Vai jaunais ir labāks par veco: 'Tasty' pēta Ziepniekkalna un Valdeķu tirgus

Piebraucot pie Līvciema iela 48 dislocētā Ziepniekkalna tirgus kompleksa, kurš slēpjas sava jaunā kaimiņa, modīga fitnesa centra ēnā, mani pārņem aizdomas, ka kaut kas te nav īsti lāgā un, ļoti iespējams, mašīna būs jāgriež riņķī, atkārtojot Bolderājas bēdīgo pieredzi. Mēģināts nav zaudēts – izkāpju no autiņa un dodos lūkot situāciju.

Izrādās, viss ir slikti, tomēr varētu būt vēl sliktāk. Plašajā tirgus teritorijā ir aizņemta tikai viena tirdzniecības vieta. Labā ziņa ir tāda, ka tā darbojas katru dienu un produktu sortiments ir visai pieklājīgs: zaļumi, dārzeņi, sālījumi, marinējumi, sulas, sēklas, rieksti, medus un zaptes. Šķiroties no 70 centiem, te var nopirkt maisiņu ar sīpolu mizām Lieldienu olu krāsošanai. Piedāvājumā ir arī tādas sezonālās ekstras kā vietējās skābenes, bērzu sulas un pat lakši. Jaunie kartupeļi maksā 1.20 eiro kilogramā, bet, ja kārojas iekosties sulīgā ābolītī, tad tas nav vienkāršs darbiņš - jāizdara izvēle starp sešām dažādām zortēm. Un, kas pats labākais – bodītē var maksāt ar karti!

Sarunā ar pārdevēju uzzinu, ka Ziepniekkalna tirgus dienas ir skaitītas, jau tuvāko mēnešu laikā to esot plānots nojaukt, atvēlot zemes pleķi citiem mērķiem. Kādiem – to neviens pagaidām nezinot. Kamēr apokalipse vēl nav iestājusies, labākās dienas šīs vietas apmeklējumam esot sestdienas, jo tad te ar busiņiem sabraucot vēl kādi 4-5 andelmaņi un izvēle esot lielāka.

Dodoties uz mašīnu, Ziepniekkalna tirgus pagalmā, skumjā vientulībā stāvam pie galda ar eksponēto produkciju, satieku Čiekurkalna tirgū iepazīto "paipalu vīriņu", kurš te pa svētdienām andelē savas paipalas, to oliņas, vistu olas un mājas kūpinājumus. Sirsnīgi sasveicināmies kā labi paziņas, pārmijam pāris jokus un šķiramies, novēlot viens otram veiksmi. Pie sevis nodomāju, ka man tā noderēs, jo plānoju iegriezties veizaprāt turpat blakus esošajā Valdeķu tirgū, cerot, ka tur situācija būs cerīgāka.

Kaut, kā vēlāk secinu, ejot no Ziepniekkalna tirgus, sasniegt Valdeķu tirgu var piecās minūtēs, paļaujoties uz moderno tehnoloģiju spēku, izlīkumoju pa remonta neskartiem "zepčika" pagalmiem, līdz beidzot sasniedzu galapunktu. Tomēr mani piedzīvojumi līdz ar to vēl nav galā. "Tirgus Ziepniekkalnā "Valdeķu sēta"", vēsta uzraksts uz zāles zaļas izkārtnes virs simboliskas ieejas tirgus laukumā. Te nav ne nožogojuma, ne vārtu - vien ieslīpi blakus viena otrai satupinātas konteinera tipa mājiņas ar metāla žalūzijām un košām reklāmas uzlīmēm uz stiklotājām durvīm, man liekot šaubīties, ka šī ir īstā vieta, ko meklēju. Ja jau reiz esmu te attapusies, nolemju izstaigāt teritoriju un aplūkot piedāvājumu. Piena produkti, svaigas bulciņas, zooveikals, gaļas bode, svaigi ziedi - pagaidām nekā īpaša.

Ejot dziļāk, jūtu, ka manu, brokastis nepaēdušo, nāsi sāk kņudināt ļoti zināms un bezgala kārdinošs aromāts. Pagriežoties ap stūri, viss top skaidrs - te mājo "Euro Doners Kebabs". Turpat blakus iekārtojušies arī "Sushi Club LV", "Extra Pizza" un leģendārie "Kurzemes pelmeņi", kuru meistarotos hinkaļus, vareņikus un pelmeņus zinātāji slavē kā labākos visā pilsētā. Laimīgie ziepniekkalnieši! Ar "fast food" paradīzi Valdeķu sētā draudzīgi sadzīvo arī grādīgo dzērienu autlets, E. Gulbja laboratorija un bērnu izklaižu laukumiņš.

Ejot uz mašīnu, blakus deviņstāvenei, nez kādu augstāku spēku vadīta, pamanu angāru, uzraksts uz kura vēsta, ka tas ir manis meklētais "Veldeķu tirgus". Nebūtu nekāds brīnums, ja es to būtu palaidusi garām, jo ēkas vizuālais risinājums mats matā līdzinās parastam mikrorajona lielveikalam. Kaut ir jau svētdienas pēcpusdienā, ienākot tirdzniecības angārā, ļaudis te čum un mudž - atmosfēra šķiet nedaudz saspiesta, ir skaidrs, ka šī ir vietējo iecienīta iepirkšanās vieta.

Piedāvājums ir pieklājīgs: vairākas svaigās gaļas bodes, piena produkti, kūpinājumi, saldumi, zivis, medus, dārzeņi. No visa plašā produktu klāsta mani "uzrunā" asinsdesa mājražotāju bodes "Dūmiņš" vitrīnā, "Vecpilsētas" tītara gaļas pelmeņi pilngraudu rīsu mundierī un "Norvelita" vītinātās laša desiņas. Tā kā ir pūpolsvētdiena, tirgus biežņā lūkoju pēc kādas puķu tantiņas, lai tiktu pie kārotās pūpolu buntītes, bet tā arī palieku bešā...

Ja pavisam godīgi, tad, salīdzinot ar Čiekurkalna vai Purvciema tirgus plašumiem, izstaigājot Valdeķu tirgus sterilo angāru, mani pārņem sajūta, ka te pietrūkst kaut kā ļoti būtiska. Dārzeņu sievas ar sala saknābātiem vaigiem, ūķīga paskata dzertuves, mājas sālījumus, noskrandušus kaķus, taukainus belašus, puķu tantiņas, asinīm notašķītus miesnieku bluķus, stūros sakrautas produktu kastes - šo kolorīto elementu kopumu, kas tirgu padara par tirgu, Valdeķu tirgū neatrast. Viss ir tīrs, skaists un sakārtots – te nu ir tā glancētā, spodrā vide pēc kuras daudzi alkst un kura ir kā radīta lielveikalu paaudzei. Bet, vai tas ir tāds tirgus, ko vēlos apmeklēt es? Par to man vēl ir jāpadomā.