Virtuves sarunas: Godāt latviešu tradicionālos ēdienus – Līga Druka-Smalkā

Pati Līga dzimusi Intā, Komi Republikā, kur viņas ģimene atradās izsūtījumā. Kad atgriezusies Latvijā, būdama pavisam maza, bērnību un jaunību aizvadījusi Vecumniekos un Mārupē. Dzīvojusi arī Aizkrauklē, bet nu jau deviņus gadus par savām mājām sauc Lielbritāniju, kur dzīvo kopā ar vīru skaistajā Velsas galvaspilsētā Kārdifā. Kā pati saka – skaistā vietā pie ūdeņiem, kas tagad viņiem ir laimīgā miera osta. Viņas aktīvās darba gaitas gan uz laiku ir apstājušās, taču iepriekš sieviete strādājusi par šefpavāri. Tāpēc gatavošana it nemaz nav sveša un joprojām ir daļiņa no viņas.

Līgas galvenais hobijs ir ēst gatavošana – viņa ir atvērta visam jaunajam un labprāt savā virtuvē eksperimentē ar garšām. Tagad, kad ir vairāk brīvā laika, viņa kopā ar vīru daudz ceļo, iepazīstot citas zemes, to kultūru un baudot vietējo ēdienu. Sev un kaimiņiem par prieku Līga iekopj arī skaistas puķu dobes, kā arī audzē krāšņumaugus podos un kastēs.

"Tasty" stāstu sērijā "Virtuves sarunas" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Kādi ēdieni jums asociējas ar bērnību?

Mans bērnības ēdiens ir pigarica. Vai kāds vēl zina, kas tas ir? To man gatavoja krustmāte Vizma. Tas viņai Sibīrijā bija saldais ēdiens – rudzu maize ar cukurūdeni. Bet vēl bērnības garša saistās ar ķiļķenu saldo zupu, it sevišķi melleņu, grāpī vārīti cūku kartupeļi, kas likās tik garšīgi ar krējumu, cūku pupas, vārītas ar visām mizām vasaras virtuvē, piedzerot klāt Stelpes paniņas un lobītajām pupām liekot klāt sviestu, biezpienmaize. Es varētu teikt, ka vienkārši latviešu virtuves ēdieni, kā daudziem mums, kas auga padomju laikos, kad veikalu plauktos nekādu brīnumu nebija.

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Pirmais ēdiens, ko iemācījos gatavot, bija mannas putra. Labi atceros, kā mana omīte Teodora mācīja maisīt putru, lai nepiedeg, – "nulle, nulle, astotnieks", ar koka karoti.

Kurš ir lielākais gatavotājs jūsu ģimenē, bet kurš – lielākais gardēdis?

Ģimenē gatavojam abi ar vīru, un abi esam gardēži, jo garšīgi pagatavot mākam abi.

Kur smeļaties iedvesmu pamēģināt jaunas receptes?

Iedvesma rodas, skatoties gardēžu blogus, ceļojumos, kad gribas pašas virtuvē uzburt tajos izbaudītās garšas. Lieki piebilst, ka no ceļojuma vienmēr atvedu tās zemes nacionālās garšvielas, jo man vienmēr, kā likums, ir jāapmeklē vietējais pārtikas tirgus, jāizbauda gan ar acīm, gan jāuzliek uz zoba vietējie ražojumi. Sekoju līdzi jaunumiem restorānu pasaulē, tas jau ir profesionāls niķis.

Kas jūs iedvesmo gatavot tradicionālās latviešu virtuves ēdienus?

Latviskie ēdieni mums nāk līdzi visu mūžu no bērnības, to garšu nevar aizmirst. Arī te gatavojot, es cenšos sameklēt līdzīgus produktus kā Latvijā. Izlīdzos gan vairāk ar poļu veikalos un vietējā Kārdifas tirgū pie mājražotājiem nopērkamo.

Kā ar citu tautu ēdieniem – mēdzat tos nobaudīt vai pagatavot pati?

Mēdzu nobaudīt dažādu tautu virtuves ēdienus, bet nekad neesmu teikusi: "Fui, cik negaršīgi!", jo ar garšām ir tāpat kā ar bitēm, neko nevar zināt. Ir produkti, kas man negaršo, un ir produkti, par kuriem esmu stāvā sajūsmā. Gatavoju arī savā virtuvē, esmu atvērta garšas baudīšanas pasaulei.

Kam dodat priekšroku – kārtīgam pamatēdienam vai desertam?

Nevarētu teikt, ka pēc pamatēdiena mums nesekotu deserts, jo deserts ir maltītes noslēguma nots. Deserts taču ne vienmēr nozīmē treknu kūkas gabalu, tas var būt tikai kāds auglis.

Kas jums ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Latvietis jau ir gardēdis, viņam patīk labi paēst. Man pašai, gatavojot ēdienu, visvairāk patīk eksperimentēt, atklāt jaunu garšu salikumus, izmēģināt jaunas lietas, ko ieraugu veikala plauktos vai tirgū.

Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Ēst gatavot vairāk ir talants un prasmes kopā, jābūt apveltītam ar labu garšas izjūtu. Galvenais – pašam ir jāmīl tas, ko tu dari, tad arī rezultāts būs lielisks. Cilvēks, ja vēlas iemācīties, var visu, vajag tikai gribēt.

Kā gadu gaitā mainījušies cilvēku ēšanas paradumi?

Mūsdienu pasaulē ēšanas paradumi ir daudz mainījušies, tiek mazāk gatavots mājās, priekšroku dodot ēstuvēm un ātrajām uzkodām. Es vienmēr ar šausmām noskatos uz tiem pilnajiem iepirkumu ratiem veikalos, kas piebāzti ar saldēto pārtiku, ko atliek tik ielikt mikroviļņu krāsnī. Ceļojumos esmu novērojusi – jo nabagāka zeme, jo garšīgāks ēdiens.

Kur ikdienā meklējat vislabākos produktus?

Ikdienā produktus izvēlos vietējos veikalos, kas man tuvāk mājām. Iepērkos, protams, poļu veikalā, kā arī svētdienās apmeklējam vietējo zemnieku tirdziņu, tur mums ir savi fermeri, no kuriem iegādājamies mājas vistu un pīļu olas, pienu, vietējos dārzeņus, kas te aug. Velsas nacionālais dārzenis ir puravs, slavens ir "Caerphilly" siers, un kur tad slavenais Velsas jērs, kas te ganās kalnu pļavās un pakājēs!

Varbūt esat aizguvusi kādu virtuves knifiņu vai ēšanas tradīciju no ārzemju ceļojumos piedzīvotā?

Kafija ir garšīgāka, ja pirms noņemšanas no uguns tajā ieber nedaudz kakao vai kardamona, – noskatīts Ēģiptē.

Bez kā virtuvē nevar iztikt?

Virtuvē nevar iztikt bez labas omas, jo citādi ēdiens neizdodas!

Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Esiet atvērti pasaules ēdieniem, bet neaizmirstiet godā turēt Latvijas zemes vērtības un garšas, lai vai kur jūs dzīvotu un kur būtu jūsu mājas! No tā nav jākaunas, mums ir, ar ko lepoties citu tautu virtuvju priekšā! Un man būtu patiešām skumji, ja tūristi kā Latvijas garšu slavētu suši.