina izlietne un nesakoptas labierīcības.

Lai aizpildītu informācijas robu, uzrunājām bloga ar provokatīvu nosaukumu "Tašņilovka" veidotājus dalīties pieredzē. Jau vairāk nekā piecus gadus viņi pauž savu skarbi patieso viedokli par apmeklētajām ēdināšanas iestādēm. “Mūsu mērķa objekts ir dažādas pašmāju ēstuves: mazāk kafejnīcas un restorāni, bet vairāk vietas, par kurām liela daļa cilvēku pat nemaz nenojauš vai vienkārši tādas neapmeklē. Netiek smādēti arī restorāni un kafejnīcas, jo zem spilgtas ārienes citreiz slēpjas īsts sūdabrālis!” – tā sevi piesaka bloga autori.

Bloga veidotāji pēta sabiedriskās ēdināšanas vietas un mēģina saprast, vai izskats tiešām mēdz būt maldinošs. Lai projekts nezaudētu jēgu un bloga darboņi arī turpmāk neatpazīti varētu pildīt “pelēko kardinālu” lomu pašmāju ēstuvju atmaskošanā, “Tašņilovkas” komanda vēlas saglabāt anonimitāti, neatklājot savas identitātes.

Lūk, 9 kolorītas ēstuves Rīgā garšu piedzīvojumu meklētājiem. Atgādinām, ka rakstā tiek pausts bloga autoru personīgais, subjektīvais viedoklis, kas balstīts uz sajūtām, konkrētā brīdī apmeklējot konkrēto sabiedriskās ēdināšanas iestādi.

Rakstā izmantoti bloga autoru foto, kā arī saglabāts oriģinālais rakstības stils un izteiksmes līdzekļi.

Ja arī tev zināma kāda kolorīta ēstuve, neslinko, bet raksti komentāros vai raksti mums uz receptes@delfi.lv. Ļoti iespējams “Tašņilovkas” komanda jau tuvākajā laikā dosies to iekarot.

Esot Mežaparkā, nevarējām neizmantot šo iespēju un devāmies uz šašliku ēstuvi Mežaparka otrajā galā jeb Mangaļos. Kā nu kurš to vietu dēvē, bet oficiāli viņi paši sevi sauc par “Šašliki Mangaļos”. Oficiālā adrese tur ir Mores iela 22, Rīga, LV-1034.

Par interjeru – daudzi, kas izteikuši savas domas par šīs ēstuves interjeru, bijuši lakoniski un viņu skatījumā interjera tur nav. Pa lielam tā varētu arī teikt, bet šī interjera neesamība veido to īpašo un savdabīgo ēstuves auru. Tiem, kas nesaprot, par ko runāju – iekštelpās ir ļoti veci galdi un krēsli ar brūnganu dermatīna apdari. Šādus galdus un krēslus padomju laikos varēja atrast daudzās ēdināšanas iestādēs. Tas, iespējams, bija tāds kā PSRS trends.

Grīda noklāta ar flīzēm, kuras atgādina trotuāru flīzes, arī tikpat senos laikos kā pieminētie krēsli un galdi. Īstenībā grīda rada iespaidu, ka kāds izdomājis un uzcēlis ēku uz ietves, jo citur nebija vietas. Griesti – standarta piekaramie, ar manāmām nolietojuma pazīmēm, viegli pelēcīgi, dzeltenīgi. Sienu apdarei izmantoti katut kādi plastmasas izstrādājumi ļoti gaišā krāsā, kas palīdz izcelt nolietojuma un netīrumu pēdas. Veca lete, pie kuras notiek visa darbība ar pasūtīšanu un izsniegšanu. Uz letes lielisks dizaina elements – trīsritenis “Spārīte”. Ārpusē standarta dārza mēbeles – koka galdi un soli. Viss novietots uz manāmi nolietota, pleķaina paklāja.

Kopumā atmosfēra ir ok, jo, kā teicu, šīs manāmi PSRS-iskās lietas rada savdabīgu un unikālu atmosfēru. Nilam arī šeit noteikti patiktu, jo interjeru papildina gaļu norijušies runči, kas pacietīgi dežūrē pie galdiem, lai sagaidītu kādu dāvanu no apmeklētājiem.

Ēdienu jāpasūta pie iepriekš pieminētās letes. Ēdienkarte ļoti lakoniska un saprotama. Tajā norādīti trīs ēdieni – vistas šašliks, cūkas šašliks un jēra šašliks. Piedevas ļoti vienkāršas – divu veidu gurķi, tomāti lociņi, mērce un divu veidu maize. Gurķus un tomātus griež lielos gabalos, lociņus vienkārši saloka un uzliek uz šķīvja. Mērce jāielej trauciņā pašam no milzīgas bļodas. Pasūtīšana notiek ātri, ērti un bez aizķeršanās. Apkalpošana – laipna.

Šoreiz testējām cūkgaļas šašliku ar tomātiem, svaigiem gurķiem, lavašu un tomātu mērci. Padzerties – Piebalgas alus, limonāde, tomātu sula un kaut kas maķenīt stiprāks, lai sasildītos. Šašliki bija gatavi burtiski piecu līdz desmit minūšu laikā no pasūtīšanas brīža.

Par pasūtījuma nokomplektēšanu šeit paziņo ar zvana palīdzību. Šašliki tiek pasniegti uz iesmiem un novietoti uz paplātes. Paplāte arī vintāžas tipa, kas lieliski sasaucas ar kopējo ēstuves noformējumu. Par ēdiena garšas buķeti un kvalitāti nav ko piebilst. Kā vienmēr, šeit gaļa garšo lieliski. Izcepta, nepiedegusi, sulīga, mmm! Atsvaidzinājums smagajam ēdienam ir gurķi un tomāti, viss kopā garšo burvīgi un lieliski remdē izsalkumu. Gribētu vēl uzzināt tomātu mērces recepti, ļoti, ļoti garšoja. Nepatika “open air” tipa garšvielu trauki, joprojām uzskatu, ka šāds risinājums nav veselīgs.

Kā ierasts, ēstuve agri vai vēlu noved līdz labierīcībām. Devos notestēt šīs iestādes “restrūmu”. Jāsaka, ka labierīcību apmeklējums bija pirmā lielā vilšanās. Šaura telpa, bez gaisa atsvaidzinātājiem un pludojoša grīda. Es saprotu, ka cilvēku plūsma tur ir liela, tāpat saprotu, ka snaiperi nav visi, bet šī būtu lieta, par ko nepieciešams piedomāt. Tīrība un aromāts tomēr ir svarīgas lietas, lai radītu patīkamu iespaidu. Tualetes papīrs bija un iespēja nomazgāt rokas pēc tualetes apmeklējuma arī bija, tas vērtējumu nedaudz paceļ uz augšu.

Secinājums: vieta, kur noteikti atgriezīšos. Vieta, kur ierodas liels daudzums, dažādu cilvēku - no pensionāra, kurš atbrauc ar velosipēdu, līdz biznesmenim ar pieparkotu X6 pie ēstuves. Garšīgi pagatavota gaļa un lieliski piemeklētas piedevas – viss vienkārši, bez sarežģījumiem. Lai gan šī vieta nav interjera šedevrs, tai tomēr piemīt savs šarms un cilvēkus tas piesaista. Manuprāt, galvenais ir tas, ka cilvēki šo vietu novērtē un ir gatavi atgriezties atkal un atkal.

Tik daudz pēdējā laikā bijušas vilšanās ar dažādām ēstuvēm un īpaši ar kebabiem, tāpēc nolēmu, ka ir jāparāda priekšzīme visiem amatieriem un kotlešu stūķētājiem lavašā. Pierunāju Ms.L, jo kebabi nav viņas mīļākā maltīte un MiniMe, ka jāapmeklē ēstuve, par kuru varu likt galvu ķīlā, ka viss būs līmenī. Pēc dažiem pārrunu brīžiem uzņēmu kursu uz Antonijas ielu 6a, kur atrodas kebabnīca “Food box”.

Biju šajā ēstuvē apmēram pirms pusgada, tas bija brīdis, kad šo kebabnīcu ievietoju Nr. 1 pozīcijā un visiem stāstīju, cik tur gardi, sulīgi un lieli kebabi. Tā vien likās, ka gaļa marinēta fatimas asarās – vienu vārdu sakot – perfekti!

Piebraucām pie ēstuves, ar auto novietošanu problēmu nebija. Pie kebabnīcas bija izvietoti galdiņi, kas šo ēstuvi padarīja lielāku, ja tā var teikt, jo iekštelpas šeit ir diezgan pieticīgā izmērā un pīķa stundās (lasi: pusdienlaikā) šeit ir grūti tikt pie sēdvietas iekštelpās.

Iekštelpās kopš pēdējās apmeklējuma reizes nekas nebija mainījies. Telpu izmērs – tas pats miniatūrais, taču joprojām var ieliet bezmaksas tēju no patvāra, kas ir ļoti forši. Diezgan liela rosība, kas vairāk vilka uz bardaka pusi. Biju aizmirsis, ka šeit nevar norēķināties ar karti, tāpēc pēc pasūtījuma veikšanas nācās viena kvartāla ietvaros apmeklēt naudomātu.

Atgriezos atpakaļ un veiktais pasūtījums mani sāka mazliet uztraukt. Meitene, kura pieņēma pasūtījumu, kaut kur bija aizgājusi, čalis, ar vienu aci skatoties uz kebabgrilu ar otru uz kases aparātu, jautājošā formā nosauca man cenu. Kāds no apmeklētājiem atnāca pajautāt dakšiņu, jo nebija iedota, uz ko saņēma atbildi, ka dakšiņas beigušās un, ja viņam vajag, var iet pats nomazgāt…. !?!

Par pasūtījumu – pasūtījām kebaba komplektus. Bija lietas, kas bija izsvītrotas no ēdienkartes, tāpēc izvēle bija salīdzinoši ierobežota. Sūtījām durum kebabus, jo tajos parasti ir vairāk gaļas.

Iedeva mums karotīti ar numuru un aizgājām apsēsties – jā, mēs iekštelpās dabūjām vietu pie galdiņa. Sēžam un gaidām. Skatos, vairāki apmeklētāji nāk ar dzērieniem, mums komplektiem arī bija tādi paredzēti un nolēmu pajautāt, vai varu paņemt tagad, vai mums nesīs ar pasūtījumu. Saņēmu atbildi, tādā pa pusei aizvainotā tonī, ja to tā var nosaukt, jā vari ņemt pats, jo mēs esam slinki un nenesam neko….. !?!

Nodomāju, ok, mazums, smaga diena un tā…. Domas kavējās atmiņās pie iepriekšējās kebaba pieredzes un izslēdza jebkādu negatīvismu – es gaidīju savu sulīgi bagātīgo fatimas asarās marinēto brīnumu!

Kopumā par telpām – kā jau minēju, visam tāda kā bardaka piegarša un tikai pavisam neliela kārtības atraudziņa, jo galdus nenovāca salīdzinoši ilgi, grīdas netīras, galds (rakstu tikai par to, pie kura sēdēju) lipīgs, tātad arī nav tīrīts, kas pie tik lielas cilvēku plūsmas ir absolūti nepieņemami un patīkamo pasēdēšanu sabojā.

Kopumā pagāja kādas 30, varbūt 40 minūtes un pie mūsu galda kursu bija uzņēmusi meitene, kas pieņēma pasūtījumu. Viņa kaut ko nesa. Īstenībā man likās, ka tā meitene ir no citas planētas, vai vismaz, kā minimums, atradās citā dimensijā. Lēnas plūstošas kustības, neskaidrība par viņai uzdotiem jautājumiem un tikpat lēnas un plūstošas atbildes. Iespējams, ka čalis, kurš klientam lika mazgāt dakšiņu, ir kaut kāds enerģētiskais drakula un izsūca daļu no meitenes enerģijas.

Atnesa kartupelīšus un ķiploku mērci. Kartupelīši izskatījās tā nedaudz dīvaini (maigi izsakoties). Tās bija kartupeļu fosīlijas, kas izskatījās tā, it kā būtu tīrīts friteris un, lai neietu zudumā, tās šausmas uzliktas uz šķīvja. Virskārta trauciņam vēl bija so, so…. Taču tas, kas bija atrodams zem virskārtas, nu nezinu, man personīgi būtu kauns kaut ko tādu likt uz šķīvja un saukt par ēdienu. Arī sāls nebija žēlota, likās, ka kartupeļu kūrētājam bija paslīdējusi rociņa.

Neliels cerību stariņš pavīdēja, kad atnesta tika otrā kartupelīšu porcija. Teikšu godīgi, kā diena pret nakti. Nepārcepti, nepārsālīti – perfekti.

Tad nāca kebabu kārta. No sākuma savus kebabus saņēmām Es un MiniMe, pēc pavisam īsa mirklīša arī Ms.L tika pie savējā. Teikšu kā ir – sūds un pieci! Izmērs, kas paredzēts midžetiem…. Plāns, vaļīgs un vēss… Meitene no citas dimensijas sākumā gribēja atņemt manu kebabu, jo pati domāja, ka ir kļūdījusies un atnesusi ne to kebabu, taču es, izsalcis būdams, jau paspēju iekosties un bija par vēlu. Kā vēlāk noskaidrojās, tad kļūdas nebija.

Lietas būtību tas nemaina. Kebabs, kādu es to atcerējos no iepriekšējām reizēm, šoreiz bija tikai vāja atraudziņa. Nožēlojami pavirši izpildīts darbs un garšu arī varēja nolaist podā, jo arī te kaut kas nebija kā iepriekš – sauss, bez superīgās mērcītes, maz gaļas un pavisam dīvaina piegarša. Tāpat vienam no kebabiem bija piededzināts lavašs. Īsāk sakot, dziļa vilšanās, neizpratne un kauns par to, ka cīņubiedriem šo ēstuvi ieteicu kā perfektāko kebabnīcu, kurā ir būts.

Labierīcības – kā jau varēja gaidīt no pieredzētā ēdamzālē, arī šeit nebija nekas spīdošs. Netīrīts, pilns ar atkritumiem, smaka un aklo snaiperu atstātās šaušanas pēdas. Bēdīgi… vienīgais, kas lika pasmaidīt, bija zīmējums pie sienas pa ceļam uz tualeti.

Secinājums: pēc šī apmeklējuma secināju, ka gulēt uz lauriem nav veselīgi… Biju neizsakāmi vīlies gan atmosfērā, gan apkalpošanā un, kas pats bēdīgākais, arī ēdienā. Neteikšu, ka vairs neapmeklēšu šo vietu, jo ticu, ka var būt labāk, jo kādreiz bija… Es noteikti te atnākšu vēl kādu reizi, lai salīdzinātu ar šo traki neveiksmīgo pieredzi!

Nu patiesi autentisks draņķis. Par šo vietu uzzināju no cilvēka, kas reiz bija iemaldījies tur esošā autoservisu kvartālā. Jā, jā! Tieši tāpat, kā Rīgā avotenes viens posms ir kāzu salonu iela, tā šeit ir eļļaino kvartāliņš.

Tādi nabadzīgi boksi, kas izskatās izveidoti laikos, kad lielā valstu sadraudzība kosmosā sūtīja suņus. Katrā no garāžiņām pa vienam pacēlājam, cik sanāca pastalkot, un onka, kas zelē filtru no smēķa, kas nodzisis jau kādas pāris minūtes atpakaļ, bet garša mutē mānīgi liek pasūkt vēl…

Īstenībā, tiklīdz gāju cauri vārtrūmei, es zināju, ka te būs kas īpašs. Kāpēc? Tāpēc, ka jau pašā vārtrūmē bija nolikts uzgaidāmais dīvāns. Nē, nevis krēsli, nevis sols, bet patiešām īsts, mīkstais dīvāns. Kādam mērķim tas kalpoja, es nezinu, varu tikai minēt. Varbūt to iznomā netālu esošajām senās profesijas pārstāvēm, kas uz Lienes ielas?

Pašu ēstuvi nemaz tik viegli nevar atrast, jo nav absolūti nekādas norādes. Vadījos pēc aptuvena stāsta un kvartāla tālākajā stūrī pamanīju pusatvērtas durvis ar aplupušām uzlīmēm, kas vēstīja par darba laiku – no 11 līdz 17. Nojautu, ka tas ir īstais virziens un, spraucoties starp auto sprāgoņām, devos iekšā.

Vieta bija pareizā un, ejot iekšā, to ļoti labi varēja just. Lai Dievs nogrābstās, kaut gan, te laikam ne tikai Dievs bija grābstījies.

Smaciņa arī tāda patiesi savdabīga, es to nosauktu par “asorti”. Tā kā pelējums, tā kā tauki, tā kā piededzis vai sildīts ēdiena aromāts, viss sajaucas kopā un tad plēš vienu taisno pa nāsīm.

Tad, kad pirmie soļi pievārēti un sāc saprast, ka atpakaļceļa nav, ir jānovērtē apkārtne un interjers. Šeit tas ir autentisks, jau pieminēto, veco laiku stils. Grīdas klātas ar flīzēm, taču ne parastām, tādas flīzes klāja pie pieminekļiem šur tur valsts iestādēs vai kultūras namu koridoros, nu tāds īsts “mauzolejs edišn”.

Griesti un sienas arī fascinē. Sienas apstrādātas ar ļoti “praktiskām” baltas krāsas flīzēm, kas autoservisa kvartāla ēstuvē ir bijusi vislabākā izvēle. Protams, nobružātas un viegli pelēcīgas, ar šur tur manāmiem, izteiktākiem pleķiem.

Griesti ir vēl “praktiskāku” materiālu noklāti! Īsti nevarēja saprast, kas tas ir par izstrādājumu, bet atgādināja piekaramos griestus. Mēģiniet uzminēt, kādā krāsā! Jā, arī (kādreiz) baltā krāsā bijuši, tagad manāmi nolietoti un netīri piekaramie griesti, ar tādām kā vanniņām, kuras reāli nav iespējams iztīrīt bez spēcīgas “Karcher” strūklas. Izskatījās tā, it kā no starpiņām mēģinātu izlauzties jauna fauna, kas klusi kultivējusies putekļu, garaiņu un citu apkārtējo spēku ietekmē.

Pie jau pieminētajām sienām piestiprināti interesanti mākslinieciski veidojumi, kādreiz kaut ko līdzīgu varēja atrast ar kultūru saistītos objektos. Piemēram, teātros, kultūras namos, biedrību namos u.tml.

Ļoti interesants risinājums atradās pie ieejas durvīm. Tur bija novietota izlietne un spogulis plastmasas ietvarā, ietvars pārsteidzošā kārtā nebija balts. Neķidāšu visu tik sīki, bildēs arī redzams kas un kā, tikai pievērsiet uzmanību arī dvielim, kas karājās pie izlietnes. Liekam likmes, pēc jūsu domām, cik daudz rokas tur ir noslaucītas un pats galvenais – vai, rokas noslaukot, tās būs tikpat tīras, kā pirms slaucīšanas?

Tālāk mans ceļš ved uz ēdiena pasūtīšanas telpu. Tā atrodas pa kreisi no ieejas. Ieejot šajā telpā, es saprotu, kaa šī vieta mani nebeigs pārsteigt. Manu uzmanību piesaistīja kārtējais mistiski interesantais risinājums, jeb vienā vārdā sakot, – krāsns. Neliela krāsniņa ar skursteni un uz krāsniņas katls. Ļoti gribēju paskatīties, kas katlā, bet nesaņēmu dūšu.

Arī virtuves un ēdiena pasūtīšanas zona pieskaņojās visam koptēlam. Novazātas, netīras sienas un griesti, tās pašas mauzoleja flīzes uz grīdas un trauku mazgāšanas zonā grīdas flīzes no padomju laika atejām. Man ļoti patika kafijas pagatavošanas iekārta, kas vairāk atgādināja zārku.

Bija arī salātu bārs, ja to var tā nosaukt. Salāti trauciņos viegli apkaltuši/apžuvuši. Paņēmu svaigākos no redīsiem, ko atradu, un pasūtīju kartupeļus ar karbonādi (izvēle nav liela). Kartupeļus dāma izņēma no katla un karbonādi no krāsns, tas laikam temperatūras saglabāšanas nolūkā. Paņēmu savu pasūtījumu un devos sēdēt.

Paplāšu šeit nav, tāpēc nācās pastaigāties divreiz no kases līdz galdam, taču tas nebija grūti, jo telpu izmērs ir salīdzinoši pieticīgs.

Pie galda 4 krēsli, bet uz galda apm. 10 dakšas, 10 karotes un uz pusi mazāk nazīšu. Varbūt šamējie iedomājušies, ka 4 sēdēs, bet vēl 6 kolēģi pastāvēs kājās pie galda, kad būs pusdienu laika pīķa stunda!? Ha, vai arī paredzēts sēdēt uz maiņām… Bija salvetes uz galda – tas labi. Bija slēgta tipa sāls un piparu trauciņi – tas arī labi. Savukārt cukurs bija "open air" tipa traukā, bet, zinot to, ka parasti cukurā pirkstus nebāž, bet lieto karoti, tad tas neradīja nekādas emocijas.

Kad galda virsma novērtēta, varēja ķerties klāt kartupeļiem un karbonādei. Kā vienmēr, pirmais tests bez garšas pastiprinātājiem (sāls, pipari). Ja godīgi, sen tik pliekans ēdiens nebija ēsts. Manuprāt, kaut ko tādu var pasniegt veco ļaužu pansionātā, kur iemītniekiem rūpīgi jāseko līdzi veselībai un katrs liekais sāls graudiņš ir kā spiega dzeroklī iemontēta ciankālija kapsula. Ēdiena temperatūra gripas slimnieka temperatūras līmenī, kas īpaši izcēla karbonādes tauciski eļļaino garšu. Labi, ka gaļa bija mīksta, to varēja ātri apēst, būtu mazāka izmēra, droši vien mēģinātu norīt kā tableti, lai nav jākošļā!

Kopējo ēdiena izskatu vērtējat pēc bildēm, taču, godīgi sakot, uz šķīvja saliktais izskatījās tā, it kā kāds to būtu jau ēdis!

Mērce atgādināja ar ūdeni izskalotas pannas saturu, kurā iepriekš cepta gaļa. Pliekans un šķidrs strebeklis. Salāti – jā tā bija pēdējā cerība uz saules staru manā dārziņā! Taču pirmais kumoss uz mirkli apturēja rīšanas refleksu un saturs gandrīz atgriezās atpakaļ skaistajā stikla trauciņā! Varēja just, ka krējums, kas izmantots salātu pagatavošanai, plauktā stāvējis jau ilgāku laiku. Turklāt salāti netiek atdzesēti, tie stāv plauktā, istabas temperatūrā.

Tagad par labo – man garšoja kefīrs!

Tualetes šajā iestādē nav, iespējams, ka pašiem darbiniekiem, kaut kur virtuves labirintos ir paslēpta šī telpa, bet apmeklētājiem tā nav pieejama. Ja ļoti vajag, tad var mēģināt mazās vajadzības nokārtot izlietnē pie durvīm, taču mēs nenesam nekādu atbildību, ja mēģināsiet to darīt.

Secinājums: atgrieztos šajā vietā tikai pēc atomkara, kad cita nekā vairs nebūtu palicis, tad šie visticamāk strādās, jo ir dzīvelīgi kā sasodīti prusaki!

Vairākas reizes vizinoties gar Maskavas ielas 250 namu, biju pamanījis, ka tiek kūrēta jauna kebabnīca, tad nu tagad, bija pienācis laiks ieskatīties, kas lācītim vēderā, jo brīdī, kad bijām tur, kebabnīca bija jau atvērta. Turklāt, kā jau daudzi būs pamanījuši, man sasodīti, ļoti garšo uz puļķa grilētā gaļa, kas ietīta lavašā kopā ar salātiem. Manā skatījumā, kebabs ir labākais, ko "fast food" var piedāvāt uz doto brīdi, un es pat nebaidīšos teikt, ka veselīgākais no "fast food" klāsta (cik nu veselīgs tas var būt).

Devāmies iekšā ēstuvē. Telpa diezgan liela un, ņemot vērā to, ka ēstuve atvērusies nesen, viss izskatījās diezgan sterils. Reāli ierēcu par grīdas segumu – jau citur redzētās mauzoleja superflīzes. Sasodīts, CCCPē laiki tiešām ar preču izvēles iespējām nevar lepoties.

Pametām skatienu apkārt, šeit īsti nav kam un kur piesieties. Pie sienām bildes, grīdas tīras, nekur nemētājās ēdiena paliekas, kaut gan cilvēku plūsma ir un viss notiek. Galdi un krēsli arī tīri, nebija lipīgi utt. (kā tas bieži novērojams "paķītī"* ("Pakistānas kebabs" – red. piezīme). Ja gribētu izmisīgi atrast kāsi, tad palūkotos uz palodzēm, kuras bija pārklātas ar nelielu putekļu kārtu.

Aizsteigšos notikumiem pa priekšu. Kad bijām veikuši pasūtījumu un gaidījām rijamo, sapratu kāpēc šeit viss ir tīrs. Čalis, brīvajos brīžos, nepārtraukti skraidīja gar galdiem un tīrīja tos ar kaut kādu līdzekli.

Telpās skanēja austrumu stila mūzika, pie letes – tumsnējs čalis. Es nepateikšu, kādas tautības viņš bija, taču man atgādināja to pašu pakistāni (salīdzinot ar "paķīša" kadru daļu).

Pie sienas, tuvāk letei, atradās ēdienkarte. Izvēlējāmies komplektus ar mix gaļu un piegājām pie letes, lai pasūtītu. Pamanīju stūrī saldētavu, tas nozīmē, ka tādas lietas kā frī, nageti utml. būs pusfabrikāti… Frī vēl saprotu, bet pārējie sasaldētie produkti, cik ir pamēģināts šādās ēstuvēs, garšo draņķīgi, lai neteiktu rupjāk.

Pienāk mūsu kārta pasūtīt. Biju samežģījis mēli formā, kas ļoti palīdzētu radīt lielisku toni sarunai angļu valodā, taču tas nebija nepieciešams. Šamējais tīri normāli vervelē latviski, turklāt var atbildēt uz jautājumiem, kas nozīmē, ka viņš nav tikai iemācījies no galvas ēdienkarti, bet ir pamācījies kaut ko vairāk.

Teikšu godīgi, precīzu laiku neatceros, taču man liekās, ka mūsu komplekti bija gatavi laikā no 10 līdz 15 minūtēm. Sākumā, kad ēdiens atradās uz paplātes, tas izskatījās tiešām labi. Arī mans XXL kebaba izmērs uz paplātes izskatījās īsts. Gaļa kebabā spītīgi lauzās uz āru un bija redzams, ka šeit to nav žēlojuši. Kartupeļi tikko izvārīti eļļā, silti un ar foršu kraukšķīgu garoziņu, nepārsālīti. Iemērcot frišku ķiploku mērcē, kas nav parasti ierastā, ūdeņainā, bet izteikti bieza, eņģeļi kaut kur sāk spēlēt arfas – tiešām lieliski. Ar friškām viss cool, tās var pasūtīt un ēst.

Tālāk kebaba kārta. Nemelošu, biju skeptisks, jo neticēju, ka viss var iet gludi. Taču šoreiz skepsei nebija pamata. Es savā kebabu kartē esmu ievilcis vēl vienu treknu ķeksi, lai atzīmētu, ka šeit kebabs tiešām ir kebabs.

Daudz gaļas, labi marinēta, daudz mērces un lielisks balanss ar dārzeņiem. Izmērs XXL cienīgs un šeit kebabam nepiemetās zīmuļa sindroms, paņemot to rokās, tas joprojām ir XXL. Tādi bija abi kebabi, tiešām sulīgi, ar garšīgu mērci un gaļu – noteikti varu ieteikt šo vietu.

Esam nonākuši finišā. Cerēt uz labierīcībām šeit neiesaku, jo tādu nav, vismaz apmeklētājiem. Vienīgās durvis, kas varēja būt labierīcības, bija nomarķētas ar uzrakstu “Personālam”. Varbūt ar laiku būs, taču uz doto brīdi tas ir totāls mīnuss.

Secinājums: vieta, kas tiešām pārsteidza un pārsteidza labā nozīmē! Taču šis pārsteigums vairāk attiecas uz rūpību, ar kādu tiek sekots līdzi tīrībai un kārtībai ēstuvē. Teikšu atklāti, līdzīgās ēstuvēs, turklāt tas novērojams tieši pakistāņu apsaimniekotās, par tīrību neviens neutraucas un telpas reāli atgādina izgāztuvi.

Es ļoti ceru, ka ar laiku šī tendence nekur nepazudīs un “Kebab Korner” turēs latiņu nemainīgi augstu. Tiešām garšīgs kebabs un friškas, domāju, ka tā varētu būt kebabēstuves panākumu atslēga. Uztaisiet ateju, un laime būs pilnīga – vismaz uz to brīdi, kamēr būsi Ķendzī un būsi šajā ēstuvē!

Kā bieži vien mēdz notikt, braucot uz tikšanos, nākas apvienot darbu ar pusdienām. Tad nu izlēmu, ka papusdienošu Teikas pusē.

Kaut kur interneta dzīlēs biju par šo vietu redzējis info. Atcerējos tikai adresi – Dzērbenes iela 14. Paskatījos, ko rāda māte "Google", un devos ceļā. Kurss tika uzņemts uz Elektronikas un datorzinātņu institūtu.

No centra ceļā pavadīju apmēram 10 minūtes vai nedaudz vairāk. Atbraucot uz šo vietu, varēsi mašīnu novietot pietiekami lielā stāvvietā, kas sadala ceļu divās daļās, vai pameklēt vietu tuvāk, pie paša institūta. Institūta ēka šajā pelēkajā dienā izskatījās vēl pretīgāk nekā citās dienās, īsts CCCP “arhitektūras” šedevrs!

Devos meklēt ieeju. Ilgi nebija jāmeklē, atvēru smagnējās stiklmetāla durvis un devos iekšā. Šī iestāde jau pašā sākumā vēstīja, ka te kaut kam ir jābūt, un tā arī bija.

Priekštelpā, pa kreisi uzrīkots dežuranta/apsarga postenis, iekšā pensijas vecuma Borodačs, uz loga kaut kādas apsardzes firmas uzlīme. Domāju, ka šis piesiesies par to, ka neesmu vietējais, bet, iespējams, pieticīgās algas motivēts, čalis turpināja darīt neko.

Jau ienākot telpās, degunā iecirtās tāds izteikti vecišķu telpu aromāts, kas mijās ar ēdiena smaržu. Sapratu, ka esmu īstajā vietā, un devos virzienā, kur smakas kļuva uzmācīgi stiprākas, vai vienkāršāk sakot, pa kreisi.

Pa ceļam, pametot skatu uz aizmuguri, pamanīju arī mākslas darbu. Attēlots kaskadieris, kuram neizdevās ar lidojošu zirgu pārlēkt pūču baram (iespējams, čali notrieca lidojošā pūce, skatīt bildi zemāk).

Nosaukumu ēdnīcai nekur neredzēju, vienīgais uzraksts, kas bija tās tuvumā, bija uz paklāja pie durvīm. Klausīju paklājam un devos iekšā.

Pirmajā momentā gribēju apgriezties un iet ārā, jo domāju, ka tomēr neatnācu uz īsto vietu. Likās, ka esmu kaut kādā dzīvoklī. Vecas kundzes dzīvoklī, kas ir arī vācēja, bet pat priekš vācējas galdu bija par daudz, tāpēc turpināju doties uz priekšu.

Tātad vispirms jātiek cauri telpai ar galdiem, tad telpas vidusdaļā gandrīz, pavisam nejauš, nepareizi nogriežoties, izdevās apmeklēt ēdnīcas virtuvi. Man pretī nāca pāraudzis panks, kurš izskatījās tā, it kā būtu pabeidzis šo institūtu un nolēmis palikt strādāt ēdnīcā, piekrītot daļu algas saņemt graudā.

Viņš aicināja doties vēl dziļāk, jo pusdienas jau tiek gatavotas. Pēc pāris skaļajiem pseidopanka “Lūdzu, lūdzu, nāciet” devos uz norādīto vietu.

Telpā, kurā pasūta ēdienu, izveidota tāda kā bāra lete, aiz tās dzērieni un bārs izrotāts ar mirgojošām lampiņām. Telpā bija pustumsa, jo logi šeit bija izveidoti no krāsainām vitrāžām (žēl, ka nesanāca bildes uztaisīt, bija daudz ziņkārīgu acu, kas mani pētīja, jo neesmu jau vietējais).

Ēdienkarte nebija ļoti liela, bet pietiekama. Pārsteidza tas, ka iestāde bija padomājusi par īpašo dienas piedāvājumu. Dienā, kad ierados, īpašais ēdiens bija cepta līdakas fileja, kuru vietējiem laipni piedāvāja apēst uz parāda (ja gadījumā nav līdzi paņēmies maks vai, kā bija šoreiz, – nestrādā karšu lasītājs).

Kā bieži ir pierādījies, šādās ēstuvēs jāņem kaut kas, kas nav īpašais piedāvājums, jo tas visprecīzāk ataino ēstuves būtību. Pasūtīju vistas girosu ar vārītiem kartupeļiem un noskalošanai paņēmu kefīru. Samaksāju apaļus 4 eiro un devos uz “vecās kundzes zonu", lai gaidītu savu ēdamo.

Tagad dažos vārdos par vietu, kur apsēdos un gaidīju savu pārtiku. Kā jau nojaušat, nekā spīdoša šeit nebija. Interjers vairāk atgādināja vecu mēbeļu ūtrupi, kur pieejamās preces nebija īpaši populāras un pieprasītas. Visu telpu rotāja istabas augi – salikti visur, kur nav bijis slinkums. Viss jau labi, tikai reizi pa reizei tos vajag aplaistīt, lai tie neizskatās pēc mēsliem. Uz galdiem ziedu podiņi – arī manāmi noguruši…

Daži galdi izskatījās kā nočiepti no kādas āra kafenes, daži krēsli pie galdiem – nozagti no Rundāles pils. Tas pats bija novērojams arī telpu apgaismes noformējumā. Pie dažiem galdiem bija vienkārši atstiepti pāris dīvāni – no sērijas "jūties kā mājās, vecais dīvānā pirdēj!"

Īpaša, altāra cienīga, vieta bija atvēlēta nazīšu un dakšiņu traukam, kurā dienas laikā nez cik daudzi apgrābstījuši ēdaminstrumentus, līdz paņēmuši sev tīkamos. Virs šī altāra, pie sienas piestiprināti zvaigžņu vārti, kas nomaskēti kā spogulis īpaši garam Porziņģim.

Punktu manām asiņojošajām acīm pielika paklājs, nē, tas nebija uz sienas, tas bija uz grīdas, taču liekās, ka tas tur atradies no ēkas nodošanas ekspluatācijā laikiem. Jā, vēl kā odziņa visai atmosfērai, bija "Vecā ratiņa" tipa mūzika un jautri smiekli no virtuves puses!

Īsāk sakot, ja gribas normālu kafejnīcas atmosfēru, tad labāk palikt telpā ar vitrāžas logiem, taču, ja gribi izbaudīt autentiski nenosakāmu interjeru, tad laipni lūgti gaišajā “vecās kundzes” telpā!

Ēdienu gaidīju kādas 10-15 minūtes. Pozitīvi bija tas, ka ēdienu pienes klāt. To darīja pats overaged panks. Manā priekšā tika nolikts šķīvis, uz kura haotiski izmētāti kāpostu salāti, palieli burkānu kubi un zem girosa šķēles paslēpti vārīti kartupeļi.

Jāsaka kā ir – izskats nebija apetīti raisošs, un tā substance uz girosa vairāk atgādināja strutas nevis mērci. Patika svaigi grieztas dilles, kas patīkami smaržoja. Gaļa bija vietām nedaudz par daudz piecepināta (lasi, apdegusi), kartupeļi ierasti pļurīgi ūdeņainie. Kāpostu salāti, lai arī nevīžīgi sagriezti un izmētāti pa šķīvi, tomēr garšoja labi. Gaļa, kartupeļi un mērce jau ierasti pliekanā izpildījumā, bez garšvielām. Ēdot kartona kasti, sajūtas varētu būt līdzīgas.

Garšas uzlabošanai, uz galda bija novietoti piparu un sāls trauki. Taču tie nebija tādi trauciņi, ko pierasts redzēt kafejnīcās, tie bija milzīgi plastmasas rezervuāri ar malšanas funkciju. Ja domājat, ka ēdiens, pateicoties šiem, kļuva baudāmāks, tad nelolojiet liekas cerības – tā nebija!

Burkānu kubiņi ir vēl viens fail stāsts… Kaut ko tik savdabīgi nelāgu sen nebiju ēdis. Burkāns izskatījās vārīts, bet bija marinēts – nolādēts, kādēļ vajag marinēt burkānu, turklāt tik salkani pretīgā garšā! Burkāni sagriezti tik lielos gabalos, ka ar tiem varētu aizvietot kazino metamos kauliņus. Īsāk sakot, manām garšas kārpām tas bija nokdauns. Atdzīvināju tās ar kefīru, jo te tas, tāpat kā daudzās citās draņķīgās ēdināšanas vietās, bija lielisks.

Esam nonākuši līdz finišam. Labierīcības šeit neatrodas pašā ēstuvē, bet, izejot pa ēstuves durvīm, nogriežoties pa kreisi, pāris soļu attālumā tās atradīsiet. Atradu tīri intuitīvi.

Telpas tīras, uzkoptas, draņķīgi snaiperi nebija uzdarbojušies vai arī viņu darbību sekas bija ātri likvidētas. Tualete atstāja iespaidu, ka tur nesen bijis remonts, nekas nopietns, bet kosmētiskais varēja būt. Attiecīgi, paši saprotiet, nekādu ūber kāšu nebija. Grīdas tīrākas nekā ēstuves paklāji, tas noteikti!

Secinājums. Pilnīgs interjera autisms, smakas, noplukuši istabas augi. Ne īpaši higiēniska virtuves piederumu uzglabāšana. Draņķīgs ēdiens, garšīgs kefīrs. Īsāk sakot, ja apstākļi mani nepiespiedīs kau kā īpaši, tad otro reizi vairs neiešu tur ēst, sorry!

Šo vietu biju noskatījis jau pasen. Dzīvojot un strādājot šajā rajonā, bieži nācās braukt garām šai ēstuvei un nu biju gatavs to apmeklēt. Tātad, šī stāsta galvenais varonis ir Grīziņkalns ar kebabnīcu “Al kebabs”.

Kebabnīca atrodās Asara un Pērnavas ielu krustojumā, tādā pavisam necilā ēkā. Pamanīsiet kebabnīcu uzreiz, jo sienu rotā diezgan spilgta izkārtne ar smaidīgu turku(?) čali uz tās. Atkal jau turki… Atkal kaut kas nebūs, kā vajag, tās ir pirmās domas pēc manas vilšanās bagāžas. Ko nu tur daudz apcerēt dzīvi, ies iekšā un skatīsies, kas būs!

Durvis bija atvērtas, devos iekšā un nonācu hobitu virtuvē. Respektīvi, telpa ļoti maza, burtiski trīs mini galdiņi un lete, aiz kuras darbojās gados jauns čalis. Stāvot rindā, bija ļoti karsti, atvērtās durvis nepalīdzēja nemaz. Uz grila, protams, nepārtraukti griezās un cepinājās kebaba gaļa, kas kopā radīja tādu pavisam tropisku atmosfēru. Pieļauju domu, ka, aizejot no šīs iestādes, es vēl ilgi smaržoju pēc kebabiem.

Pati telpa nebija pirmā svaiguma, viss tāds manāmi apbružāts un pelēcīgi padrūms. Uz grīdas mauzoleja flīzes, visticamāk saglabājušās no laika, kad māja uzbūvēta. Pie sienām pāris pseidomākslas darbi, sienās šur, tur caurumi, nu tā… tāds pusūķa paskats. Taču, neskatoties uz svaiguma trūkumu interjerā, šeit nebija netīrības. Viss bija sakopts, galdi tīri, atkritumi nemētājās.

Ēdienkarte ielaminēta un piestiprināta pie sienas. Apskatos, izvēlos un pienāk mana kārta pasūtīt. Veicu pasūtījumu un izvēlos vietu, kur apsēsties. Pēkšņi jūtu, ka paliek auksti, nu tā, ka tiešām auksti + vēl tāds vējiņš… Pametu acis virs galvas un mute sāk smaidīt, apsēdos tieši zem kondiškas! Sākumā tas bija milzīgs pluss, nožēloju savu izvēli tikai nākamajā dienā.

Par pasūtījumu – pasūtīju standartu – vistas kebaba komplektu (izmērs XXL) un padzerties "7up". Dzēriens bija tikko no ledusskapja un karstajā dienā bija tieši laikā. Kamēr gaidīju savu pasūtījumu, ēstuvē ienāca vairāki cilvēki, uz brīdi pat izveidojās neliela rinda. Tas manu uztraukumu nedaudz mazināja.

Pagāja kaut kur ap 10 minūtēm un mans ēdiens bija gatavs. Kas mani patīkami pārsteidza? Tas, ka friškas pasniedza nevis papīra turziņā, bet uz šķīvja, turklāt porcija bija tiešām iespaidīga. Pozitīvi bija arī tas, ka uz galda bija sāls un piparu trauciņi (slēgta tipa) un salvetes, kuras glīti sakārtotas turētājā.

Par kebabu – kebaba izmērs bija iespaidīgs un noteikti atbilda burtu salikumam XXL. Kebaba atvērtajā daļā, augšpusē, bija redzami smuki apcepti gaļas gabaliņi, bet nu tā, ka tiešām redzami, nevis noslīkst salātos. Paņemot kebabu rokās, tas mistiski nepārvēršas par zīmuli, bet spītīgi saglabā savas XXL formas. Prieks un laime no izskata vien, fonā vēl trūka motivējoši apcerīga mūzika, kuras pavadījumā "slow motion" kadrā veicu pirmo kodienu.

Aleluja! Tas ir noticis! Tas ir "kebab love"! Mīksta, labi apcepta, labi iemarinēta gaļa. Super kraukšķīgi salāti, kas nedaudz latviskoti, pieliekot pavisam nelielu daudzumu burkānu skaidiņu, sulīgi, viss ir tiešām sulīgi. Garšīga mērce kebabā, kas papildināta ar nelielu asuma devu, jo pasūtīju vidēji asu kebabu. Reāli, ēd un priecājies! Ko tādu sen nebija sanācis ēst, šoreiz mana kebabpieredze bija 100% lieliska!

Es gan tagad, pēc "Foodbox" pieredzes, baidos kādam, kaut ko ieteikt, taču riskēšu – iesaku pamēģināt Grīziņgetorajona kebabnīcu "Al kebabs".

Labierīcības – diemžēl nav, kas nav pozitīvi, bet…

Secinājums: ieteiktu viltus kebabistiem atnākt uz kursiem un paskatīties, kā taisīt garšīgus kebabus. Iemācīties mērīt un saprast XXL nozīmi. Es te noteikti ieskriešu vēl kādu reizi, jo pirmā pieredze, neskatoties uz nepievilcīgo izskatu, bija tiešām pozitīva, pat pārsteidzoša. Novēlu nenolaist latiņu!

Iebraucām pamatīgā korķī Teikas pusē un bija laiks pabakstīt smārtfona ekrānu un pameklēt kādu ēstuvi. Šoreiz necentāmies atrast kaut ko pavisam bēdīgu, jo gribējās vienkārši, normāli paēst. Atradām kādu vietu Juglā, kurai jau senāk bijām braukuši garām, ar tekstu – kādreiz varētu atbraukt notestēt. Tagad bija īstais brīdis to darīt un sākām stūrēt Juglas virzienā, kur atrodas ēstuve “Grila bode”.

Pētot tīmekli, bija skaidrs, te grilē gaļu uz oglēm, gaļa dažāda – burgeri, šašliki, kebabu gaļa, vistiņas utt. – cenu līmenis pieņemams un demokrātisks – tātad viss cool. Patīkami pārsteidza bezmaksas autostāvvieta ēstuves pagalmā.

Ejot iekšā, telpa it kā sadalās divās daļās. Pa kreisi ēdamzāle, pa labi virtuve un kases zona. Savukārt pa vidu, tieši pretī ieejai, tualetes durvis. Šoreiz, neskatoties uz tualetes izvietojumu, nekādas kanalizeišn smakas nebija.

Ar labās acs kaktiņu pamanīju, ka virtuvē ar iesmiem darbojas tāds tumsnējs čalis un ap sirdi palika silti, jo bija cerība saņemt kaut ko patiešām autentisku. Devāmies dziļāk telpās, lai meklētu vietu, kur piesēst.

Ēdamzona nav milzīga, bet izmēri likās tīri ok, tā teikt, kaimiņiem pie blakus galda ar elkoņiem nav jābaksta. Neskatoties uz telpas salīdzinoši mazajiem izmēriem, šeit nebija nepatīkamu aromātu, kas mēdz rasties ēdienu pagatavošanas procesā. No mums pa labi sēdēja divi kungi grādos, jā grādos, jeb iereibuši. Visvairāk pārsteidza tas, ka šamējie mierīgi ninnāja līdzi paņemtu grādīgo susliņu, taču personālam pret to nebija iebildumu, tikai palūdza pudeli nelikt uz galda. Tāda mikrorajona idille…

Apkalpošana – laipna, turklāt oficiante ēdienkarti atnes klāt. Sarunājamies valsts valodā, viss it kā kārtībā. Nedaudz traucē TV, kas piekabināts pie sienas un atskaņo talantu konkursu bērniem (garlaicīgs saturs).

Apkārt viss tīrs un sakopts, nav nekādu acīs krītošu ūberkāšu. Sākam ēdienkartes izpēti – ēdienkarte pietiekoši liela, nodrukāta uz divām pusēm, ielaminēta, vari uzgāzt dzērienu un uz tevi nedusmosies.

Izvēle tika izdarīta sekojoši: es – kebabs ar liellopa gaļu, jo miksu nevarēja pasūtīt. Tas mani padarīja nedaudz bažīgu. Turklāt oficiantes skaidrojums bija nesaprotams, ik pa brīdim viņa piesauca grilētu kotleti. Noriskēju un teicu labi, lai iet kebabs ar liellopa gaļu, vidēji ass, frī kartupeļi konsistences dažādībai un kā padzērienu izvēlējos Iļģuciema kvasu. Savu izvēli pamatoju ar to, ka biju vīlies iepriekš nomēģinātā Ķekavas kebabā “Fatih” un gribēju salīdzināt. Nu un protams, neslēpšu, man garšo kebabi! Ms.L – cūkgaļas šašliks + kaudze ar salātiem (dažādiem) un konsistences dažādībai kartupeļu daiviņas, izvēlēto noskalošanas substanci gan aizmirsu.

Ēdiens jāgaida aptuveni 20-30 minūtes, atnes siltu, kas protams priecē.

Mana porcija jau pašā sākumā radīja nelielas šaubas par notiekošo – respektīvi, galvenais varonis – kebabs, bija tāds stipri paplāns. Tomēr cerību nezaudēju un ticēju, ka lavašā būs satīts, kas tiešām ekselents un izmēram nenāksies pievērst īpašu uzmanību.

Ms.L šašlika porcija tika atnesta uz trauka, kas stipri atgādināja ķirurģisko instrumentu glabāšanas trauku. Tāda vairāk kā metāla paplāte… Taču uz šīs paplātes viss izkārtots smuki un sterili, kā arī kartupeļu daiviņas tiek atnestas atsevišķā traukā, vai gribētos teikt, groziņā, vai vēl precīzāk – sietiņā. Teikšu uzreiz, pamanīju Ms.L daiviņas un pasmīnēju, jo tās jau tuvojās fosīliju konsistencei, bet par to vēlāk.

Sākšu ar savu austrumu brīnumu. Neslēpšu, ka pagāja laiks, līdz aizkodos līdz pildījumam, kas parasti kaitina, arī šī reize nebija izņēmums. Sākums veganizēts un brīdī, kad tiec garām pļavām, krūmiem un zāle, ir jānorauj rocene. Es, protams, sagaidīju gaļu, taču nebiju iedomājies, ka mani tik smagi apčakarēs.

Tiekot līdz gaļai, atcerējos viesmīles teikto par to, ka miksu nevar pasūtīt jo…. bla bla bla. Tagad kārtis bija galdā. Kebabā grillētas kebaba gaļas vietā bija iemočīta salauzta kotlete. Jā, nolādēts, sasodīti burgera gabaliņi lavašā. Kā var būt tik liels kulinārijas autisms? Nesauciet to par kebabu, jo tas nav kebabs, bet kotlete lavašā ar salātiem. Turklāt, kotletei nemaz nebija pievienotas garšvielas, iespējams sāls bija, bet nejutu neko citu. Patiesa vilšanās un dusmas… Kartupelīši bija garšīgi, nebija pārcepti, ar pietiekamu sāls daudzumu un pietiekoši solīdā temperatūrā. Mērcīte…. Mērcīte bija lieliska, pietiekami bieza un varēja just arī ķiplokus, tiešām jauki un vilšanos ar kebabu izdevās aizskalot ar lielisko Iļģuciema kvasu!

Ms.L šašliks – tad, kad gatavo tumsnējs čalis, tad vienmēr ceri uz tradīcijām bagātu, marinētu gaļu, ar kaut kādu nacionālo receptes piesitienu u.tml. Kas bija šeit? Šeit bija cepta gaļa, kurai uzbērts paprāvs daudzums sāls un viss… Nu bēdīgi bez gala. Priecēja tas, ka gaļa bija mīksta un viegli sakožama, nebija manāmas cīpslas utml., tas radīja iespaidu, ka gaļa nav no pašiem zemākajiem plauktiem. Patika tas, ka bija padomāts par salātu daudzveidību uz šašlika šķīvja. Par to, vai kombinācija bija laba, tas jau ir cits stāsts. Marinēti sīpoli, svaigi kāposti, un tad kadrā ielec un harikiri uztaisa Korejas burkāni. Tie burtiski saplosa visas citas garšas, jo ir diezgan pikanti.

Kartupelīši – interesants pasniegšanas veids, kā jau minēju, tādā kā sietiņā. Taču tas arī viss. Kartupeļi eļļā bija noturēti stipri par daudz, jo bija jau ieguvuši gandrīz fosilu stāvokli un eļļā izmērcētu, caurspīdīgu izskatu… Mērcīte, tā pati ķiploku un bija lieliska.

Esam nonākuši līdz labierīcībām. Jāsaka uzreiz, ir bijis labāk! Nekas ūber tīrs un kārtīgs, taču tajā pat laikā, nav arī bardaks. Prasītos gaisa atsvaidzinātājs. Biežāk būtu jātīra snaiperu kļūdas.

Secinājums. izskats mēdz būt maldinošs… vismaz, kas attiecas uz grila ēdieniem. Neteikšu, ka nekad neatgriezīšos, jo, iespējams, burgers varētu būt ok :D. Taču dusmas par kebabu un nemarinēto gaļu pagaidām mūs atturēs no šīs iestādes apmeklējuma. Cik ilgi? Tad jau manīs.

Jau vairākas reizes, vizinoties pa Braslas ielu, manu uzmanību pievērsa objekts, kurš atrodas ielas malā un izskatās kā savdabīgi vārti uz industriālo teritoriju aiz tā. Braslas iela 22 (a/b/c/dfgģē) pareizo korpusu nepiefiksēju.

Šī vieta izskatījās daudzsološi – braucot no “Dominas” puses, pirms ēkas ir vārtrūme ar milzīgiem metāla vārtiem, aiz vārtiem kārtīgs “industrial”. Ēstuves ēka – tāda izstiepta divstāvene, ar restotiem pirmā stāva logiem. Apkārt staigā kārtīgs rūpnīcas personāls ar dažāda veida uzgriežņu atslēgām kabatās un eļļu gan uz ķermeņa, gan apģērba. Strādnieku kontingents tiek atšķaidīts ar taksistiem, dažādu nozaru piegādes servisa darbiniekiem un arī pa kādam ofisa darbiniekam patrāpās.

Pozitīvais bija tas, ka pie ēkas varēja novietot auto un nebija pat jāmaksā. Ejot gar ēku līdz ieejas durvīm, var manīt, kā aiz aizkariem pirmajā stāvā darbojas virtuves apkalpojošais personāls. Tieku līdz ieejas durvīm un dodos iekšā.

Šī ir viena no tām vietām, kur, tikko ienākot, tevi sagaida tualetes aromāts, jo tā te izbūvēta uzreiz pie ieejas. Tā līdz galam nesaprotu šo telpu plānojuma fenomenu ar tualeti pie ieejas durvīm, bet īpaši galvu lauzīt arī negribējās un devos tālāk.

Ienākot zālē, pārsteidz tās izmēri – ļoti liela ēdamzāle. Pie sienas visā sienas plašumā izveidota tāda kā glezna no dekoratīvajām flīzēm (vai cita materiāla, bet izskatījās kā flīzes). Neskatoties uz telpas izmēriem, lielajiem logiem un ieslēgto apgaismojumu viss bija tāds mēreni drūms un tumšs. Iespējams, ka kopējo, drūmo noskaņu veidoja arī vecišķais interjers, kas izskatījās rūpīgi taupīts no vienlīdzības proletariāta laikiem…

Tātad, viss manāmi vecs, pelēcīgs, nobružāts. Veci galdi, pa kuriem šķīvji slidināti šurpu turpu vismaz pusgadsimtu. Vecie komforta krēsli, kas apvilkti ar kaku krāsas dermatīnu un kādreiz bijuši mīksti. Nez cik pakaļas šie krēsli ir redzējuši savā mūžā?

Lai nu kā, taču šajā ēstuvē padomāts arī par atmosfēras radīšanu. Uz galdiem vāzēs ziedi – jauki… Uzreiz siltāk ap sirdi paliek…

Stāvot rindā, ar skatienu mēģināju atrast izkārtnē pieminēto bāru, bet neizdevās… Tikai tad, kad apsēdos pie galda, pamanīju kaut ko, kas atgādināja bāru, vairāk gan sulas bāru, jo no alkohola nebija ne miņas. Nožēloju, ka nepajautāju, kad bāru atvērs.

Par ēdienu – šeit var ieķert pilnu komplektu, proti, zupu, otro un saldo. Izvēle nav milzīga, bet pietiekoša. Kartupeļi – viens veids un tā ir biezputra. Nolemts – mēģinu kartupeļu biezputru. Nezinu, vai tas no bērnības, vai tam ir kāds cits iemesls, taču man personīgi biezputra + mērce = panākumu atslēga. Tāpēc atmetu domu par kotleti vai karbonādi un skatienu pievērsu mērcēm. Pamanīju maltās gaļas mērci, bet momentā atmetu šo domu, jo pamanīju, ka maltā gaļa ir palikusi kaut kur dziļi trauka apakšā un pa virsu skaisti gozējas šķidra tauku kārta, it kā tur būtu avarējis izlietotās pārtikas eļļas tankeris. Mana izvēle apstājās pie kartupeļu biezputras, gulaša un noskalošanai – kefīrs.

Vēl viena lieta – pie kases var paņemt maizīti, taču nav knaibļu un maize jāņem ar rokām. Kārtējā pārtikas apčamdīšana, kas uzdzen vieglas trīsas. Kad pienāca mana kārta, atnesa tikko grieztu kukuli un es nolēmu paņemt maizīti. Kukulis nebija kārtīgi sagriezts un man nācās tā kārtīgi apčamdīt tuvākos 2-3 gabaliņus, lai nolauztu savējo. Neapskaužu to, kas ņems kādu no pēdējiem gabaliem.

Īsti nav, ko izplūst garos aprakstos par garšu, jo arī šeit tā ir pliekana un bezgaršīga, bez sāls un bez kripatiņas garšvielu. Nez, kā vispār viņi gatavo ēst un kāpēc cilvēki šādu mēslu ēd? Teikšu, kā ir – arī cena šim mistrojumam nav zemākā, mana porcija izmaksāja turpat 4 eiro. Nācās ķerties vismaz pie sāls, jo tas bija vienīgais trauciņš uz galda. Tad atmiņā atausa skats, kur viens no apmeklētājiem pie kases cītīgi bēra piparus mērcē – tad nodomāju, ka viņš vienkārši ir jocīgs, taču saprotu, kādēļ viņš tā rīkojās.

Gulašs bija īsta holesterīna Hirosima, daudz neatpalika no traukā redzētās maltās gaļas mērces, turklāt bezgaršīgi. Ne uz mirkli nepameta sajūta, ka gaļas gabaliņi ir samiksēti, respektīvi, svaigi, ar ne tik svaigiem. Kāpēc man tā likās? Apēdu vismaz 3-4 paprāvus gabalus, kas garšoja pavisam nesvaigi, nu tā veci un sīksti. Ja šādai garšai būtu smarža, tā smakotu pēc dienu lietotas trauku lupatas. Atceroties šo garšu, vēl šodien jānorīstās. Man patika kefīrs, un maizīte bija svaiga.

Slikto omu uzlaboja trauku nodošana virtuvē mazgāšanai. Šeit netīro trauku lenta, kas arī reāli darbojās. Tas bija mēmi autentiski.

Esam nonākuši līdz labierīcībām. Kā jau minēju sākumā, labierīcības šeit ir pie pašas ieejas. Tualetes priekštelpa sadalās divās daļās – ieeja ēdnīcā un izlietnes zona, jā, izlietne pie ieejas durvīm, kas nodalīta ar krāsotu MDF plāksni. It kā jau forši, ka var nomazgāt eļļainās rokas, pirms nolauzt maizes kumosu ēdnīcā, bet pēc mazgāšanas rokas noslaucīt neizdosies, jo dvieļu turētājs bija tik tukšs kā šīs ēstuves garšvielu trauciņi.

Labākais nāca vēlāk. Atvēru tualetes durvis, bet tur iekšā kaut kāds sīcis. Ok, nodomāju, ka aizmirsa aizslēgt durvis vai baidās slēgt, stresa nav, aizvēru un turpināju gaidīt. Nākot ārā, sīcis man stiepa pretī roku un kaut ko deva. Ieskatījos tā kārtīgāk – kabatas lukturītis… Īsti neizprotot situāciju, laipni atteicos, bet ziņkāre bija liela. Pasekoju mazajam ēdamzālē un redzēju, ka viņš lukturīti atdod kasierei, bet joprojām neiebraucu notiekošajā.

Tikai tad, kad iegāju tualetē, sapratu, kas ir kas. Tualetē nebija elektrības, un lukturītis bija paredzēts gaismas radīšanai šajā telpā. Varat iedomāties, kā tālbraucēji, kas pūsli aizturējuši vairākas stundas, strūklo pilnīgā tumsā? Vai labākajā gadījumā krēslā, ja atstāj vaļā durvis. Attiecīgi viss pārējais šajā niecīgajā telpā arī nebija kopts, pilnas miskastes, netīras sienas un grīda…

Secinājumi: gribi izbaudīt autentisku pofigu uz ēdiena garšu, noformējumu un svaigumu? Nāc šeit, paēd un priecājies! Varēsi apskatīt tiešām unikālu netīro trauku savākšanas sistēmu un apmeklēt ekstrēmāko no telpām – tualeti, pēc kuras apmeklējuma gribējās ieiet dušā.

P.S. Tā kā šobrīd visi visus baida ar jauno datu regulu, mēs negaidījām, līdz mūs sāks baidīt, sabijāmies paši un brutāli aizkrāsojām visas svešās sejas.

Nu tad tā, visu tautu proletārieši, sarosās, jo mēs tūlīt pastāstīsim par savām sajūtām, apmeklējot darba ļaužu restorānu “Veronika”! Kāds varbūt klusi sāks ķiķināt un domās, ka es esmu mēmi asprātīgs, izdomājot šo skaisto paskaidrojumu vai pareizāk teikt, restorāna segmentu, taču nē, atļāvos būt nedaudz plaģiātisks un citēt interneta dzīles. Jā, draugi, tieši tā viņi arī sevi sauc – darba ļaužu restorāns!

Gan jau nojaušat, ka aiz vārda restorāns ir noslēpusies PSRS laiku stilīguma iemiesojums – ēdnīca, taču mārketings ir mārketings un tur neko nepadarīsi.

Šī iestāde atrodas Ganību dambī, ja nemaldos, tad 18 c numurā. Noslēpusies no visiem. Atrašanās vieta tiek nodota no personas personai, klusi pačukstot ausī vai rādot ar zīmēm, tik slepeni viss te ir. Tā tas ir, nekādas norādes, iebraucot teritorijā, nav un tie, kas nezina, ka šeit ir darba ļaužu restorāns, nekad netīšām tam neuzskries virsū. Pats arī norādes saņēmu no zinātājiem, kas uzzīmēja karti uz parastas rūtiņu lapas.

Tad nu tā, braucu es ar mašīnu pusdienās un nonācu jau pieminētajā 18 c numurā. Te ir ļoti plaša stāvvieta un mašīnu novietot nav grūti, turklāt par to nav jāmaksā. Ēdnīcas ēka tāda parasta un varētu teikt necila, taču spilgti zaļā krāsa tomēr atšķiras uz kopējā fona. Pie ēkas vienā pusē redzami koka soli un galdi, kas rūpīgi sakrauti kaudzē, – sapratu, ka vasarā te varēja mieloties ārā, putnu dziesmu pavadījumā.

Ieejas durvis būtu grūti nepamanīt vai sajaukt ar kādām citām, tās ir lielas, masīvas, tāds kārtīgs proletāriešu roku darbs. Paredzētas atvēršanai ar izteikti santehniskām rokām vai roreni, kaut gan var arī ar kāju, tikai tad no iekšpuses.

Iedomāsimies, ka esam kaut kā tikuši telpās. Nav svarīgi, kā. Pirmais, ko ieraugi, atverot ieejas durvis, ir vēl pāris durvis. Tās ir durvis uz vienu no svarīgākajām publisko ēstuvju telpām – labierīcībām! Ļoti interesants risinājums… Šī negaidītā pavērsiena ietekmē nolēmu sākt ar šīs telpas apskati. Tikai vienā acu mirklī visa mana apņemšanās bija kādam zem astes – ciet, nolādēts, tās durvis ir ciet! Atslēgu nekur nemanu, norādes tāpat, tāpēc nomazgāju rokas izlietnē, kas novietota starp М и Ж durvīm un dodos iekšā jau pa nākamajām durvīm tālākas izpētes turpināšanai!

Atverot durvis, sapratu, ka esmu nonācis tiešām interesantā vietā, ja uznāciens būtu video formātā, noteikti manus soļus pavadītu gospeļu skaņas vai kas cits, tikpat ļoti apgarots. Telpa ir liela, galdu daudz. Sienas apgleznotas ar debesīm, pļavām, ja nemaldos šur, tur slēpās arī kāds meža lopiņš. Dziļāk telpā milzīgas, kolonnas, kas ēdamzāli padarīja līdzīgu kapličai vai kādai jaunās reliģijas baznīcas telpām. Jā, un Botāniskajam dārzam ir uzradies konkurents – telpaugi visur – uz logiem, uz grīdas, pie sienām…. Nebrīnītos, ja arī WC telpās būtu paslēpts kāds istabas augs – piemēram, plaukstošs kaktuss uz skalojamās kastes.

Vienā no telpas stūriem, tuvāk ieejai/izejai, ir izvietota tāda kā bāra zona ar krāsainā metāla apdari un aukstuma vitrīnām, virs durvīm uzzīmētu salmu jumtu un jau citur sastapts caurums sienā arī bija manāms pilnā krāšņumā. Uz to brīdi, kad biju telpās, šī zona bija tukšāka par vegāna šķīvi steiku restorānā. Dzērienu izvēle plauktos arī nebija liela, ja nu kādu interesē. Kopumā – telpas tīras, nekur nekas nemētājās, kukaiņi nemigrēja, riebumu nekas neizraisīja. Vienīgi tā kulināriski vecišķā smaciņa virmoja gaisā diezgan salkani uzmācīgā veidā…

Tālāk jādodas pārtikas pasūtīšanas misijā. Lai process ritētu gludi, ir jāpaņem paplāte pirms ieejas pasūtīšanas zonā. Paplātes šeit tiešām ir aizķērušās no tiem senajiem laikiem, pretīgi zilganzaļā krāsā, vietām redzami gadu desmitos krāti skrāpējumi un noberzumi, kas papildināti, ar ēdiena atliekām aizšpaktelējot dziļākās rievas. Paņemu vienu un dodos dziļāk. Uzreiz uzmanību pievērš "open air" tipa salātu bārs un bulciņu izstāde, pagriežu galvu pa labi, izsalkušo kolonnas virzienā un redzu, ka arī pārējie ēdieni ir brīvi pieejami apšķaudei. Skumīgi šļūcu pa trasīti uz priekšu, kur mani sagaida laipna dāma ar jautājumu par manu kulināro izvēli. Papētu atvērtā tipa metāla traukus un nolemju par labu cūkas tītenim ar mērci, kā viņi to sauca – balto mērci. Piedevās kartupeļu biezputra un, aizmirsu piebilst, paņēmu arī salātus: kaut kas ar burkāniem. Kas bija interesanti, dziļāk telpā aiz pasūtīšanas zonas visā krāšņumā bija redzama virtuve, kas vairāk līdzinājās muzeja eksponātam nekā funkcionējošam mehānismam. Tāpat arī pavāres, izskatījās, ka arī viņas ir nogājušas visu ceļu kopā ar virtuves aprīkojumu, sākot no tā laika līdz mūsdienām!

Aizšļūcu pa trasīti līdz kasei un apmaksāju sevis izvēlēto pusdienu konceptu. Starp citu, šeit tikai skaidra nauda, nekādas kartes. Kopējie zaudējumi budžetā 4.20 eiro!

Viens no svarīgākajiem ekspedīcijas brīžiem ir klāt – nogaršošana. Sākšu ar to, ka ēdiens uz šķīvja izskatījās tīri ok. Smarža bija tāda kā kādreiz skolās, kad noskanēja zvans un visi devās uz ēdamzāli, kur kūpēja desmitiem mannā biezputras šķīvju ar iemestu sviestu pa vidu. Lūk! Tā bija tā smaciņa – kūstošs sviests, kas sajaucās ar sutinātas gaļas aromātu.

Pirmais, ko pamēģināju, bija kartupeļu biezputra. Jāsaka atklāti, nekas šausminošs un nekas īpašs, stipra viduvējība, ar pliekanuma piesitienu. Ļoti iepriecināja, ka uz galda bija slēgta tipa garšvielu trauciņi un varēja biezputru uzfrišināt, lai garša būtu nedaudz piesātinātāka. Otrais kumoss, kā tukla dāma šļūcot pa slīdkalniņu ūdens atrakciju parkā, kuņģī ielidoja cūkas tīteņa/rullīša paprāvais gabals. Tā pati viduvējība, tikai nedaudz spaisīgāk, respektīvi, bija izmantotas arī garšvielas. Man likās, ka tikai sāls, bet arī tas dod ēdienam patīkamākas garšas buķeti. Īstenībā man radās sajūta, ka šāda tipa ēstuvēs ēdiens tiek gatavots pēc noteikta šablona, turklāt šablons nav mainīts no tiem pašiem tālajiem padomju laikiem.

Viss bija puslīdz apmierinoši un sliktu dūšu nekas neraisīja – līdz es apēdu tik daudz biezputras, ka no vidus uzlietā baltā mērce appludināja šķīvi. Nolādēts, šis kulinārijas kroplis visu sabojāja. Tā nebija balta mērce, tas bija vienkārši taukos mirkstošs, nenosakāmas konsistences strebeklis, kurā uzglabājās gaļa, visticamāk, lai tā neizžūtu. Labi, ka bija apžuvuši burkānu/kāļu salāti, ar ko nofinišēt pusdienu piedzīvojumu. Nodzēsu tauciņu strebekļa pēcgaršu ar krietnu devu fantas, klusa atraudziņa un ceļš mani veda prom.

Rezumē – proletārieši, darba ļaudis un restorāns ir lietas, ko nevar apvienot, vismaz pagaidām un ne šādā izpildījumā. Teikšu, kā ir – nebūtu kulinārijas kropļa uzbrukums, viss būtu daudzmaz ok, pat neskatoties uz vecās skolas pavāršablonisko darba rezultātu. Ir ēstuves, kas pie līdzīgiem nosacījumiem piedāvā izdevīgāku finansiālo pusi, bet krasas atšķirības nav. Domāju, ka pēc laika vēl kādreiz ieskriešu šeit intereses pēc, lai nobaudītu ko atšķirīgu no šīs reizes apmeklējuma.

Ja arī tev zināma kāda kolorīta ēstuve, neslinko, bet raksti komentāros vai ziņo mums, rakstot uz receptes@delfi.lv. Ļoti iespējams “Tašņilovkas” komanda jau tuvākajā laikā dosies to iekarot.