Virtuves sarunas, laužot stereotipus par vegānismu – Laine Rūdolfa  (3)

Laine ir dzimusi un augusi siguldiete, taču pašlaik dzīve viņu aizvedusi līdz galvaspilsētai. Viņa ir Rīgā iecienītā veselīgās ēšanas restorānu "The Beginnings" mārketinga vadītāja. Laines hobijs ar darbu iet roku rokā – viņa veido arī savu recepšu blogu "The Thriving Vegan", kas dienasgaismu ieraudzīja pirms trim gadiem. Kā pati atzīst, tas arī ir viņas lielākais hobijs – radīt garšīgas un veselīgas augu valsts receptes un lauzt stereotipus, ka vegāns uzturs ir garlaicīgs vai sarežģīts. Turklāt ik pa laikam ir iespēja no Laines smelties zināšanas arī viņas vadītās meistarklasēs.

Stāstu sērijā "Virtuves sarunas" "Tasty" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Cik sen jau ēst gatavošana ir tava sirdslieta? Vai vienmēr ir paticis gatavot?

Pasniedzot gatavošanas meistarklases, vienmēr uzsveru, ka kādreiz biju no tiem cilvēkiem, kurš prata piededzināt makaronus, tos vārot. (smaida) Ēst gatavošanai sāku pievērst vairāk uzmanības tikai tad, kad iepazinos ar savu dzīvesbiedru – pirms astoņiem gadiem. Viņš mīl gatavot un šķiet, ka savu mīlestību pret ēdienu viņš iemācīja un nodeva arī man. Tajā laikā man bija ļoti neveselīgas attiecības ar ēdienu – es to redzēju vairāk kā savu ienaidnieku nevis kā uzturvielu, veselības un enerģijas avotu savam ķermenim. Bet tas viss gadu laikā ir mainījies.

Sapratu, ka ir jāsakārto galva, uztvere par ēšanu – diētas ir īslaicīgs pasākums un to mana pieredze pierādīja atkal un atkal. Gribēju justies enerģijas pilna, ieguldīt savā veselībā. Tāpēc arī sāku vairāk interesēties par uzturu, mainīt savu dzīvesveidu – sportot, ēst veselīgi, rūpēties par sevi gan fiziski, gan garīgi.

Kad saprati, ka ar to saistīsi arī savu ikdienu?

Kad aizrāvos ar augu valsts virtuvi, sāku publicēt bildes savā "Instagram" profilā un saņēmu pamudinājumus no cilvēkiem veidot blogu, lai vairāk dalītos ar receptēm. Tad arī sapratu – šeit slēpjas kaut kas vairāk. Tas vairs nav tikai par mani. Jutu, ka ir jādalās, ka man ir ar ko dalīties – kaut kas jauns, ko pastāstīt cilvēkiem, iedvesmot. Un šī iemesla dēļ pirms trīs gadiem izveidoju savu blogu.

Pēc tam jau aizgāja ķēdes efekts un man pašai šķiet amizanti, ka tagad darbojos arī veselīgas ēšanas restorānā – gan mans darbs, gan hobijs ir cieši saistīti ar veselīgu ēšanu.

Kam dod priekšroku – pamatēdieniem vai desertiem?

Es bērnībā biju no tiem bērniem, kas tukšoja nevis cukura trauciņu, bet gan sāls trauciņu. (smejas) Tāpēc dodu priekšroku pamatēdienam.

Kura ir tava mīļākā dienas maltīte un ko tajā vislabprātāk gatavo vai ēd?

Darba dienās tās noteikti ir brokastis – pirmā ēdienreize pēc rīta sporta un ūdens glāzes. Tomēr ar neko ļoti oriģinālu nevarēšu pārsteigt – jau gadiem brokastīs ēdu auzu pārslu putru un pati brīnos, ka man tā nav apnikusi.

Katru dienu tai lieku klāt citas ogas, sēklas, dažreiz pievienoju kakao vai karoba pulveri, riekstu sviestu. Pašlaik ledusskapī ir burka ar rabarberu-zemeņu kompotu, kuru bagātīgi lieku pie brokastu putras. Brīvdienās gan cenšos uztaisīt kaut ko citādāku – bieži vien ar ģimeni cepam pankūkas.

Kā nokļuvi līdz vegānismam?

Līdz vegānismam mans ceļš bija kā pa spirāli. Pirms astoņiem gadiem ielecu 30 dienu svaigēšanas izaicinājumā. To nolēmu veikt kā eksperimentu – paskatīties, kā jutīšos. Neesmu gan vairs svaigēdājs, bet šo 30 dienu laikā enerģijas pieplūdums bija patiešām ievērojams, kas arī pamudināja mani vairāk lasīt un izzināt uzturu. Tajā laikā ar draugu noskatījāmies vairākas filmas un filma "Earthlings" bija tā, kas noņēma klapes no acīm. Tā ir filma par industriālo lopkopību un to, kāda tajā ir izturēšanās pret dzīvniekiem. "Earthlings" ir reāla šausmu filma, pēc kuras noskatīšanās es ilgi nevarēju atgūties (un tā arī ir pēdējā šāda veida filma, kuru jebkad esmu skatījusies).

Šķiet, ka lielu daļu dzīves biju nodzīvojusi, nemaz neaizdomājoties par to, no kurienes mans ēdiens nāk. Šajā brīdī sapratu, ka ar sava šķīvja saturu es investēju ne tikai savā veselībā un ķermenī, bet ietekmēju arī daudzus procesus sev apkārt – gan vidi, gan dzīvnieku labklājību. Turpmākos divus trīs gadus pēc svaigēšanas izaicinājuma biju veģetāriete. Bet, turpinot lasīt un pētīt, kādu uzturu lietojot mans ķermenis jūtas vislabāk, arvien vairāk sāku izslēgt dzīvnieku valsts produktus. Vienā brīdī atskārtu, ka praktiski neko no tiem savā virtuvē neizmantoju un vairs neprasās ne piena, ne olu. Un tā jau trīs gadus esmu pievērsusies augu valsts uzturam.

Vai būt vegānam šobrīd ir vienkārši? Nav tā, ka brīžiem grūti atrast kādu produktu piemājas veikaliņā?

Uzskatu, ka pašlaik tas ir nesalīdzināmi vienkāršāk, nekā, piemēram, pirms pieciem gadiem, kad veikalā pārdevēja uz mani dīvaini skatījās, ka pavaicāju, kur var atrast humusu. (smaida) Man gan ir grūti objektīvi spriest, jo pati pie augu valsts uztura esmu ļoti pieradusi, tā ir mana komforta zona. Zinu visus plauktus veikalos, kur un ko var atrast. Bet draugi, kuri mums uz pasākumu sarūpē uzkodas, ir izteikušies, ka veikalā visas etiķetes rūpīgi lasa un brīnās, kur tik pienu un olas nevarot atrast un ka man droši vien paiet ilgs laiks iepērkoties. Sākumā tā tiešām bija, bet tagad vairs tā nav.

Savā piemājas veikalā varu nopirkt gandrīz visu, kas nepieciešams – plašā izvēlē ir gan dažādi augu pieni, gan ir parādījušies arī dažādi vegāniskie sieri. Es gan reti pērku šāda veida produktus, cenošos pati tos mājās taisīt, jo tas ir daudz lētāk un arī veselīgāk.

Kas tevi saista vairāk – latviskie produkti vai pasaules virtuvju ēdieni?

Ar dzīvesbiedru ceļojam un tieši ceļošana ir atvērusi manu mīlestību pret pasaules virtuvju ēdieniem, tomēr ļoti novērtēju arī latviskos produktus un ēdienus. Man viena no mīļākajām ir Āzijas virtuve – kariji, suši, dāls, rāmens un citi ēdieni. Esmu divus mēnešus dzīvojusi Taizemē un šīs zemes garšas mani ļoti aizrāva. Bet, tā kā ticu sezonalitātei un vietējo produktu vērtībai, bieži vien gatavoju pasaules virtuvju ēdienus ar latvisku noti, piemēram, kariju no kartupeļiem, tomātiem un pupiņām. Ļoti gardi.

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Bez asa un laba naža! Tas tik ļoti atvieglo un paātrina virtuves darbu, kā arī ir daudz drošāks nekā truls un sliktas kvalitātes nazis. Man pašai virtuvē ir Krišjāņa ar rokām darinātais nazis (piez. – "Karl Walter Tools"). Vegāniskajā virtuvē ir grūti iztikt bez Indijas riekstiem – no tiem var gatavot gan mērces, gan garnējumus kūkām, gan vegāniskos sierus.

Kā tev šķiet – ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Tā pilnīgi un noteikti ir prasme, nevis talants. Tomēr neteiktu, ka ēst gatavot ir viegli iemācīties – tas prasa laiku un pacietību. Ja runājam par talantīgiem šefpavāriem, ticu, ka ikviens no viņiem ir ieguldījis neaptverami milzīgu darbu šī amata pilnveidošanai ("Netflix" dokumentālais seriāls "Chef's Table" to ļoti labi apliecina).

Dažiem, iespējams, bērnībā bija šim amatam draudzīgāka vide – varbūt mamma vai vecmamma ļoti mīlēja ēdienu un daudz gatavoja kopā ar bērniem, kas dod lielu pienesumu nākotnei. Bet kopumā uzskatu, ka jebkuru amatu tu vari apgūt ar degsmi, praksi un ar nebaidīšanos eksperimentēt.

Kur meklēt labākos produktus? Un kur meklēt iedvesmu, lai pagatavotu ko garšīgu?

Protams, vislabākais būs tas, kas izaugs tavā dārzā vai uz palodzes! Bet tikai dažiem ir šāda iespēja, tāpēc otra opcija ir tirgus vai tiešās pirkšanas pulciņi. Tomēr, arī vietējam veikalam nav ne vainas – arī tur var atrast patiešām kvalitatīvus produktus. No vegāniskajiem produktiem plašs klāsts ir specializētajos un ekoveikaliņos.

Iedvesmai man kalpo citi recepšu blogi, "Pinterest", "Instagram", pavārgrāmatas, meistarklases un sarunas par ēdienu ar draugiem. Ar manu kolēģi Oksanu varu stundām runāt par ēdienu. Viņa nepārtraukti eksperimentē ar dažādām idejām, fermentē savu kombuču, izmēģina jaunas garšu kombinācijas, nes man savus ēdienus nogaršot. Tādi cilvēki patiesi iedvesmo jaunām idejām! Protams, arī ēšana ārpus mājas nes iedvesmu, it īpaši, ja nogaršoju kaut ko pilnīgi jaunu.

Vai ceļo uz citām valstīm un meklē vietējās garšas?

Jā, man ļoti patīk izzināt vietējās garšas citās valstīs. Minēju jau par Taizemi – tur garšu buķete ir pilnīgi citādāka nekā mums Latvijā. Un, protams, atšķiras arī ēdiena asums.

Nesen biju Spānijā, kur nogaršoju dažādas tapas, picas un sorbetus. Ļoti gribētos nogaršot meksikāņu virtuvi – esmu dzirdējusi tikai stāstus no citiem!

Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Tas ir padoms, kuru regulāri atgādinu arī sev – izkāp no savas komforta zonas un nebaidies kļūdīties. Katru nedēļu cenšos pagatavot kaut ko pilnīgi jaunu vai iemācīties jaunu tehniku. Dažreiz savienoju garšas, kuras šķiet nesaderīgas – var tikai nobrīnīties, cik patiesībā ir maz garšu, kas kopā nesader!

Un vēl – iesaku investēt kvalitatīvās garšvielās, iemācīties to pareizu lietošanu un paplašināt savu garšvielu loku. Ditai Lasei ir lieliska meistarklase par garšvielām. Šīs zināšanas manam ēdienam veidoja lielu pienesumu.