Nav jau tā, ka virtuvē saimnieko tikai dāmas, – ārkārtīgi skaistas kūkas, detalizēti recepšu apraksti un fantastiskas fotogrāfijas ir tas, ar ko pārsteidz šīs intervijas varonis. Krišjānis Majevskis pēc profesijas ir interjera dizainers un arhitekts-tehniķis, bet dzīvē tā noticis, ka viņa hobijs un nu jau nopietnāka nodarbošanās ir ēst gatavošana. Ar receptēm un kārdinošu kūku un maltīšu bildēm viņš dalās arī savā blogā "Stay for a bite".
Pats Krišjānis ir no Tukuma puses un bērnībā vēlējās kļūt par juristu – tas mammas iespaidā, kad, skatoties filmu "101 dalmācietis", viņa teikusi, ka jurists nopelnītu tik daudz, lai nopirktu sev piemīlīgo šķirnes sunīti. Jurists viņš nav un pie dalmācieša netika, bet pats saka, ka tas noteikti ir uz labu. "Kaut gan – iespējams, būtu iesniedzis kādu likumu grozījumu par to, ka kūkas nedrīkst cept no rīta. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visgaršīgākās kūkas ir tās, kas ceptas naktī, tās, kuras, iespējams, procesa gaitā bija uz kritiskās robežas, kuru pārākumu tūlīt, tūlīt būtu nācies atzīt, bet kas beigās tomēr izdevušās perfektas!" prāto Krišjānis.
Ar ēst gatavošanu jaunais vīrietis nodarbojas, cik vien sevi atceras. Viņam ļoti "garšo ēst", kā saka pats, taču aktīvāk pie receptēm strādājis vien pēdējos dažus gadus. Sākotnēji apkopojis receptes, jo vēlējies izveidot savu blogu. Tam gan nedaudz ceļā nostājušās veselības problēmas – Krišjānis uzzinājis, ka viņam ir glutēna un laktozes nepanesamība, līdz ar to iepriekš sagatavotās receptes nācies atlikt maliņā un veidot savu recepšu krātuvi no jauna, pakārtojot jaunajai diētai. Pats gan saka, ka pagatavot bezglutēna kūku vai tarti nav viegli, bet visu varot iemācīties. To viņš joprojām arī dara un ar apgūto dalās tālāk, lai receptes noderētu arī citiem, kam no ēdienkartes jāizslēdz glutēns un laktoze.
"Tasty" stāstu sērijā "Virtuves sarunas" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Interneta dzīles saka priekšā, ka ar ēdienu gatavošanu šobrīd darbojies visai profesionāli un pats arī visu fotografē un filmē. Kā līdz tam nonāci?
Dzirdot šādus jautājumus, man ir jāpasmaida. Teju visa mana profesionālā karjera līdz šim ir bijusi saistīta ar interjera dizainu un arhitektūru. Esmu strādājis gan kā arhitekts tehniķis, gan kā interjera dizainers. Un tas arī veido 80 procentus manas ikdienas. Tāpēc saistībā ar ēdienu jāsaka – neesmu profesionālis. Esmu "cilvēks parastais", bet ar ļoti lielu mīlestību pret ēdienu. Mani varētu ierindot vienīgi starp profesionāliem ēdājiem. Un vēl es gribētu teikt, ka man patīk profesionāli izzināt ēst gatavošanu un ēdiena foto. Esmu nedaudz mācījies fotogrāfiju Mākslas akadēmijā un sākotnēji fotografēju cilvēkus, bet ātri sapratu, ka tas nav man. Un tad es pievērsos ēdienam – tas mazāk runā, nav jāatgādina, ka jāsmaida, un nekad nesūdzas!
Ļoti daudz mana brīvā laika paiet mācoties – skatoties dažādus video par ēdiena gatavošanu. Kādās temperatūrās ko cept, ko ar ko kopā likt vai labāk nelikt, lasot informāciju par ēdieniem, kurus varu ēst, mācoties foto knifus – kādos leņķos labāk gaismai krist, lai ēdiens izskatītos garšīgs, un kā skaisti veidot kompozīcijas. Daudz laika arī pavadu, eksperimentējot virtuvē. Ne viss, kas bijis manā prātā, ir izdevies vai bijis ēdams. Ir bijušas reizes, kad no skata uz kādu pagatavoto desertu vien var iegūt cukurslimību.
Vai atceries pirmo reizi, kad patstāvīgi kaut ko pagatavoji?
Pašu pirmo reizi es neatceros, bet zinu tikai no vecāku nostāstiem. Mana mamma bija gatavojusi dažādus salātus, kā arī kūku – no želejas kārtām, samaltām vafelēm, skābā krējuma. Zvanījis telefons (toreiz dzīvojām Jūrmalā dzīvoklī un telefons ar vadu bija viesistabā), mamma aizgāja atbildēt un mani atstāja virtuvē. Pie kūkas, nepieskatītu, ar rīcības brīvību. Brīdī, kad mamma atgriezās, es biju sapildījis kūkas pašu vidu ar siera salātiem. Acīmredzot jau tad zināju, ka tai kūkā kaut ko vajag uzlabot.
Kā pats raksturotu savas receptes un gatavošanas manieri? Esi vairāk konditors vai pavārs, kas prot visu?
Visas receptes, pēc kurām gatavoju, ir simtprocentīgi bez glutēna. Tās noteikti var piemērot arī tiem, kam glutēns nav jāizslēdz no dzīves, piemēram, izmantojot kviešu miltus vai parastu sojas mērci. Receptes ir izmantojamas arī ar produktiem, kas satur vai nesatur laktozi. Tas viss ir ļoti adaptējams. Ja būtu jāierindo sevi starp tiem, kas gatavo visu, un konditoriem, es teiktu – 40:60, jo, manuprāt, ja grib, pagatavot var visu. Tomēr dažādas kūkas, deserti un konditorejas izstrādājumi mani aizrauj daudz vairāk, jo tur ir jāzina daudz un dažādi knifi un jābūt krietni pacietīgākam. Kā arī – desertu gatavošanā varu izpausties dekorēšanā. Vispār, manuprāt, konditoreja ir ļoti cieši saistīta ar arhitektūru un dizainu, jo tev ir jābūt zināšanām, lai izveidotu nesošo karkasu, jāzina, kura sastāvdaļa darbosies kā līme, lai šo karkasu noturētu kopā, un kuras sastāvdaļas būs tās, kas to visu izdekorēs. Un, jā, esmu no tiem, kas uzskata, ka lielākais ēdiena garšas veidotājs ir tā vizuālais izskats.
Kam dod priekšroku – tradicionālajai latviešu virtuvei vai tam, ko pasaule sniedz?
Es noteikti izbaudu dažādu tautu ēdienus. Ikdienā vairāk sliecos uz Vidusjūras, Itālijas ēdieniem, jo latviešu ēdiens man ir par smagu. Kartupeļus lietoju reti (lai neteiktu, ka nelietoju vispār). Bieži ceļoju un ceļojumu laikā gandrīz nekad neapmeklēju "fast food" vietas, bet dodos uz attiecīgās valsts virtuves restorānu. Vienalga, vai tas būtu smalks restorāns baltiem galdautiem vai ļoti vienkāršs ģimenes restorāns (tādi, starp citu, ir paši labākie). Galvenais, lai attiecīgajā vidē varētu nobaudīt tos ēdienus, sajust tās tradīcijas un saņemt to siltumu, ko sniedz šis ēdiens tur. Lai cik ļoti gribētu, tās sajūtas mājās nevar pārvest. Un nevajag.
Kā izdomā, ko gatavosi?
Viss notiek ļoti spontāni. Daudz laika pavadu "Pinterest", kur smeļos idejas gan ēdieniem, gan foto. Un bieži iedvesma rodas no tur redzētā, kā arī cenšos transformēt ēdienus, kurus ēdu agrāk, kad nezināju, ka nevaru ēst glutēnu. Tad cenšos pārnest tās atmiņu garšas uz ko jaunu. Bieži, atgriežoties no ceļojuma, esmu smēlies iedvesmu no tur baudītajiem ēdieniem vai dzērieniem. Tad cenšos kādu no garšas vai noformējuma niansēm ielikt jaunizveidotā receptē. Tā no vasaras brauciena uz Londonu, kur pabiju vietējā ražojuma džina bārā, pārvedu atziņu, cik lieliski džins sader ar maltu kardamonu.
Vai tev ir kāds rituāls, kuru piekop, kamēr darbojies ap ēdienu?
Mūzika. Man noteikti virtuvē ir vajadzīga mūzika. Dažreiz ieslēdzu TV, bet tas ļoti novērš uzmanību. Un, ja to var uzskatīt par rituāla daļu, – man ir vajadzīgs vakars. Tad esmu visradošākais.
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Mērtraukiem (krūzēm ar sadaļām, mērkarotēm, elektriskajiem virtuves svariem), daudzām metāla bļodām, ļoti laba miksera uz statīva un silikona lāpstiņas. Jā, silikona lāpstiņu es pat varētu ierindot pirmajā vietā. Es pats nevaru iztikt bez datora, kurā pierakstu darbu gaitu un produktu svaru. Bieži to daru ar miltainiem pirkstiem. Pieļauju, ka mana datora iekšpusē ir kāds kilograms miltu.
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko var iemācīties ikviens?
Gatavot var visi! Pat tie, kas apgalvo, ka to nevar. Galvenais – ir jāvēlas, jāpatīk un nevajag baidīties no tā, ka kaut kas piedeg. Un, ja jautātu, vai visi var gatavot izcili noformētus ēdienus, – es joprojām teiktu, ka jā, bet jābūt fanātiski slimam ar to. Tieši fanātisms noved pie izcila rezultāta.
Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens, ko tu izvēlētos?
Jogurtu ar paša gatavotu musli, jo lielākoties tieši tādas ir manas brokastis un līdz šim, vairāku gadu garumā, tas nav apnicis.
Varbūt ir kāda virtuves gudrība, ko esi aizguvis, ceļojot pa pasauli?
Ļoti liela nozīme ir garšvielu, garšaugu daudzveidībai. Kaut arī manā virtuvē varētu atklāt garšvielu veikalu, esot ceļojumā un baudot vietējos ēdienus, pat man nākas atklāt jaunas, līdz šim nezināmas garšvielas. Kā arī – glāze laba vīna pie kārtīgas vakariņu maltītes ir tieši tas, kas vajadzīgs labas dienas noslēgumam.
Ko dari, ja pārņem ārkārtīgs slinkums gatavot?
Tad es daru kā Mārtiņš Rītiņš – atveru saldētavu un izņemu iepriekš sagatavotu pesto no vasarā izaudzētā bazilika un paštaisītus gnoči. Vai arī dodos uz pagrabu, kas ir pilns ar dažādiem labumiem!
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Sāļš! Kaut gan sāļie ēdieni, kurus es gatavoju, bieži ir saldskābi, jo pievienoju medu, agaves vai kļavu sīrupu. Saldos ēdienus man patīk gatavot, bet pats neesmu liels saldumu fans.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju?
Eksperimentēt. Sākotnēji varbūt pieturēties pie receptes, bet ar laiku aizmirst to, ko saka citi, atrodot savu garšu buķeti. Un noteikti, pirms gatavo musa kūkai krēmu, izmazgā mērkaroti, kurā esi atmērījis džinu kokteilim un tad gribi atmērīt saldo krējumu. Tādējādi izvairīsies no papildu krējuma pirkšanas un domāšanas, kur lai liek to, kas sagājis "ziedos".