Rīgas centrā Vidzemes jeb Matīsa tirgus savulaik radies tāpēc, ka priekšpilsētas iedzīvotājiem aizkļūt līdz Daugavmalas tirgum un ar iepirkumiem atkļūt no tā bijis visai apgrūtinoši, tādēļ pilsētas vadība 1876. gadā ierādījusi vietu andelei tagadējās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā. Tirgoties gribētāju bijis tik daudz, ka 1897.gadā tas pārcelts uz tagadējo atrašanās vietu Brīvības un Matīsa ielas stūrī. Šis rīdzinieku iecienītais tirgus savulaik bijis otrs lielākais galvaspilsētā un pirmais, kurā izbūvēti labiekārtoti paviljoni. Pašlaik tiek domāts par tirgus rekonstrukciju. "Tasty" uzdevumā devos jaunu garšu meklējumos uz leģendāro tirgus placi, lai uzzinātu, kas šodien notiek Vidzemes tirgū.
Uzreiz jāteic, ka, klātienē skatot šī brīža situāciju, kopaina ir gaužām bēdīga un pārņem bažas par vietas tālāko nākotni. Vidzemes tirgus pēdējo gadu nedienas aizsākās 2007. gadā, kad vēsturiskajā gaļas paviljonā izcēlās ugunsgrēks un rezultātā tas tika slēgts. Iepriekš te darbojās trīs kafejnīcas un strādāja aptuveni 40 tirgotāji, kuriem pēc ugunsnelaimes piedāvāja iespēju strādāt Rīgas Centrāltirgus (RCT) brīvajās tirdzniecības vietās.
Pēc ugunsgrēka postījumu apzināšanas bija skaidrs, ka tuvākajā laikā gaļas paviljonā tirdzniecību nevarēs atjaunot un ir nepieciešams jauns rekonstrukcijas projekts.
"Vidzemes tirgus gaļas paviljonam ir jābūt atjaunotam kā gaļas paviljonam, un baumas, ka tā vietā varētu tikt izbūvēts kāds jauns lielveikals, es kategoriski noraidu. Ne RCT, ne Rīgas dome šādu atļauju nav devusi, un jebkuri mēģinājumu lielveikalu uzbūvēt tiks noraidīti. Vidzemes tirgu arī turpmāk ir iecerēts attīstīt tikai un vienīgi kā tirgu," neilgi pēc ugunsgrēka nostāju šajā jautājumā pauda Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētāja Naina Cibuļska.
Nu jau ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, bet joprojām nav īsti skaidrs, kāds tad būs arhitektoniski krāšņās pēc Reinholda Šmēlinga projekta celtās gaļas paviljona ēkas un visa Matīsa tirgus kompleksa liktenis. Faktiski tam vajadzētu tapt zināmam jau tuvākā mēneša laikā, jo, kā vēstījām iepriekš, tad 2018. gada vasarā tika lemts konkrētu rīcības plānu izstrādāt līdz 2019. gada marta vidum, kad Rīgas domei vēlreiz jālemj par tirgus nākotni.
2018. gada 14. maijā RCT komitejas izbraukuma sēdē Vidzemes tirgus teritorijā RCT vadītājs Artis Druvinieks, iepazīstinot domniekus ar iespējamo tirgus nākotni, pauda viedokli, ka obligāti jāsaglabā tirgus funkcija, rodot vietu kino vakariem un cita veida sabiedriskajām aktivitātēm, bet ugunsgrēka dēļ slēgtajā gaļas paviljona durvis nākotnē jāver "food court" veikaliem un kafejnīcām, līdzīgi, kā tas noticis nupat februāra sākumā Centrāltirgū atvērtajā "Gastro tirgū".
"Gastro tirgus" labumus jau paguvām nobaudīt – te atrodama "Tasty" video ekskursija, bet, lasot tālāk, uzzināsi, kas notiek Vidzemes tirgū un kāds noskaņojums te valda briestošo pārmaiņu priekšvakarā.
Ceļojums laikā un telpā
"Lauku labumi pilsētas viducī", vēsta laika zoba skarta izkārtne virs ieejas tirgū no Brīvības ielas puses. Ienākot tirgus placī, nevar nepamanīt, ka arī bijušo laiku spožums ir krietni pačibējis. No sagaidāmās rīta rosības nav ne miņas – vienīgās pamanāmās "dzīvības pazīmes" ir sirms vīrs, kas pa plašo teritoriju nesteidzīgi ducina uz motobloka ar piekabi, savācot atkritumus, un kāda kundzīte, kura, ar aukliņā iesietu torti vienā un rokassomiņu otrā rokā, līkumojot gar pelēkā sniega čupām, beidzot sasniedz savu mērķi – ziedu kiosku.
Tirgus tālākajā stūrī izdzirdu čalas un dodos to virzienā, lai pēc brīža secinātu, ka tur pāris vīri apmainās ar laipnībām, gaidot tukšās stikla taras nodošanas punkta atvēršanos. "Slēgts", "Aizvērts" "Pārcēlies uz citu adresi" – līdzīgi uzraksti rotā lielāko daļu tirgus būdiņu – pārņem sirreāla sajūta, ka šī vieta eksistē kaut kādā starpgalaktiku izplatījumā ārpus laika un telpas.
Sākumā šķiet, ka, iespējams, vaina ir izvēlētajā apmeklējumā dienā – pirmdienā, tomēr, aprunājoties ar pārdevējiem, top skaidrs, ka problēma ir ilglaicīga – vairums šejieniešu ir vienisprātis: ar katru gadu esot jūtams, ka paliek arvien mazāk pircēju, un līdz ar to arī andele iet mazumā.
Tirgotāju vidū valda bažas un neziņa par tirgus tālāko likteni, radot auglīgu augsni baumām un dažādām pilsētas leģendām. Izskan pat tik pesimistiskas prognozes, ka līdz vasarai Vidzemes tirgus varētu neizvilkt.
Viena kafejnīca, divas frizētavas
Savu viedokli par tirgū notiekošo pauž pirmā satiktā dārzeņu pārdevēja: "Tirgū ir vislabāk jūtams, ka cilvēku paliek arvien mazāk. Jā, daudzi kioski uz ziemu taisās ciet, jo nav pircēju. Daudzi pircēji ir aizbraukuši – paskatieties, kas notiek, liela daļa īres māju visriņķī ir tukšas. Man te patīk, tēvs jau 27 gadus šeit tirgojas, es – 12. Vasarā gribēju kaut ko pamainīt, aizgāju strādāt par oficianti, bet drīz atgriezos. Ja vasaru kārtīgi norauj, ziemā var arī nestrādāt, bet sezonā jāceļas jau četros un jābūt uz lauka, jāuzpasē izaudzēto ražu kā mazu bērnu. Es nesūdzos, man tas prieku sagādā, dzīve pie dabas. Re, jau pirmās kļavu sulas, neesmu vēl paspējusi uzlikt "šiltīti", bērzu sulas gan ir pērnās – saldētas un atkausētas."
Uz atvadām runātīgā sieviete iesaka, kā ziemā pavisam ātri uzfrišināt zupas vai sautējuma garšu, pie viena arī sasildoties un uzņemot krietnu vitamīnu devu: blenderī met lielu bunti pētersīļu, pāris čili piparus, pieregulējot asumu pēc savas gaumes, lej klāt eļļu un pāris šķipsnas sāls, tad visu samaļ un liek burciņās.
Cita pārdevēja žēlojas, ka bēda esot ar "zivjiniekiem", jo tie braucot tikai nedēļas nogalēs – no piektdienas līdz svētdienai: "Problēma ir kaut vai tajās pašās zivīs – vienu dienu satiku uz ielas savu agrāko pastāvīgo pircēju. Es viņam saku: "Sen neesi tirgū redzēts. Kur pazudis?". Šis man: "Ko tad nākt, ja jums jau tur vairs nekā nav – ne svaigu zivju, ne kā.""
Kundze no blakus būdiņas iesaistās sarunā un palabo, ka nesen tak esot atvēries vēl viens zivju kiosks, ko savos tālākajos klejojumos veiksmīgi atrodu, aizslēpušos aiz kastu krāvuma. Ja kāro pēc kūpinātām reņģēm, jūras asariem vai citām peldošām delikatesēm, te ir vērts iegriezties.
Aprunājoties ar vēl pāris dārzeņu pārdevējām, uzzinu dažādus interesantu faktus. Piemēram, ka, skābējot kāpostus, pietiek vien ar sāli, jo cukurs kāpostus padara glumus, kā arī to, ka tuvējo biroju darbinieki tirgus teritoriju mēdzot izmantot kā autostāvvietu, jo auto novietošana te no pulksten 8 līdz 18 izmaksā lētāk nekā uz ielas.
Visā pasaulē pieņemts, ka uz tirgu ļaudis nāk ne vien izdevīgi iepirkties, bet arī baudīt turpat uz vietas no sezonāliem, svaigiem produktiem tapušas maltītes, bet Vidzemes tirgus šai ziņā ir ārpus konkurences – izrādās, visā plašajā teritorijā šobrīd atrodama tikai viena šaubīga paskata ēstuve, kas, maskējoties zem nosaukuma "Kafejnīca", slēpjas kādā no šaurajām būdiņām tālākajā tirgus galā, nodrošinot ar siltām maltītēm tirgus darboņus un zinātājus no tuvējās apkaimes.
Toties tirgus teritorijā ir pat veselas divas frizētavas!
Multifunkcionāls paviljons "viss vienā"
Ieejot tagadējā gaļas paviljonā, teju aizraujas elpa no negaidītā skata – izmēros milzīgajā angārā lielākā daļa stikloto, gar telpas malām novietoto vitrīnu ir tukšas un darbojas vien četras, piecas gaļas tirdzniecības vietas, bet iespaidīgā "balles deju plača" vidū zaļo pāris istabas augi, padarot kopskatu vēl skumjāku.
Šeit noskaņojums ir pozitīvāks nekā ārpusē. "Gaļinieki" par dzīvi īpaši nesūdzas – tuvējo lielveikalu piedāvājums nespējot slāpēt pircēju vēlmi pēc svaigas, kvalitatīvas, zināmas izcelsmes gaļas. Par pircēju trūkumu negaužas arī kūpinājumu stenda pārdevēja, kura te strādājot "jau kopš vecā gaļas paviljona". Kārdinoša paskata produkcija nāk no "Lēdurgas miesnieka". Sevi pieķeru domājam, – ja es dzīvotu tuvākajā apkaimē, šis stends noteikti būtu viens no iemesliem Vidzemes tirgu apmeklēt biežāk.
Arī tirgum "vulgaris" raksturīgais svaigi ceptas maizes kārdinošais aromāts Vidzemes tirgū nevēdī ne no viena stūra – "Lielezeru" maiznīcas stends ir vienīgā iespējamā izvēle, līdzīga situācija ir attiecināma arī uz konditorejas izstrādājumiem – visā tirgus teritorijā atrodama tikai viena tirdzniecības vieta, kur pieejamas kūkas un bulciņas, un arī tās pašas izskatās ne pirmā svaiguma. Uz jautājumu par to izcelsmi, manāmi neapmierināta pārdevēja atburkšķ, ka tā esot "Anada" produkcija, un vispār – nav ko te staigāt un fotografēt.
Piena monopols te pieder "Straupei". Pārdevēja, skumji nopūšoties, apstiprina jau iepriekš vairākkārt dzirdēto viedokli: "Būtu labi, ja pircēju būtu vismaz tik daudz, cik to te bija pirms diviem gadiem. Gī sviestu gatavo pilnmēnesī, gaišā dienas laikā – tad nu konkrētajos mēneša datumos mēs to agrāk tirgojām kvantumiem, jo bija no jauniešiem tāds pieprasījums, ka nespējām ražot. Tagad tie paši jaunieši laikam jau sen kā staigā pa plašo Eiropu. Turamies uz vecajiem klientiem, jauni klāt nenāk. Jaunajiem tirgus neinteresē, tā ir lielveikalu paaudze."
Piestāju pie stenda, kur tiek tirgotas ZS "Rasa" olas un apjautājos pārdevējai, kas notiek tirgū. Atbilde ir īsa un konkrēta: "Te notiek tukšums!"
Pārējie, gaužām retie, apvienotā "viss vienā" tirgus paviljona stendi nepārsteidz ar produkcijas klāstu. Ja neskaita jau pieminētās zivis nedēļas nogalēs un apetītlīgos kūpinājumus, tad, manuprāt, Vidzemes tirgus apgaitā obligāti apmeklējamo galamērķu sarakstā jāiekļauj vēl tikai viena pieturvieta – stends ar dažādiem sālījumiem, marinējumiem un zupu sagatavēm: "Marinētas melotrijas", "Baraviku stūķis", "Taizemes adžika", lečo "Rudens mistērija", "Ankl Bens" latviešu gaumē – katra nākamā produkta nosaukums ir arvien labskanīgāks. Cenšos izdibināt receptes, bet pārdevēja ir nelokāma. Arī mēģinājums iegūt īpašnieces telefona numuru cieš neveiksmi.
Jau, teju izejot pa tirgus vārtiem, man prātā ienāk spoža doma – atgriezties, lai atstātu pašaizliedzīgajai pārdevējai zīmīti ar savu vārdu un kontaktiem, ko nodot izdarīgajai saimniecei, cerībā, ka viņa man atzvanīs un tikšu pie kārotajām receptēm. Joprojām gaidu... gluži tāpat, kā Vidzemes tirgus un tā iemītnieki gaida ziņas par savu turpmāko likteni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
