Sandra pati ir dzimusi un augusi rīdziniece, taču sirdī ļoti vēlas kādreiz pārcelties uz laukiem, kur "var būt tuvāk dabai un būt tālāk no pilsētas kņadas", kā pati atzīst. Pašlaik viņa savu ikdienas dzīvi ziedo jaunu ideju realizēšanai, bet atlikušais laiks veltīts viņas četriem bērniem un vīram. Sandra ir cilvēks, kas ilgstoši nespēj darīt vienu un to pašu, turklāt viņai patīk apgūt jaunas lietas, tāpēc konkrēta hobija nemaz nav. Ja nu viens jānosauc, tad par mīļu aizraušanos var dēvēt jaunu recepšu apgūšanu un galarezultāta fotografēšanu. Pagatavoto viņa apkopo savā košajā "Instagram" profilā, kas veltīts receptēm, – "Tasty for me".
"Tasty" stāstu sērijā "Virtuves sarunas" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".
Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?
Pirmās atmiņas, protams, ir no bērnības, kad palīdzēju mammai gatavot gan ikdienas maltītes, gan griezt rasolu svētkiem. Jau tolaik man patika gatavot. Vēlāk vecāki mani ievirzīja mācīties biznesa augstskolas "Turība" Restorāna servisa skolā, kur ieguvu pavāra/konditora izglītību. Ēdināšanas iestādēs sanāca pastrādāt gaužām maz, jo, pirmkārt, veselības stāvoklis neļāva, otrkārt, arī intereses tobrīd bija citas.
Četri bērni droši vien nozīmē, ka ar ēst gatavošanu, visticamāk, nodarbojaties jau sen, taču – kad nopietnāk pievērsāties recepšu izstrādei?
Tā nopietnāk tam pievērsos pavisam nesen, kā arī nekādu jaunu Ameriku neizdomāju – pamats jebkurai receptei ir viens, es tikai papildinu ar saviem knifiņiem.
Kur smelties iedvesmu, lai darbotos virtuvē?
Lai cik tas dīvaini neizklausītos, mani iedvesmo citu cilvēku labās atsauksmes, kā arī brīvajos brīžos sociālajā vidē pašķirstu citu cilvēku ēdienu bildes, šādā veidā smeļoties gan jaunas idejas, gan iedvesmu. Protams, ir brīži, kad iedvesmas nav un neko negribas, bet galvenais ir sākt, un tad jau soli pa solim tā iedvesma atgriežas.
Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?
Sāļš un pikants, bet ne pārāk ass, jo manā gadījumā kuņģis par to nav priecīgs. Bet esmu liela garšas buķešu baudītāja un, protams, labprāt šad tad izbaudu arī saldu.
Kā radās ideja ar savām receptēm dalīties blogā un "Instagram" profilā?
Es pieteicos tievēšanas projektam, un tur viens no nosacījumiem bija likt katras ēdienreizes bildi savā "Instagram" kontā. Tā kā negribēju ar to dalīties savā privātajā profilā, izveidoju jaunu. Protams, pirmās bildes bija vienkāršas, bet jutu, ka man neder vienkārši un ka gribu tā, lai ir smuki. Un tā manī atvērās jauna aizraušanās. Beigās tai tievēšanas projektā pat dabūju balvas par labākajām bildēm.
Kā bērni iesaistās maltītes gatavošanā – palīdz?
Tā kā bērni tajā laikā, kad gatavoju, ir skolā un dārziņā, iesaistīšanās sanāk tikai tajos mirkļos, kad ir mājās. Lielie puikas iesaistās tikai ēšanas procesā, bet mazās dvīņu meitenes gan labprāt palīdz griezt, maisīt un arī galdu labprāt uzklāj.
Kas saista vairāk – latviskie produkti vai pasaules virtuvju ēdieni?
Protams, sirdij tuvākas ir latviešu receptes, bet ar prieku apgūstu kaut ko jaunu no pasaules receptēm, tā atklājot jaunas garšas.
Kas ir lieta, ko mēdzat gatavot atkal un atkal?
Zupas. Pati esmu liela zupu mīļotāja, kā arī lielu ģimeni tā ir ātri un izdevīgi pabarot. Topā mums ir biešu zupa. Vēl katra rīta neatņemama sastāvdaļa ir omlete. Bērniem dažāda veida putras – pilngraudu auzu, kukurūzas un šad tad arī mannā.
Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?
Manuprāt, bez sāls. Saki, ko gribi, bez sāls ēdiens ir pliekanāks. Lai kaitējums būtu mazāks, manā virtuvē ir tikai un vienīgi rozā Himalaju sāls. Retu reizi ir ēdieni, kuriem nepievienoju sāli. Varbūt kādreiz iemācīšos iztikt bez tā.
Kā jums šķiet – ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?
Domāju, ka tas ir vairāk talants. Bet, kā jau mēs zinām, ja ir liela vēlme kaut ko apgūt, tad ēdienu gatavošana nav tā sarežģītākā lieta, to var iemācīties. Un, ja jūs man jautātu, vai man ir talants, es drīzāk teiktu, ka nē. Es vienkārši gatavoju tā, kā patīk manām garšas kārpiņām. Joprojām nezinu daudzus knifus un formulas, pēc kurām var iegūt tādu un tādu sastāvu vai tādu un tādu garšu. Es gatavoju pēc izjūtām un, ja vajag, paņemu arī špikeri.
Kur meklēt labākos produktus?
Labākais, protams, atrodams savā vai radinieku dārziņā. Bet, ja tā nav, tad jāšķūrē celiņš uz vietējo tirdziņu un jāmeklē savi pārdevēji. Man patīk atbalstīt vietējās tantiņas, tāpēc dažkārt pat, neskatoties uz cenu, produktus iegādājos pie viņām, jo tas man asociējas ar bērnību, kad mans opis ar divriteni teju katru dienu mēroja ceļu uz Centrāltirgu un tur sēdēja visu dienu, tirgojot savus tomātus, gurķus un ziedus.
Bet nemelošu – pati lielākoties iepērkos lielveikalā. Līdz šim man tā ir bijis ērtāk, jo dzīvoju tieši pie paša lielveikala. Nesen ieguvu autovadītāja apliecību. Domāju, tagad gan biežāk braukšu uz vietējo tirdziņu vai Centrāltirgu.
Vai ceļojat uz citām valstīm un baudāt vietējos gardumus?
Ļoti sen nekur neesmu bijusi, bet tajās reizēs, kad biju, ļoti labprāt izbaudīju vietējo virtuvi. Man patīk ēst, tāpēc nebaidos pamēģināt kaut ko jaunu.
Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!
Gatavot ēdienu ar labām domām un mīlestību. Tad ēdienam veidojas cita vērtība un pilnīgi noteikti garšos daudz, daudz labāk.