Aivars Traidāss pats ir ne tikai kaismīgs mednieks, bet arī mīļuprāt medījumu pats gatavo un dalās gatavošanas procesa niansēs. Viņš pats ir malēnietis, kurš 18 gadu vecumā sācis studēt Latvijas Universitātē un pēc tam palicis Rīgā, kā pats saka, nu jau 40 gadus. Izglītība un darbs ilgus gadus bija saistīts ar informācijas tehnoloģijām, kas vainagojās ar izpilddirektora amatu "IBM" Latvijas filiālē. Pēc 12 gadiem IT jomā viņš savu nodarbošanos mainīja par 180 grādiem un sāka strādāt dzīvības apdrošināšanas nozarē. Nu jau deviņus gadus strādā austriešu kompānijā "Compensa Life", kur ir pārdošanas departamenta vadītājs.
Kā atzīst Aivars, hobiju viņam neesot daudz. Mazliet medī, daudz gatavo ēdienu, jo īpaši medījumu. Izbauda dzīvi lauku mājās Vecpiebalgas novadā, "Dzirnavās", kur saimnieko arī nelielā viesu mājā. Tur bieži ciemos ierodas daudz labu draugu.
"Tasty" stāstu sērijā "Virtuves sarunas" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Vecāmamma, kotletes, vistas zupa, cepts cauraudzītis ar vārītiem kartupeļiem un krējuma mērci, pīrāgi, kanēļmaizītes, ābolu plātsmaize.
Kurš ir lielākais gatavotājs jūsu ģimenē, bet kurš – lielākais gardēdis?
Es negribētu dalīt – man ģimene ļauj gatavot. Daudz. Tad, kad man gribas un ir iedvesma. Un tā man ir diezgan bieži. Sievai Ingunai savukārt padodas ēdieni, kuriem es pat neķeros klāt, – pankūkas, kotletes, kāpostu tīteņi un daudz kas cits. Gardēži mēs esam visi un baudām viens otra gatavoto.
Kā radās ideja izveidot "Facebook" grupu, kas veltīta tieši medījuma gatavošanas apspriešanai?
"Facebook" jau pats "ievelk". Nezinu, kāpēc. Gribas ar draugiem padalīties. Bildēju pagatavoto un liku bildes portālā. Tad man viens cilvēks pajautāja: "Kāpēc man visu laiku jāskatās, ko tu ēd?" Nu jā – kāpēc? Tad es atradu grupu, kuru sauca "Mēs gatavojam". Lērums dalībnieku, bet tad man sanāca kašķis ar dažām dāmām. Pat neatceros, kāpēc. Un es "aizgāju". Dažas dāmas turpināja man "sekot". Kā jau mednieks, es piedalījos arī vienā slēgtā mednieku grupā. Un tur cilvēki lika bildes – asinis, zarnas, ēdiens. Visu kopā.
Man, lai gan to visu esmu redzējis un visā tajā piedalījies, kaut kā tas negāja kopā. Tāpēc nolēmu, ka vajag radīt grupu medniekiem, kur padalīties ar medījuma receptēm un savām gatavošanas prasmēm. Kā nu sanāca, kā ne, bet grupa ieinteresēja ne tikai medniekus, bet arī vienkāršus cilvēkus, kam patīk gatavot un kas vēlas apgūt kaut ko jaunu. Šobrīd grupā jau ir gandrīz 4000 dalībnieku. Grupa ir ļoti aktīva, pozitīva, radoša un visādā ziņā lieliska.
Un mums būs kopīgs pasākums šovasar pie manis "Dzirnavās". Es ceru, ka tas izdosies lielisks! Nezinu, vai daudzu "Facebook" grupu dalībnieki kādreiz ir tikušies "dzīvajā", lai iepazītos klātienē, kopīgi gatavotu un kopā baudītu katra paša pagatavoto.
Priekšroku dodat latviskajai virtuvei vai visdažādāko tautu gastronomijai?
Es laikam nedodu priekšroku nekam. Dodu priekšroku visam, kas garšīgs. Es labprāt ēdu gan vienkāršu tradicionālu latviešu ēdienu, gan jebkuras tautas "gastronomiskās izvirtības" – spāņu, itāļu, franču, Āzijas. Katrai tautai un reģionam ir īpaši ēdieni, tie tikai jāatrod un jānogaršo... un jāpagatavo! Tāpēc man ļoti patīk TV raidījums "Bizarre Foods", kuru vada Endrjū Cimermans (Andrew Zimmerman). Lielisks raidījums par dažādu tautu un reģionu ēdieniem un to gatavotājiem!
Kas jums ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?
Godīgi? Tas, ka, atnākot mājās no darba, kā arī brīvdienās man IR, ko darīt. Es citādi nomirtu aiz garlaicības, sēžot pie TV. Bet ir viens lielisks blakusefekts – visiem garšo. Un tad ir prieks par padarīto!
Medījuma pagatavošana ir visnotaļ specifiska lieta. Kas noteikti būtu jāzina iesācējiem?
Tikai viens – nepārcept. Labāk ēst jēlu nekā "pazoli". Un nepārforsēt ar garšvielām. Medījumam ir sava garša, ko noteikti nevajag nomākt.
Kura medījuma gaļa pašam tīk vislabāk?
Visas. Īpaši garšo putni, pīles, zosis. Reti gadās irbe, gribētos rubeni. Ļoti garšo medījums, kas nav termiski apstrādāts, – karpačo, tartars. Tikai tur tu izjūti īsto medījuma gaļas garšu.
Svarīgi, kas un kā tiek darīts. Es nenoniecināšu nevienu medījumu, ja tas, jo īpaši, ir paša vai drauga nomedīts. Taču es dievinu zivis, garneles, visu, kas nāk no ūdens. Vai no dārza – svaigi, pašaudzēti dārzeņi un garšvielas. Es vasarā gaļu ēdu ļoti reti, negribas.
Ja atkāpjamies no medījumiem – ko vēl patīk gatavot?
Es teikšu – medījumu gatavot ir grūti. Ja esi nomedījis, ir jāgatavo. Protams, medījums ir veselīgs un garšīgs, bet vieglāk pagatavot vistu.
Man daudz kas patīk. Bet tas nav viegli. Man patīk gatavot jūras veltes, dārzeņus visādos veidos, zupas, angļu brokastis patīk gatavot. Tādas īstas. Es vienkārši dievinu gatavot to, kas man, ģimenei, draugiem garšo. Ja garšo visiem, esmu laimīgs! Gribētu gatavot Āzijas ēdienus, bet drusku baidos – ja nu nesanāk?
Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Es teiktu – tas nav ne viens, ne otrs. Talants, protams, ir Dieva dots, un tas palīdz. Ar mācīšanos var iemācīties izvārīt makaronus. Es domāju, ka galvenais ir vēlēšanās to darīt. Ja tā ir, tad gan talants, gan mācīšanās palīdzēs. Bet, ja nav vēlēšanās un prieka par padarīto, – nekas tur nesanāks.
Varbūt esat novērojis, kā gadu gaitā mainījušies cilvēku ēšanas paradumi?
Protams, ir mainījušies. Līdz ar brīvību un neatkarību mums radās iespēja ceļot, redzēt, lasīt, baudīt. Un cilvēki to izmanto. Ļoti. Un tas ir labi! Tomēr tikai tie, kas var atļauties. Un atļauties visi nevar.
Latvijā ir radušies daudzi restorāni, kuru šefi ir mācījušies un apguvuši prasmes labākajos pasaules restorānos. Un to var redzēt, daudzu restorānu piedāvājumi ir satriecoši. Tikai tās cenas... Bet tas ir saprotams.
Pēdējos gados Latvijā ir izveidojies tāds kā "bio" kults. Visi cenšas ēst veselīgi, bioloģiskus produktus un tā tālāk. Tikai esmu drusku skeptisks šajā jautājumā. Vai "bio" liellopa gaļa par 30 eiro kilogramā ir labāka par medījumu? Un vai mēs zinām, ka tā ir "bio"? Vai tā cena ir adekvāta Latvijas pircējam? Mums taču gribas, lai mūsu cilvēki tiek pie labiem un kvalitatīviem vietējiem produktiem par cenu, kādu tie var atļauties. Tas "bio stāsts", manuprāt, ir stipri pārspīlēts. Bet, jā, ēšanas paradumi ir ļoti mainījušies uz labo pusi.
Esat aizguvis kādu virtuves knifiņu vai ēšanas tradīciju no ārzemju ceļojumos piedzīvotā?
Laikam nē, jo nekad neesmu ārzemju ceļojumos bijis virtuvē. Izņemot vienu reizi Norvēģijā, kad virtuvē gatavojām paši kopā ar kolēģiem. Un tur es uzzināju par "slow cooking". 12 stundas "sildīts" alnis 70 grādu temperatūrā – kusa mutē. Pamēģināju. Vienreiz sanāca lieliski, otrreiz ne visai (laikam zvērs nebija īpaši jauns).
Tomēr katrs ceļojums (un būts ir visur kur) ir devis daudz. Jauni ēdieni, jaunas garšas. Omāri Kanādā, hagiss Skotijā, šašliks Gruzijā, pankūkas ar ikriem Krievijā, ceptas ribas Teksasā, paelja Spānijā, pasta "Alfredo" Itālijā, metru gara desa ar sutinātiem kāpostiem Bavārijā. Varētu saukt un saukt. Tas viss, protams, ir atstājis pēdas manī.
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Ikdienā – sāļš. Vakarā saldumiņu ļoti gribas. Vairāk maigs, bet pret asumiņu arī nav pretenziju. Universāls, ja tā drīkst teikt. Katram brīdim der kas cits, tas, pēc kā prasās. Nevar tā nodalīt.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!
Tikai ar prieku un mīlestību gatavots ēdiens garšos labi! To var sajust ēdot. Un, kā teica mans "Hunting&Cooking" grupas dalībnieks John Fox (Jānis Lapsa), – dzīve ir garšīga! Tam es simtprocentīgi piekrītu. Izbaudiet dzīvi un izbaudiet gatavošanas prieku!
Jā – un neaizmirstiet glāzi laba vīna pie laba, no sirds gatavota ēdiena!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
