Signe Meirāne: Latvijā ielu ēdiena kultūra virzās mazliet nepareizā virzienā

Vai, tavuprāt, ielu ēdiens vispār var būt veselīgs?

Tas var būt gan veselīgs, gan neveselīgs, tomēr jāskatās uz kopējo tēlu – ko "street food" kultūra ietver. Tas ir ēdiens, kuru cilvēks nepērk katru dienu un kas tradicionāli ir paredzēts ātrai apēšanai. Tu to paņem līdzi, dodies tālāk, un bieži vien tev pat nav, kur piesēst, – tiek uzskatīts, ka tas ir neveselīgi, tomēr mūsdienās daudz kas ir mainījies – arī ielu ēdiens kļūst kvalitatīvāks un cilvēki šo konceptu atbalsta, īpaši nedomājot par to, vai tas tiešām būs veselīgi.

Ikdienā mēs ģimenē domājam par to, ko un kā ēdam. Īpaši svarīga ir apsēšanās pie galda un ēšanas kultūra – tu māci bērniem, kā pareizi izmantot dakšiņu un nazīti, māci koncentrēties uz ēšanu. Ielu ēdiens, protams, ir pretrunā ar to, jo tas ir uztverams kā pasākums un jaunu sajūtu gūšana, un šādā gadījumā galds, pie kura apsēsties, nav galvenais. Salīdzināt veselīgu ēšanu ar "street food" nav nepieciešams – tās ir divas dažādas kultūras ar dažādu nozīmi. Daudz kur pasaulē, piemēram, Ņujorkā, Dānijā, Zviedrijā, Sanfrancisko, kur esmu baudījusi ielu ēdienus, tie ir gatavoti kvalitatīvi, ņemot vērā sezonālās tendences un produktus, tādējādi izrādot cieņu pret sezonālajiem produktiem, vietu, vietējiem produktu ražotājiem un cilvēkiem, kuri to visu iegādājas un ēd.

Manuprāt, tas pat ir pareizi, ka mājās gatavotais ēdiens atšķiras no ielu ēdiena. Ja es aizietu uz "street food" pasākumu un tur pārdotu tādu pašu ēdienu, kāds ir mājās gatavotais, es laikam būtu pat daļēji vīlusies. Ar ielu ēdienu ir līdzīgi kā ar kūkas ēšanu – arī to mēs neēdam katru dienu. Izņēmums ir Āzija, kur šī niša ir cieši saistīta ar reģiona kultūru. Tas, ko es silti rekomendēju visiem, kuri gatavo ielu ēdienu, – pievērst uzmanību sezonālajiem produktiem.

Ieskicē, kā nonāci līdz idejai iesaistīties Latvijas ielu ēdiena kustības popularizēšanā.

Ideja, kāpēc iesaistos Latvijas ielu ēdiena pasākumos, ir vienkārša – daudz kur pasaulē esmu tos baudījusi un uzskatu, ka tas ir lielisks veids, kā pavāriem parādīt sevi, savu potenciālu un piedāvāt cilvēkiem vietējās, sezonālās garšas. Bieži vien esmu novērojusi un dzirdējusi no pavāriem, ka restorānā viņiem ir ierobežotas iespējas būt radošiem dažādos virzienos, – ielu ēdiens ir veids, kā pavārs var izpaust savu radošumu.

Man kā patērētājam, ejot uz vienu un to pašu restorānu un ēdot vienu un to pašu ēdienu visu cauru gadu, kļūst garlaicīgi. Uzskatu, ka restorānam ielu ēdiens ir iespēja doties pie cilvēkiem, noskaidrot, kas viņiem patīk vai nepatīk, un pagatavot kaut ko cenā pieejamu un sezonālu. Jāņem gan vērā, ka Latvijā pavāru kultūrā bieži vien valda liela augstprātība – pavārs bieži pat nevēlas zināt klienta viedokli, jo uzskata, ka pats zina labāk, kas garšos un ko piedāvāt.

Ir ļoti svarīgi runāt par "street food" kultūru ne tikai kā par superstilīgu pasākumu, kurā satikties, lai paēstu, bet arī sākt domāt par to, ka ielu ēdiens reprezentē sezonālu un vienkāršu ēdiena pasniegšanas veidu. Šādā veidā cilvēkiem var parādīt, ka šos pašus ēdienus pēc tam katrs pats var pagatavot mājās. Tas raisa interesi arvien biežāk un biežāk apmeklēt šādus pasākumus, lai smeltos iedvesmu.

Mums par to ir jārunā, jo es redzu, ka Latvijā ielu ēdiena kultūra virzās mazliet nepareizā virzienā. Nav skaidrs, vai tā virzās uz ātri pasniegtu un pavirši pagatavotu ēdienu, restorāna ēdienu, pasniegtu mazākās porcijās, uz "spalvu spodrināšanu", uz vispārēju sezonalitātes izcelšanu un patērētāja, baudītāja iepriecināšanu, pamatvērtībām vai uz izrādīšanos.