Tukšs un vēl tukšāks: 'Tasty' pēta, kas notiek Juglas un Mežciema tirgos  (20)

Iesildoties pirms Mežciema tirgus apmeklējuma, nolemju pa ceļam pārbaudīt, kas notiek manā kādreiz iecienītajā tirdziņā uz Juglas un Pāles ielas stūra. Pirms gadiem padsmit te gāja vaļā andelēšanās ne pa jokam – bija nopērkami ne vien augļi, dārzeņi, gaļa un piena produkti, bet teritorijā bija iekārtojusies arī pārtikas produktu vairumtirdzniecības bāze, kurā strīpām vien iepirkās gan ēdināšanas iestāžu sagādnieki, gan arī parasti mirstīgie.

Ar auto no ielas iegriežoties plašajā teritorijā, top skaidrs, ka tirgošanās te ir paputējusi – mūra sētas ieskautā iekšpagalma stūrī noslēpusies aptieka, bet fasādes ēkā saimnieko grila bode, kurā, kā vēsta uzlīmēm noklātie logi, var nobaudīt šašliku, burgerus un steikus. Labi, ka vismaz tā.

Šaubu mākta, turpinu savu "svētceļojumu", dodoties Mežciema virzienā. Negribas ticēt, ka arī Mežciema tirgu būs piemeklējis tikpat bēdīgs liktenis. Diemžēl, manas šaubas izrādās pamatotas. Pienākot pie tirgus ieejas un ieskatoties dziļumā, nemana nevienu dzīvu dvēseli – gribu jau apgriezties uz papēža un doties prom, bet nolemju joka pēc uzrunāt garāmejošo kundzīti ar sunīti, kura manā pagalam pesimistiskajā noskaņojumā vieš cerību stariņu, pārliecinoši apgalvojot, ka tirgus tomēr strādā.

Iesākumā, kā jau ierasts, apstaigāju teritoriju, lai secinātu, ka šis ir vistukšākais un klusākais Rīgas tirgus no visiem līdz šim apmeklētajiem. Plašajā tirgus iekšpagalmā "sauļojas" pāris automašīnas, bet nemana ne pircējus, ne pārdevējus.

Beidzot veru vaļā pirmās laimīgi atrastās dārzeņu bodes durvis un uzsāku sarunu ar pārdevēju, lai noskaidrotu, kas tad notiek Mežciema tirgū. "Kopš deviņdesmitajiem, kad tirgus sāka darboties, esam "izdzīvojušas" tikai mēs divas – es un vēl viena dārzeņu sieva. Dzertuve tirgus stūrī arī kaut kā vēl turas uz "pastāvīgajiem klientiem" – vietējiem plenčiem. Viss sāka iet uz grunti, kad 2000. gadā pāri ielai atvēra lielveikalu, pēc tam jau veikali sāka augt uz katra stūra kā sēnes pēc lietus. Vēl pirms gadiem 3-4 skats te nebija tik bēdīgs, bet tagad ir tā, kā ir," skarbu ainu iezīmē ņipra kundze. Arī brīvdienās nekas te nemainoties, tikai tik daudz, ka piektdien un sestdien veras vaļā vēl viena bodīte, kur varot tikt pie svaigas cūkas un liellopa gaļas, reizēm piedāvājumā esot arī jērs.

Mežciema tirgus teju vienīgajā bodītē nopērkams plašs produktu sortiments - pašmāju un importa augļi un dārzeņi, zaļumi, marinējumi, "Straupes" piena produkti, igauņu olas un dažādos veidos marinētas zivis. Nopērku ar četriem sieriem pildītu papriku, reņģes sīpolu marinādē, leknu kinzas bunti, "antonovkas" plātsmaizei un turpinu savu apgaitu.

Tirgus kreisajā stūrī atrodu dārzeņu sievas iepriekš pieminēto alus bāru. Kolorītās iestādes īpašniece, kura nule kā iznākusi ārā no ūķa izvēdināt galvu, izrādās visnotaļ runīga: "Tagad tirdzniecība te ir nekāda. Visas būdas ir izīrētas – daļu izmanto kā noliktavas, citās kaut ko ražo. Pat sierus te taisa, bet tirgū nopirkt nevar."

"Es pati strādāju Mežciema tirgū jau 21 gadu. Sāku kā gaļas pārdevēja, nu esmu "uzdienējusies" līdz savam biznesam. Tirgoju izlejamo alu. Nav nekas dižs, bet vietējiem vīriem vismaz ir, kur atnākt pasēdēt, papļāpāt un uzpīpēt, iemalkojot pa kausiņam. Te iekšpagalmā vietas daudz, siltā laikā var pasēdēt ārā. Kad sākas sezona, tepat blakus veram vaļā lielu stendu ar vietējo zemnieku labumiem – augļi, ogas, dārzeņi, zaļumi. Pēc Dobeles zemenēm cilvēki rindā stāv. Atbrauciet pie mums vasarā, tad te ir cita dzīvošana," aicina runātīgā krodziniece, un es apsolu atkal apciemot Mežciema tirgu, kad paliks siltāks.

Zvanot uz infolapās norādīto apsaimniekotāja telefonu, atskan ziņa, ka numurs neeksistē, kas tikai apstiprina kopējo noskaņu.

Atceroties senču gudrību, ka trīs lietas, labas lietas, nolemju mājupceļā piestāt pie Juglas tirgus Brīvības ielā 409. Jau pa gabalu labi pamanāmā, koši zilā tirgus izkārtne, man šķiet laba zīme. Vēl neizkāpjot no mašīnas, redzu iznākam pa vārtiem pāris cilvēkus ar maisiņiem rokās – pavisam cerīgi! Ienākot teritorijā, netālu no ieejas manāma rosība. Diemžēl, tie nav vis pircēji, bet gan tuvējo dārzeņu kiosku un lupatu bodīšu pārdevēji, kuri, sanākuši bariņā plēš jokus, šādi īsinot laiku.

Juglas tirgus kopaina daudz neatšķiras no Mežciemā redzētā, vien tik daudz, ka te nopērkamas arī turku un poļu ražojuma drēbes, bet dārzeņu tirgotāju skaits ir uz pusi lielāks kā Mežciemā – tie te ir veseli četri!

Zivju nav. Piena nav. Arī maizi nekur nemana. Ja nu ir kāds iemesls doties uz Juglas tirgu, tad tā ir gaļas bodīte, kur nopērkama cūkgaļa un plašs subproduktu klāsts – galvas, nieres, aknas, plaušas utt. "Mēs cūkas paši audzējam – viss ir svaigs un kvalitatīvs. Tirgojamies jau trīspadsmito gadu. Arī kūpinājumi ir no mūsu audzētajām cūciņām," savu produkciju slavē gaļas sieva. Viņa laipni izrāda arī saldētavas krājumus: liellopu mēles, truša liemeņi un pat tītaru astes - kā tik te nav! No veikaliņa iznāku par četrām nierēm bagātāka un, tikai soļojot uz autostāvvietu, atceros, ka šodien biju apņēmusies sākt gavēni...