Piecas tonnas mārrutku Mārupes dzīvokļa virtuvē. Saruna ar uzņēmēju Māri Lapiņu

Kad un kā nonācāt līdz šādai biznesa idejai – ražot tieši mārrutku produktus?

Viss sākās nu jau pirms četriem gadiem. Septembrī mūsu meitām skolā bija Miķeļdienas tirdziņš, bijām sagatavojuši dažādas tējas. Dārzā auga mārrutks, izdomājām – izraksim arī to un samalsim burciņās. Kad meitenēm skolā visu izpirka "sausu" 20 minūtēs un katra nopelnīja 40 eiro kabatas naudā, āķis bija lūpā. Vakarā visi apsēdāmies un sākām domāt, ko vēl ar tiem mārrutkiem var izdarīt. Kā sākām mārrutku "sāgu" savā Mārupes dzīvoklī, tā vēl joprojām turpinām.

Vai paši mārrutkus arī audzējat?

Nē, ar audzēšanu nenodarbojamies, tikai rokam. Mārupē kolhozu laikos daudz audzēja mārrutkus, un šobrīd visas pļavas, kuras nav apstrādātas, ir pilnas ar tiem. Mums izveidojusies laba sadarbība ar tepat netālu esošo zirgu audzētavu "Zirgzandales", kuras ganībās sarokam lielu daļu mārrutku. Tas nav nekāds vieglais darbs, jo lielākai saknei tas prasa 20–30 minūtes. Mājās saknes nomizojam – reizēm es, reizēm sieva Inta. Malšana gan ir manā pārziņā. Meitas ir "noliktavas pārzines" – fasē produkciju un uzskaita burciņas.

Ir plāns jau tuvākajā nākotnē pašiem īstenot plānu par mārrutku audzēšanu, jo drīz jau visas tuvējās pļavas būs apgūtas, bet pieprasījums ar katru gadu tikai pieaug. Ar mārrutkiem ir tā interesanti – jo vairāk tu viņu roc un apcērt saknes, jo vairāk visas mazās saknītes, kas paliek zemē iekšā, veido jaunus dzinumus.

Rudens un ziema ir saaukstēšanās laiks. Kādi ir izplatītākie veidi, kā mārrutki tiek izmantoti tautas medicīnā?

Spektrs, ja paskatās attiecīgā literatūrā, tiešām ir ļoti plašs – sākot no kompresēm un beidzot ar imunitātes stiprināšanu, var lietot kā antibakteriālu un pretvīrusu līdzekli. Reiz bija tā, ka ledusskapja dziļumā atradām vienu no saviem produktiem, kas tur bija nostāvējis ilgāk, nekā ir noteiktais realizācijas termiņš, ko esam uzlikuši – pusgads. Intereses pēc aiznesām uz laboratoriju – rezultāti bija pilnīgi "tīri", nekādu sēnīšu, ne raugu, ne pelējuma. Ne tā, ka bija pieļaujamās normās, bet vispār nebija.

Ja skatās pēc vērtīgo vielu sastāva un īpašībām, tad mārrutki noteikti ir viens no vērtīgākajiem augiem, pārspējot pat izdaudzināto ķiploku un ingveru. Ja salīdzina, tad ķiploks mārrutkam pat nestāv tuvumā! Protams, būtisks ir arī veids, kā mārrutkus sagatavo, – tiem pievienojot etiķi un pusi Mendeļejeva tabulas, kā tas reizēm mēdz būt ar lielražotāju produktiem, ne par kādu veselīgumu nevar runāt. Mārrutkus nevajadzētu arī karsēt, lai tie nezaudētu asumu un līdz ar to arī vērtīgās vielas, labāk tos izmantot svaigā veidā.

Vai nav tā, ka latvieši ir visai rezervēti izturas pret asām garšām?

Tam nu gan es nepiekritīšu! Cik es esmu novērojis, latviešiem tomēr patīk asi ēdieni. Piemēram, mūsu piedāvājumā visvairāk pieprasītā mērce ir tāda, kurā mārrutki ir kombinācijā ar habanero pipariem, kuri, kā zināms, ir ļoti asi. Es gribētu teikt, ka latvieši tomēr ir pikantuma mīļotāji. Mārrutka asums arī atšķiras no, piemēram, čili pipara, kurš sāk dedzināt pakāpeniski, un pēc tam vēl ilgi mute svilst. Mārrutks sākumā "iesit" un pēc tam pazūd. Katrs var izvēlēties, kas viņam labāk patīk. Man ir bijis, ka tirdziņā puisis pagaršo habanero mērci un saka, ka par vāju, vajagot kaut ko asāku, bet "pliki" mārrutki viņam negaršojot. Pierunāju tomēr nogaršot, iedevu vienu tējkaroti – asaras lija, puņķi šķīda pa gaisu, un rezultātā bija "es šito ņemšu – divas burciņas".