Virtuves sarunas: Katrs saldums ar šķipsniņu sāls – Zane no 'Našķoties'

Skatoties uz Zanes izstrādāto recepšu bildēm un lasot vienkāršos, bet trāpīgos aprakstus, ne viens vien ķeras pie gatavošanas pats. To pierāda ne tikai daudzie komentāri pie recepšu bildēm sociālajos tīklos, bet arī ielūkošanās zem mirkļbirkas #našķoties – tur atrodami atzinīgi vērtējumi un izdevušos maltīšu pierādījumi no citiem mājas kulināriem. Bet kas pašai Zanei sakāms par ēst gatavošanu?

Ar šo rakstu portālā "Tasty" aizsākam jaunu rakstu sēriju, kurā uz sarunu aicinām cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kā sākās tavs piedzīvojums kulinārajā pasaulē?

Pavisam nejauši. Pirms trim gadiem draugu lokā mēdzu gatavot un nosūtīt receptes tiem, ar kuriem bijām ēdienus kopīgi baudījuši svētkos vai satikšanās reizēs un kuri gribēja pagatavot to paši. Tieši tā arī rakstīju – lai visiem skaidrs un arī tiem, kuri ar ēst gatavošanu ir uz "jūs", un tā galīgi nepadodas. Ar laiku receptes sanāca nosūtīt arvien biežāk un vairāk cilvēkiem, līdz izveidoju mājaslapu, kurā vienkārši saliku visas savas receptes vienuviet. Līdz šim nekas daudz nav manījies – īsāks domēna vārds, glītāk noformēta lapa, kādi gandrīz seši tūkstoši lasītāju, taču rakstu kā rakstījusi – tas maniem draugiem un lai visiem izdodas!

Vai, uzsākot rakstīt recepšu blogu, domāji, ka tas kļūs tik populārs un iedvesmos gatavot pēc tevis veidotajām receptēm?

Nē, nebija pat ne mazākās nojausmas un tas pat nebija mans sākotnējais mērķis, taču šobrīd esmu bezgala priecīga, ka bloga auditorija ir tik liela un ar savu darbu varu būt noderīga cilvēku ikdienā un svētkos. Bloga radīšanas sākumos pat vispārdrošākajos sapņos nerādījās, ka kādreiz rakstīšu savu recepšu grāmatu, taču arī tas šobrīd ir vien pāris mēnešu attālumā.

Kas tev ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Manuprāt, ēdiena gatavošanā patīkamākais brīdis ir tas, kad visi var sēsties pie galda un kopīgi baudīt maltīti. Nereti sanāk, ka ēdienu esmu pagatavojusi vairāk kā paši varam apēst, tad ar prieku dalos ar saviem draugiem, ar kuriem dzīvojam vien pāris kvartālu attālumā.

Bez kā virtuvē nevar iztikt?

Domāju, ka virtuvē nevar iztikt bez naža. To es vislabāk pārbaudīju nesenās pārvākšanās laikā – ar mantām piepildītas kastes, sakrautas kalnos un kaudzēs, taču naži ielikti nezināmā vietā – nekāda dižā gatavošana tur nesanāk, varu teikt no pieredzes.

Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Uzskatu, ka vienkārša ēst gatavošana ir tāda pati prasme kā šūšana, golfa spēlēšana vai automašīnas vadīšana, taču talants laika gaitā ļauj improvizēt, pasniegt jau ierasto citādāk un pielietot jau esošo pieredzi jaunu ēdienu radīšanā.

Varbūt esi novērojusi – vai rīdzinieku ēšanas īpatnības un maltīšu izvēle atšķiras no tiem, kas dzīvo ārpus galvaspilsētas? Vēsturiski tas vienmēr bijis izteikti, ka "laukos" pārtiek no pašu audzētā un iegūtā, bet "smalkie" rīdzinieki ēd importa produktus.

Nedomāju, ka šodien ēšanas paradumu atšķirība ir ļoti izteikta, taču, protams, piedāvājums Rīgā ir krietni plašāks.

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko tu izvēlētos?

(Smejas.) Uz šo jautājumu bieži vien sanāk atbildēt savā ikdienā – pagatavoju visparastākos speķa pīrādziņus, izņemu tos svaigi ceptus no krāsns un tieši tā arī nodomāju. Pēdējais, par ko es tā teicu, bija karsti biezpiena pončiki, kas tikko pārbērti ar pūdercukuru. Varētu tos ēst trīs reizes dienā, taču, jā, realitātē visticamāk, ka pēc laika es savas domas mainītu, taču ir brīži, kad smadzenes no ēdiena aptumšojas un esmu gatava apsolīt, ka tiešām varētu ēsti tikai šo un neko citu vēl turpmākos 100 gadus.

Varbūt esi aizguvusi kādu virtuves knifiņu vai ēšanas tradīciju no ārzemju ceļojumos piedzīvotā?

Katrā ceļojumā sanāk kaut ko iemācīties no jauna, taču visspilgtāk šķiet, ka Itālija man iemācījusi kaut ko tik vienkāršu, kā attiecīgos ēdienos neskopoties ar olīveļļu un to lietot daudz, daudz, daudz. To arī mācu saviem draugiem. Šobrīd, piemēram, atrodos Moldovā un no jauna saprotu, cik nebeidzami daudz iespēju ir biezpiena pielietošanai virtuvē.

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Šis ir patiešām izcils jautājums, jo arī man tā gadās. Tādos gadījumos gatavoju ašo kariju no skapītī atrodamajiem konservētajiem turku zirņiem, saldētām zaļajām pupiņām un pasniedzu ar vārītiem rīsiem. Šādās reizēs ir arī ļoti noderīgi sasaldēt zupas, kuras iepriekš nav sanācis apēst vai arī pašiem mājās pagatavot pelmeņus un ar tiem piepildīt kādu saldētavas atvilktni – tas nemaz nav grūti un tādos slinkuma brīžos patiešām atmaksājas.

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Ja tā, tad noteikti izvēlos saldu un vairāk maigu kā asu, taču gandrīz katru saldumu papildinu ar šķipsniņu sāls un nereti mielojos arī ar ēdienu, kas ir krietni ass.

Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Tiem, kuriem padodas gatavot, novēlu tā arī turpināt un nepazaudēt gatavot prieku! Taču tiem, kam šķiet, ka virtuvē abas rokas sapiņķerējas un nekas neizdodas, noteikti neatmest cerību un izmēģināt savas spējas kādā patiešām pārbaudītā receptē – viss izdosies un rezultāts neizpaliks. Visiem kopā varu novēlēt šokolādei uzkaisīt šķipsniņu sāls pārslu un ēst priecīgiem!