'Tasty' pēta: kas notiek Dammes tirgū Imantā un Zolitūdes 'Tipo'  (3)

Tā kā dzīvoju pretējā Daugavas krastā, tad agrāk neiepazīto un man eksotisko Rīgas mikrorajonu – Imantas un Zolitūdes – apmeklējumu atstāju uz pašām beigām, tā teikt, saldajā ēdienā. Manus plānus par pāris dienām pavilka garumā arī šaubīgā situācija uz Rīgas tiltiem – izvēlētā tirgus apmeklējuma diena sakrita ar Deglava tilta slēgšanu. Tā kā mani īpaši nevilināja perspektīva pavadīt ceļā uz otru Rīgas galu pusi dienas, tad pārcēlu savu "vizīti" uz svētdienu.

Un labi, ka tā, jo brīvdienā satiksme ir raita un nokļūstu galamērķī nepilnā stundā. Dammes tirgus ir iekārtojies starp Imantas daudzdzīvoklenēm, "Mego" aizvējā – iepretim tirgus ieejai pie lielveikala dibensienas rindojas dažādu krāsu atkritumu urnas un apkārt tām spieto atbilstoša publika.

Pie tirgus valda pavasarīgs noskaņojums – stādu tirgotāji vilina pēc zaļumiem izslāpušos pilsētniekus ar košiem puķu dēstiem, lekniem garšaugiem un balkona tomātiem. Blakus iekārtojušās pāris sirmmāmiņas ar pūpolu buntītēm un Lieldienu tēmā ieturētām kompozīcijām. "Pag," nodomāju pie sevis, "bet Lieldienas taču bija pagājušonedēļ." Izrādās, šodien svētkus svin pareizticīgie. Tirgū jaušama svētku noskaņa – teju katras otrais dārzeņu pārdevējs piedāvā tikt pie maisiņa ar sīpolu mizām, bet saldumu stendos līdzās ierastajai produkcijai rindojas kuliču krāvumi.

Tieši pretī ieejas durvīm stiklotās vitrīnas spīdina bulciņu stends – uz mirkli piestāju, lai apbrīnotu milzīgas cukurotās austiņas – tādus XL izmēra konditorejas brīnumus iepriekš nav nācies redzēt.

Tirgus angārs ir plašs, tā četrās ejās pārtikas tirgotāji draudzīgi sadzīvo ar "lupatniekiem". Pārtikas produktu sortiments ir plašs un visām gaumēm – gaļa no vistas līdz jēram, arī subprodukti, speķītis un kūpinājumi, zivis – svaigas, kūpinātas un saldētas, ZS "Rasas" olas, dārzeņi – no vietējiem kartupeļiem un jaunajām bietēm līdz supersaldām (praksē pārbaudīts!) grieķu zemenēm, leknas zaļumu buntes – lakši, baziliks, aromātiskas piparmētras un pirmās skābenes. Kādā stendā pamanu iespaidīgu sveramā ievārījuma izvēli, turpat blakus nopērkami kārdinoša paskata sveramie mini eklēri, bet garšvielu stendā mani "uzrunā" interesanta eļļu kolekcija – līdzās zināmākajām sezama un mandeļu eļļām te nopērkamas arī retāk sastopamās lazdu riekstu, avokado un pistāciju eļļas.

Aprunājos ar sālījumu tirgoni. Viņa atklāj, ka iepriekš esot daudzus gadus nostrādājusi Āgenskalna tirgū un Imantā tirgojoties vien pāris gadus, gaidot Āgenskalna tirgus "atdzimšanu": "Mēs jau visi "vecie" āgenskalnieši tagad esam izkaisīti pa dažādām Rīgas malām – kur nu kurais sev spējis atrast vietiņu, bet ļoti gaidām, kad beigsies visas tās celtniecības un varēsim beidzot atgriezties mājās." Pļāpājot tieku pie maisiņa ar Korejas burkāniem – sālījumi esot ziemas sezonas produkcija un būšot nopērkami vien pāris nedēļas, tad viss tiks aizstāts ar dārzeņiem un sortimentā palikšot vien mazsālītie gurķīši un skābi kāposti, pēc kuriem uz šejieni braucot pat tautieši no Anglijas un vedot prom spaiņiem, jo, kā nosmej pārdevēja: "Tur jau mūsējiem nav ko ēst."

Kaut nosaukums "Tipo" vairāk piestāvētu lielveikalam, tīmeklī pieejamā informācija vēsta, ka tas esot zemnieku tirgus. Nu, ja reiz tā, tad dodos lūkot, kas notiek Zolitūdē. Nojauta izrādās pareiza – ne tas īsti ir tirgus, ne te ir zemnieki – tādas ir manas asociācijas, izstaigājot "Tipo". Tirdzniecības nišas izkārtotas divos ēkas spārnos, bet nojumē pa vidu starp tiem notiek āra tirdzniecība – manā apmeklējuma dienā ārā rosās tikai viens stādu tirgotājs.

Pārtikas andelmaņi iekārtojušies "Tipo" labajā spārnā. Piedāvājums nav liels, bet gluži bešā arī nepaliksi: "Degoles" piena produkti, dažādu ražotāju kūpinājumi, svaiga vistas gaļa un subprodukti, liellopa un cūkas gaļa no Latgales audzētājiem – arī divi veidi sezonā aktuālā cūkgaļas šašlika, pāris dārzeņu stendi ar raibu sortimentu – no grieķu zemenēm līdz sālītiem tomātiem, kebabnīca, saldumi – konfekšu izvēle ir tik liela, ka acis žilbst, tas laikam arī viss.

Un te mēs nonākam pie svarīgākā – ja nu ir kas tāds, kā dēļ ir vērts dzīties uz Zolitūdes "Tipo" kaut no otras Rīgas malas, tad tie ir čebureki. Lai man piedod Čiekurkalns un Ķengarags, bet Zolitūdes čeburekus pārspēt gluži vienkārši nav iespējams. Tie te ir nopērkami mazā ēstuvītē, kuras specializācija ir Kaukāza ēdieni: harčo, lobio, čkmeruli, adžapsandal, čihirtma – zinātāji sapratīs, par ko ir runa. Vitrīnā ir sarindoti arī kārdinoša paskata pīrādziņi – līdzās ierastajiem ar speķa pildījumu te var nobaudīt arī mazāk ierastas pildījumu variācijas – ar kartupeļiem un sēnēm, ar rīsiem un olu. Ēdienkarte vēsta, ka viens no ēstuvītes trumpjiem ir hačapuri – saskaitu, ka te pieejami deviņi veidi – arī ar Imeretīniešu sieru un jaunajām biešu lapiņām. Apjūkot piedāvājumā, es izlemju par labu čeburekam – izrādās, tos te nevis uzsilda "mikrenē", kā tirgū parasti notiek, bet 3-4 minūšu pagatavo. Man nav ne jausmas, kāda ir gatavošanas tehnoloģija, bet rezultāts ir izcils – superplāns, kraukšķīgs mīklas apvalciņš, kura iekšpusē slēpjas sulīgs gaļas un zaļumu pildījums un aromātisks buljons, turklāt mīkla, kā par brīnumu, itin nemaz nav eļļaina. Šī ir īstā garšu nots, uz kuras noslēgt 13 Rīgas tirgu apskatu!