Atrasts Rīgā II: 5 lētas un kolorītas ēstuves piedzīvojumu meklētājiem  (1)

"Mūsu mērķa objekts ir dažādas pašmāju ēstuves: mazāk kafejnīcas un restorāni, bet vairāk vietas, par kurām liela daļa cilvēku pat nemaz nenojauš vai vienkārši tādas neapmeklē. Netiek smādēti arī restorāni un kafejnīcas, jo zem spilgtas ārienes citreiz slēpjas īsts sūdabrālis!" – tā sevi piesaka bloga "Tašņilovka" autori.

Interneta vietnes veidotāji jau vairāk nekā piecus gadus pēta sabiedriskās ēdināšanas vietas un mēģina saprast, vai izskats tiešām mēdz būt maldinošs. Lai projekts nezaudētu jēgu un bloga darboņi arī turpmāk neatpazīti varētu pildīt "pelēko kardinālu" lomu pašmāju ēstuvju atmaskošanā, "Tašņilovkas" komanda vēlas saglabāt anonimitāti, neatklājot savas identitātes.

Lūk, vēl piecas kolorītas ēstuves Rīgā garšu piedzīvojumu meklētājiem. Atgādinām, ka rakstā tiek pausts bloga autoru personīgais, subjektīvais viedoklis, kas balstīts uz sajūtām, konkrētā brīdī apmeklējot konkrēto sabiedriskās ēdināšanas iestādi.

Rakstā izmantoti bloga autoru foto, kā arī saglabāts oriģinālais rakstības stils un izteiksmes līdzekļi.

Ja arī tev zināma kāda kolorīta ēstuve, neslinko, bet raksti komentāros vai raksti mums uz receptes@delfi.lv. Ļoti iespējams "Tašņilovkas" komanda jau tuvākajā laikā dosies to iekarot.

Kā jau noprotat pēc nosaukuma, ēstuve ir bistro, un šis bistro atrodās Matīsa un Krāsotāju ielas krustojumā. Šo ēstuvi biju ievērojis jau sen, tikai, ejot garām, tā likās slēgta. Taču, kā mums visiem zināms, izskats mēdz būt maldinošs, vienkārši bija jānāk pareizajā laikā.

Protams, kā visiem zināms, vislabākais laiks ir pusdienas laiks!

Tātad – ēstuve atrodās tādā kā puspagrabā, ieeja no Matīsa ielas. No ārpuses nekā īpaša un nekā biedējoša – trepes, plastikāta durvis un iekšā rosība. Ieejot iekšā, bija skaidrs – ir atrasta "pērle". Šeit viss ieturēts labākajās Centrāltirgus ēstuvju tradīcijās (nejaukt ar jauno Gastrotirgu!). Interjers nekāds, viss vecs, nobružāts, drūpošs, netīrs, un pāri visam pārklājas savdabīgs ēdiena smārds, kas noteikti neraisa apetīti, bet drīzāk jau aicina atbrīvoties no apēstajām brokastīm.

Pie sienas piestiprināta balta tāfele, uz kuras sarakstīta čupa ar šodien pasūtāmiem ēdieniem. Priekštelpā ar koka imitācijas sienas apdari ir izvietota lete, aiz letes onka, kurš pieņem pasūtījumus un izsniedz ēdienu. Uz vitrīnas novietotas ēdiena sagataves. Viss, kas pieejams ēdienkartē, jau ir pagatavots un salikts uz letes, bez jebkādas aizsardzības no apkārtējās vides. Īsāk sakot, ja kāds "tubiķis" (cilvēks, kas slimo ar kādu plaušu kaiti) rindā sāktu laist krēpas, tad kotletes no tā nebūtu pasargātas. Tāpat ēdiens netika uzglabāts siltuma traukos vai vitrīnās, kas man raisīja jau nākamās domas – nez, kā ēdienu pasniedz, lai tas nebūtu pavisam atdzisis?

Kamēr gaidīju savu kārtu pasūtīt, pamanīju vēl kādu amizantu lietu. Tika atnesti netīrie trauki, kurus novieto turpat netālu no ēdienu pasūtīšanas vietas. Onka paņēma traukus un ņēmās tos mazgāt (iespējams, trūkst inventāra un tāpēc tas bija jādara tieši tad, kad rindā gaida cilvēki). Pats labākais bija tas, ka to īsti nevarēja nosaukt par mazgāšanu, jo onka vinkārši noskaloja šķivjus ar plikām rokām, bez mazgāšanas līdzekļa (labi vēl, ka neuzspļāva un nespodrināja ar dvieli)!

Uz īsu brīdi apsvēru domu doties projām, taču interese par tālāko notikumu gaitu mani noturēja uz vietas.

Pienāca mana kārta pasūtīt. Nobijos sūtīt kompleksās pusdienas, jo nebiju pārliecināts, ka varēšu tik daudz aizdomīgas pārtikas sevī iedabūt. Mana izvēle apstājās pie vārītiem kartupeļiem ar mērci, cūkgaļas karbonādi un salātu miksu. Noskalot pārtiku izlēmu ar kompotveidīgu sulu.

Savu pasūtījumu nosaucu onkam un aizrautīgi vēroju viņa nākamās darbības. Vispirms uz šķīvja tika uzlikti kartupeļi, tad uzlieta mērce un visbeidzot pienāca kārta karbonādei. Uz brīdi apstulbu, jo domāju, ka onka kaut ko sajaucis un liek nepareizo gaļas gabalu, bet viss bija pareizi. Vienkārši karbonāde vairāk izskatījās pēc no zemes izrakta fosīla kaut kā, nevis gaļas.

Tālākās darbības pilnībā apstiprināja manas aizdomas. Viss šķīvja saturs ar šķīvi tikai aiznests uz dziļāko telpu aiz letes. Pa stūri redzēju, ka telpā rosās sieviete pie galda. Izskatījās, ka šņikā salātus. Plīti vai krāsni nemanīju.

Tad neveiklo klusumu pārtrauca čīkstošu eņģīšu skaņa. Tika atvērta mikroviļņu krāsns un onka veikli iežonglēja manu porciju mikrenē. Nolādēts – lūk, tas ir līmenis! Tagad viss bija skaidrs. Bija skaidrs arī tas, ko sagaidīt no šāda ēdiena.

Nākamo klusuma brīdi jau pārtrauca spalgs zvaniņa tonis, un mans ēdiens nonāca manā rīcībā. Aizmirsu piebilst, ka salātus uz šķīvja tomēr uzlika pēc mikrenes, tik liels kulinārais autisms šeit netika novērots.

Nu, ko! Devos uz dziļāko telpu, kurā bija galdi. Apsēdos tā, lai visu apkārt varētu redzēt. Šī telpa daudz neatšķīrās no iepriekšējās. Viss vecs, lipīgs, apbružāts, netīrs, drupačains utt. Noliekot rokas uz galda un vēlāk tās paceļot, bija iespējams rokām uztaisīt mikroepilāciju, jo galda virsmas lipīgums to lieliski paveica.

Uz galda tika novēroti slēgta tipa garšvielu trauciņi ar sāli un pipariem, kas nedaudz sasildīja manu salauzto sirdi. Nākamais fenomens bija salvešu turētāji. Kāda velna pēc uz galdiem jāliek turētāji, ja tajos nav salvešu?

Nākamais dekors arī lika pasmīnēt – spogulis pie sienas ēdamzālē. Nē, nu pašam spogulim nav ne vainas, bet kāpēc pie spoguļa jākarina aizkars? Turklāt arī tas izskatījās nošņurcis un netīrs.

Par ēdienu – gribētos tā kā par mirušajiem, vai nu labu, vai neko… Taču šis nebūs tas gadījums. Neizplūdīšu garās runās. Īsumā – kartupeļi izvārīti normāli, pat neskatoties uz to, ka sildīti mikrenē, konsistence bija laba, garša arī. Mērce bezgaršīga un ūdeņaina. Karbonāde… Nez, viņi vispār zina, kas ir karbonāde? Šeit tā nebija karbonāde, bet gaļa, kas iecementēta rīvmaizē, stāvējusi vitrīnā no pagājušā gada pavasara. Īstenībā ar šo karbonādi, varētu mēģināt nosist žurku… peli noteikti varētu. Pieļauju domu, ka šajā ēstuvē šādi ciemiņi varētu arī apgrozīties. Ja mēģinātu iedurt plastmasas dakšu karbonādē – dakša noteikti zaudētu. Salāti tīri normāli, atgādināja tos, kurus var nopirkt, ja nemaldos, no "Ezerkauliņiem". Īstenībā arī kompotsulai nebija ne vainas. Taču šie bija tik mazi plusi, ka nespēja dziedēt rūgtumu par kopējo pieredzi.

Nemanot esam iestūrējuši finiša taisnē. Domāju, ka šī daļa noteikti pieliks treknu punktu. Tātad, labierīcības… Tās atrodās telpas visdziļākajā daļā, uzreiz aiz ēdamzāles. Jau pie durvīm, neatverot tās, ir jūtams urīna un sūdu smārds.

Devos iekšā, nožēloju, ka neaizturēju elpu. Viss ārprātīgi netīrs un nošņurcis, plus vēl tā smaka. Šī noteikti ir viena no tām vietām, pēc kuras apmeklējuma gribētu pelmeņa pozā iekrist dušā un šņukstēt. Kronis visam bija izlietne, kurā vai nu iestādes saimnieks vai saimniece, vai, kas zina, kāds apmeklētājs, ir skuvuši savu ķermeņa apmatojumu un to nav savākuši. Īstenībā pati izlietne izskatījās tā, ka ūdeni nebija redzējusi no tiem laikiem, kad tika uzstādīta un santehniķis pārbaudīja, vai ūdens vispār tek!

Būšu lakonisks – ja gribi noķert kādu slimību, laipni lūgts! Uz loga uzlīmes vēstīts, ka "garšo kā mājās", bet, ja čalim šāds ēdiens ir mājās, tad ir tikai divi scenāriji – mainīt sievu (ja negatavo pats), ja gatavo pats – amputē rokas! Šeit ciemos vajadzētu atnākt mūsu pašu pēvēdē un attīrīt šo vietu ar ugunsmetēju!

Kā jau nojaušat pēc virsraksta, runa būs par šašlikiem, kurus iespējams atrast Vecmilgrāvī, Atlantijas ielā 23. Tur ir ēstuve ar nosaukumu "Šašliks pie Aļika". Prātoju, kas ir Aļiks? Izklausās pēc vārda saīsinātas versijas, līdzīgi kā Aleksandrs ir Saša. Ja zinat, kāds Aļikam ir pilnais vārds, rakstiet komentāros. Lūk, te vari iepazīties ar šīs ēstuves "Facebook" lapu. Jap, arī šādām vietām, izrādās, ir sejasgrāmatas profils.

Nokļūšana un iestādes atrašana problēmas neradīja. Tiesa gan, no centra braucot, paiet diezgan ilgs laiks, līdz nonāc galapunktā. Iestāde atrodās tādā kā ražošanas ēkā, un nepārtraukti nepamet sajūta, ka kaut kur no stūra uzglūnēs meistars Toļiks (saīsinājums no vārda Anatolijs, starp citu) ar eļļainām rokām, kurās sažmiegta rorene vai kāds cits mehāniķa/santehniķa rīks.

Priecēja tas, ka pie ēkas ir auto stāvvieta, turklāt bezmaksas. Uz sienas izkārtne, kura nepārprotami paziņo par šašliku klātbūtni ēkā, un agrākos laikos par baltām dēvējamas ieejas durvis.

Dodamies iekšā un nonākam sasodīti noplukušā priekštelpā. Ejot dziļāk, var pamanīt ieejas durvis uz ēstuvi. Visa priekštelpa pilna ar kaut kādiem ziediem, kuri izskatās, ka ir mākslīgie. Tas vēl tā, jo tam var atrast izskaidrojumu – pāri ielai ir kapi. Iespējams, ziedi ir no turienes, taču ar kādu mērķi uz griestiem bija uzstiepts maskēšanās tīkls, to gan nevaru izskaidrot.

Šī ir viena no tām ēstuvēm, kur ienākot jau saproti, ka būs interesanti. Un šī ir viena no tām ēstuvēm, kur ienākot, uz mirkli apsver domu mukt prom.

Ko lai saka par interjeru? Laikam jau neko, jo te tāda nemaz nav. Īstenībā telpas atgādināja pensionāra-vācēja midzeni, kur savilkts viss, ko vien penža ir varējis pacelt. Te ir, protams, galdi, te ir krēsli, te ir pat dīvāni. Kā jau dzīvoklī, tie apklāti ar sedziņām. Novietoti arī spilveni – ja nu sanāk piemesties ar ko grādīgu, te var pačučēt. Te ir arī mākslīgie ziedi un gleznas, te ir foto tapetes, kas nav vienādas un telpas dziļākajā daļā atšķiras. Te ir zīmējumi un uzlīmes. Bija pat ķieģeļu imitācijas tapetes…Ķieģeļu, Karl! Ķieģeļu! Bija arī piepūšams hokeja vārtsargs. Kādam mērķim šis kalpo, es nezinu. Telpās valdīja pustumsa un bija ieslēgta veikalos "Depo" nopērkamā, lētā disko gaisma un dažādi citi elektriski, izgaismojoši dekori.

Visdziļākajā stūrī slēpās kāds personāžs, kas savā laptopā imitēja DJ darbības, un turpat netālu pamanīju arī kamīnu. Īstenībā telpā gaiss bija tāds smakojoši mitrs – kā pagrabā. Tātad, varat iedomāties: tumšs, mitrs un nedaudz smako pēc vecuma.

Galdi ēdamzālē apklāti ar galdautiem, visi psihodēliski, rozīgi, violeti. Tie nav parasti galdauti, bet tādi kā ar polietilēna plēvi pārklāti. Protams, virsma bija nepatīkami lipīga.

Tā kā nebiju drošs, vai šeit apkalpo pie galdiņiem, devos pie cauruma sienā, kur veicu pasūtījumu. Izlēmām notestēt cūkgaļas šašliku. Viena porcija tikai ar salātiem, pārējās divas ar frī kartupeļiem. Noskalošanai – tomātu sula, kvass un alus.

Apkalpošana normāla, nu, tāda parasta, jo, saprotams, neesam taču restorānā. Katrā ziņā dāma bija laipna un nekādu starpgadījumu vai pārpratumu nebija. Iestādē var norēķināties gan ar bankas karti, gan skaidrā naudā. Mūsu gadījumā kopējā pasūtījuma summa patīkami pārsteidza - tie bija vien 20 eiro.

Kamēr gaidījām ēdienu, iepazināmies ar mūsu valsts lielākā kaimiņa popmūzikas čārtu. Ēdiena gaidīšana kopumā aizņēma kādas 30 – 40 minūtes.

Vispirms tika atnesti dzērieni, tad mērcīte, kura izskatījās un garšoja ne kā masu produkcijas paraugi. Respektīvi, likās, ka mērci viņi taisa paši. Kopā ar mērci tika atnesta tāda kā lavašveidīga maize, kura arī izskatījās kā "self made". Sākums daudzsološs, mērce tiešām bija sasodīti laba, varētu to vienkārši dzert kā sulu – pikanta, skābena, ar labu ķiploku devu. Lavašs bija ok, man personīgi pavisam nedaudz traucēja maizes taukainums. Respektīvi, tur, kur cepa maizi, bija uzlietas kaut kādas taukvielas un, kad maize atdziest, tauki it kā iesūkušies lavašā, taču, kā jau teicu, nebija ļoti traki.

Esam sagaidījuši savas porcijas. Jāsaka, ka izmērs porcijām ir tiešām labs. Izkārtojums, nu tāds… so, so. Izskatījās haotiski samests ēdiens un pa virsu visam kārtīgs pētersīļa zars. Friškas – ļoti viduvējs sniegums, respektīvi, pusfabrikāti, vārīti eļļā, viegli silti, kraukšķis pazudis, nu tā. Arī porcija bez frī bija haotiska un likās, ka pavāram, to liekot uz šķīvja, ir bijusi panikas lēkme vai aizsietas acis. Protams, pa virsu visam milzīgs pētersīļa zars.

Par garšu un konsistenci vienā vārdā – viduvēji. Jā, šašliks bija ar garšvielām/marinādi, salīdzinot ar citām ēstuvēm, tas ir labi. Tāpat, tas bija mīksts, tiešām mīksts, un nebija klāt cīpslas vai skrimšļi, kas bieži vien tiek novēroti šašlikos. Taču ir viens "bet", gaļa īsti neatgādināja šašliku, ar to es domāju grilēšanu. Gaļa vairāk bija tāda kā cepta uz pannas, nevis grilēta, nebija tā foršā dūmu aromāta. Iespējams, es kļūdos, iespējams, grils ir elektrisks, bet tādas sajūtas nu man reiz bija. Gribu vēlreiz uzteikt mērcīti, ar gaļu tā gāja kopā vēl labāk nekā ar lavašu.

Vēl viens gastroceļojums ir nonācis finiša taisnē. Kā ierasts, devos izpētīt labierīcības. Tās var atrast kāpņu telpā, kad izej no ēstuves. Šausmu filmas cienīgā apgaismojumā atrodu durvis ar attiecīgu atzīmi un dodos iekšā.

Sākumā nepamet sajūta, ka durvis ir nevis uz tualeti, bet ieeja laika mašīnā, iespējams, teleports uz kādu PSRS laika muzeju. Telpas autentiskas. Īpašnieki spītīgi nav veikuši remontu, lai saglabātu vēstures mantojumu. Fīlingu nosit pie izlietnes novietotā mūsu gadsimta ūdens uzglabāšanas tara jeb 5 litru tilpuma plastmasas pudeles. Kādam mērķim tās paredzētas, varam tikai minēt.

Telpā nekas īpaši nesmirdēja, bija sakopts (vairāk vai mazāk). Kāds bija izpaudies un apgleznojis drūmās tualetes durvis no iekšpuses. Nekas spīdošs, taču labāk nekā citur ir bijis.

Iespaidīga ēstuve, vienaldzīgo nebūs. Šī ēstuve ir kā naftas atradnes pasaulē – lēnām izsīkst, ir palikušas vien nedaudzas šādas vietas. Bezgaumīgi un drūmi, kas rada neuzticību ēdienam, taču nav tik traki, paēst var. Visas garšas kārpiņas neapmierināsi, bet nav sliktākā vieta, kur būts, ir tīri ok.

Laba apkalpošana, tiešām laipni un bez pārpratumiem. Noslēgumā MiniMe gribēja vēl vienu lavašu, pajautājām saimniecei, vai varam nopirkt līdzi ņemšanai. Viņa iegāja virtuvē, atnesa maisiņā lavašu un vienkārši uzdāvināja to, nepaņemot naudu, tas bija tā aww...

Tagad šī ēstuve atrodās Matīsa ielā 40, tas, savukārt, ir tuvāk Čaka ielai. Jāsaka, ka šo apmeklējumu biju ieplānojis jau drīz pēc tam, kad "Lielais Kristaps" pārvācās uz jaunām telpām, bet jau atkal apmeklējums ievilkās, mūsdienu modernās problēmas dēļ – laika trūkums.

Tad nu beidzot saņēmos un devos testēt jaunās telpas un jauno "Kristapu". Bieži bija sanācis braukt vai iet garām, un jau tad pamanīju izmaiņas telpās, tās izskatījās tiešām jauki. Protams, klātienē tas viss izskatās vēl labāk, nevar pat salīdzināt ar iepriekšējo moku kambari "Ligzdas" puspagrabā.

Ieejot iekšā, pārņem tāda kā mājīguma sajūta. Telpas kopumā nelielas, bet neradīja iespaidu, ka tās būtu par mazu. Telpas dziļākajā stūrī kamīns, kas rada tādu kā siltuma sajūtu. Interesanti palešu puķu podu plaukti pie sienām un milzum daudz dažādu sīkumu, kas izskaistina telpu. Uz katra galda kāds dekors, uz mana bija naudas koks. Uz palodzes pie loga lampiņas – pašam prieks un mute smaida. Pie sevis nodomāju, ka šī ir vieta, kur varētu uzkavēties ilgāk, nevis paēst un ātri mukt prom. Tiešām iespaidīgs kāpums, salīdzinot ar iepriekšējām telpām.

Kā visiem zināms, ar telpu skaistumu paēdis nebūsi, tāpēc izvēlējos vietu, kur piesēst, un sāku pētīt ēdienkarti. Te jau atkal nākamais jaunums – ēdienkartes izskats. Arī ēdienkarte piedzīvojusi uzlabojumus un izskatās krietni pievilcīgāk nekā laminētās lapiņas iepriekš.

Ēdienkartē arī atrodamas diezgan daudzas jaunas pozīcijas, kas liecina par attīstību. Tas priecē. Papildus uz galda bija arī tāda kā sezonālā piedāvājuma ēdienkarte. Es gan šoreiz pieturējos pie pārbaudītām vērtībām, turklāt, lai labāk varētu salīdzināt "pirms un pēc", izvēlējos tieši to pašu burgeru, ko ēdu visas iepriekšējās reizes. Uzvarētājs bija bekonburgers.

Nezinu, vai šeit apkalpo pie galdiņiem, jo izvēlējos pasūtījumu veikt pie kases, taču, aizsteidzoties notikumiem priekšā, pasūtīto ēdienu pienes klāt. Vēl viena forša fīča, kas man patika, ir sienas ēdienkarte, kas veidota kā tāfele, uz kuras rakstīts ar krītu. Manuprāt, tur bija norādītas populārākās (biežāk pasūtītās) pozīcijas.

Atgriežoties pie ēdiena – bekona burgera komplekts plus kvass. Tie, kuri nezina, komplektam klāt nāk kartupeļi frī un mērce pēc izvēles. Mērču izvēle arī diezgan iespaidīga, no maigām līdz čili. Īsāk sakot, būs no kā izvēlēties. Tāpat kā iepriekš, arī tagad vari izvēlēties, ar ko ēst burgeri. Proti, nazītis un dakšiņa vai cimdi. Man patīk ar cimdiem, tāpēc paņēmu tos.

Jāgaida nebija ilgi, minūtes 20 aptuveni. Kā jau teicu iepriekš, ēdienu pienes klāt. Jā, apkalpošana patika, nepiespiesta un draudzīga, bija tāda sajūta, it kā esmu pastāvīgais apmeklētājs.

Atgriežoties pie ēdiena – ēdiens silts, uzvilku cimdus un devos savā burgergastro ceļojumā. Mani nepameta sajūta, ka burgers ir palicis nedaudz mazāks nekā iepriekš, kā arī nedaudz dārgāks. Nedaudz pamainījies arī salātu sastāvs, bet es nevaru teikt, ka tagad viss ir slikti. Mēs taču visi saprotam, ka, lai šādu līmeni uzturētu, ir nepieciešami līdzekļi. Uz kopējā fona, vienu eiro klāt par burgeru īsti nevar nosaukt par cenu kāpumu.

Salāti burgerā ļoti garšīgi, kotlete, kā vienmēr, izcepta perfekti, sulīga un arī garšīga. Viss kopā saskan perfekti. Šoreiz pamanīju, ka burgerbulkas ir apgrauzdētas nedaudz vairāk nekā iepriekš, kas arī ir uzlabojums, jo man personīgi patīk tas nelielais kraukšķis, nokožot kumosu.

Kartupeļi ar mērci – mmm..., perfekto, tieši tā, kā man garšo. Kārtīgi nofritēti un ķiploku mērce klāt, nu ko vēl var vēlēties!? Līmenis nav krities, viss ir palicis vēl labāk!

Jau esam finišā un tas nozīmē nočekot labierīcības. Atrast nebija grūti. Telpa maziņa. Taču arī šeit nebija nekādu kāšu, jo viss bija tīrs un smaržīgs, neskatoties uz to, ka bija jau dienas vidus. Zemāk bildes, vērtējiet paši!

Man šī vieta ļoti patīk. Patika arī vecā adrese, bet tur man patika tikai ēdiens, šeit man patīk viss. Man tiešām ir liels prieks par to, ka šī burgernīca ir attīstījusies un nav zaudējusi kvalitāti. Vēl vairāk priecājos par telpām, jo tagad tiešām negribas ātri paēst un iet prom, bet gribas uzkavēties ilgāk. Noteikti iesaku šo vietu visiem burgermīļiem – nenožēlosiet! Mēs noteikti te atgriezīsimies vēl un vēl, jo te ir forši.

Kā noprotat pēc virsraksta, ēstuve saucas "Matīsa 123. Jūs neticēsiet, – tā atrodās Matīsa ielā 123! Tas ir Vagonu un Matīsa ielu krustojumā.

No ārpuses nekas īpašs, noplukusi koka māja. Par ēstuves esamību paziņo izkārtne. Neskatoties uz norādi, tāpat nepamet sajūta, ka šī iestāde ir sen kā slēgta, bet, paraustot durvis, šaubas izzūd. Kafejnīca ir vaļā un varu doties iekšā.

Bieži bija sanācis braukt garām un vienmēr iedomājos, "nez kā izskatās iekšā", jo no ārpuses praktiski neko nevar saskatīt. Teikšu godīgi, biju sagatavojies uz pievemtu ūķi, kurā grādīgais ir pamatēdiens un uzkodās ķilavmaizītes ar olu, kuras pagatavotas rīta agrumā, tagad pusdienlaikā, viegli apkaltušas, mētājās uz letes netālu no "Spilvas" tomātu mērces burciņas, kurai vākā brutāli ar nazi izdurts caurums un uz burkas uzlīmēts nevīžīgs papīra gabals, ar uzrakstu "čajevije".

Taču iekšā redzētais mani pat pārsteidza. Pritona vietā ieraudzīju lauku svingeru pirts stilā ietrurētu interjeru. Proti, koka apdare, koka galdi, smagnējas koka durvis un arī bāra lete no koka. Uz grīdas mauzoleja cienīgas flīzes un netīrs paklājs. Pie sienām dažādi kantrī stila dekori – panna, tukšas pudeles u.tml.

Telpā bija viens apmeklētājs, kurš iestiprinājās ar dzērienu virs nulle grādiem. Aiz bāra letes laikam saimnieks, cik sapratu. Kad ienācu, abi uz mani skatījās ar tādu kā pārsteigumu, man pilnīgi gribējās iebļauties – "Nu, ko, negaidījāt?"

Lai nu kā, devos tuvāk pie letes. Principā telpas nav lielas, no durvīm līdz letei vien pāris soļi. Pajautāju, vai var kaut ko paēst, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi. Ēdienkarti nekur nemanīju, taču saimnieks laipni noskaitīja pusdienu piedāvājumu.

Izvēlējos gulašu ar kartupeļu biezputru un noskalošanai paņēmu tomātu sulu. Izdzirdot cenu, sāku baidīties par rezultātu, jo jāmaksā bija tikai 3,20 eiro. Manuprāt, aizdomīgi maz. Paņēmu čeku un devos piesēst uz vienu no brīvajām vietām nelielajā ēdamzālē.

Pagāja kādas piecas minūtes, un man atnesa tomātu sulu. Kopā ar sulu atnesa arī tādu stipri padzīvojušu, nošņurkušu un lipīgu paliktni, uz kura izkārtoja arī ēdamieročus. Serviss, saprotiet!

Pagāja vēl kādas 10-15 minūtes, un ēdiens bija klāt! Uz šķīvja izskatījās pavisam neslikti, un pie sevis nodomāju, ka, iespējams, atrasta gastropērle. No ārpuses mēsls, bet iekšā zelts.

Kartupeļu biezputra laba, nebija nekādu kunkuļu vai piegaršas, tīri labi sakulta. Garšīgi kāpostu salāti, diezgan svaigi likās, taču ar to arī viss beidzās. Mērce ar gaļu… Eh, dienas vilšanās! Pliekana, bez garšvielām, šur tur cīpsliņa, nu tāds pavisam viduvējs sniegums, pat vēl sliktāk. Ja jāsaka pavisam godīgi, tad tas nemaz nebija īsts gulašs. Sākumā nopriecājos arī par bietēm. Tieši kārojās kaut ko marinētu, taču īsti nevarēja saprast, kādā substancē šīs bietes ir marinētas, jo marinādi nejutu. Arī pliekans un neizdevies pasākums. Skumji…

Šoreiz labierīcības nevērtēju. Ņemot vērā to, ka es biju vienīgais apmeklētājs, no manis nenolaida acis ne dzerošais viesis, ne bārmenis a.k.a. saimnieks, tāpēc necentos izdarīt liekas kustības.

Nē, nu, jā, nu, ko lai saka? Jāsaka tas, ka, manuprāt, tur ēst neiet daudz cilvēku, jo tur tiešām brīnās par katru ienākošu cilvēku. Interjera ziņā ir redzēti briesmīgāki paraugi, šis pat savā ziņā bija tīri pievilcīgs. Vēl trūka nedaudz kantrī mūzikas un būtu diezgan autentiski.

Ēdiens…. ar ēdienu šeit un līdzīgās ēstuvēs bieži vien ir problēma. Brīžiem pat liekās, ka viņi nezina, ka pastāv arī tāda lieta kā garšvielas. Šeit ēdiens bija simpātiski noformēts, nu tiešām smuki uzlikts uz šķīvja, bet galvenais ir garša. Es pat neceru uz garšas un izskata apvienojumu, dodiet vismaz garšu, bet šie spītīgi kultivē kulināro autismu un turpina kaut kādā pārsteidzošā veidā eksistēt. Jā, un nobeigumā – apkalpošana bija laba, atnesa ēdienu pie galda, trauki nebija pašam jāstūķē kādā sienas caurumā.

Patinot savu filmu atpakaļ, liekas, ka šī ēstuve tika apmeklēta 2019. gada īsākajā mēnesī – februārī. Protams, pusdienlaiks, protams, darba diena utt. Sēdēju ofisā un velnišķīgi sagribējās ēst, loģisks iznākums bija doties pusdienās. Atcerējos par iesūtīto ēstuvi un devos uz Pārdaugavu, uz Skaistkalnes ielu 1, kur atrodās kafejnīca "Rūdis". Ja kāds nezina, tad tas ir netālu no CSDD.

Atrast adresi nebija sarežģīti nemaz, taču kafejnīcu atrast nezinātājam būs sarežģīti. Kāpēc? Jo ārpusē nav absolūti nekādas norādes. Pats arī uz mirkli noraustījos – vai iet iekšā tieši tur, kur intuīcija vilka, vai nē. Uzraksts "Viss spiningam" tā kārtīgi čakarēja prātu.

Arī šeit ir tāda kā "industrial" teritorija. Mehi, tālbraucēji, virpotāji un parastie mirstīgie kursē šurpu turpu, iekšā, ārā. Nodomāju, ka nekas slikts jau nenotiks arī tad, ja kļūdīšos, tāpēc maucu iekšā pie spiningiem. Kāds pārsteigums! Pa kreisi bija durvis ar dēlīti pie sienas, kas vēstīja par kafejnīcas esamību aiz durvīm un darba laikiem.

Ievilku elpu un spēru durvis vaļā. Izrādījās, esmu lohs, jo durvis bija jāvelk nevis jāgrūž. Uzskatīsim to par klauvēšanu… Ienācu ēstuvē ar troksni un klusiņām iestājos rindā. Kamēr gaidīju savu kārtu, sāku pētīt apkārtni. Vieta ļoti, ļoti maza. Vien daži galdi. Telpa tumša, jo logus klāj tādas kā krāsainas vitrāžas. Telpas iekšpusē vēl papildus logi, kas aizklāti ar aizkariem. Telpās bija vecišķa mitruma smaka, kas, sadevusies rokās ar ēdiena gatavošanas dažādām smaku niansēm, spēcīgi un uzmācīgi ievilkās katrā apģērba šķiedrā kā vīruss, kurš pēc tam vēl pusi dienas tiek iznēsāts dažādās lokācijās ārpus šīs ēstuves.

Ēdienkarte ir novietota pie sienas – diezgan apjomīga priekš tik mazas iestādes. Tas ir līdzīgi kā tajā tautas folklorā, kur teikts, ka tie čaļi, kam mazi krāniņi, pērk lielas mašīnas, lai kompensētu izmērus. Cenas izskatījās draudzīgas, tikai tobrīd nesapratu kādēļ mana pasūtītā porcija izmaksāja turpat 6 eiro, tas atklāsies vēlāk.

Pasūtīju karbonādi ar siera cepuri un kartupeļus. Noskalošanai paņēmu tomātu sulu un devos uz četrvietīgo galdu piesēst, jo tas bija tikko atbrīvojies. Īstenībā te tāds kārtīgs konveijers – viss notiek diezgan sistemātiski un ātri: ja vienā mirklī vietu nav, tad jau pēc dažām minūtēm tā kaut kur atbrīvojas. Aizmirsu piebilst, pirms aizgāju piesēst, no letes paķēru "ieročus", ar ko ēst. Tie ir ielikti "open air" tipa, plastmasas trauciņā, un šī ir lieta, kas man ļoti nepatīk, jo nekad nevari zināt, cik spitālīgas tās dakšas un naži ir, ja katrs var apglāstīt visas dakšiņas, līdz paņem savu.

Apsēdos tādā pseidoromantiskā stūrītī. Uz mana galda bija ne tikai ziedi, bet arī naktslampiņa. Īstenībā uz katra galda bija kāds dekors, pat uz mazā sienā blenžamā galdiņa bija. Jā, bija tāds galdiņš, kas novietots pie sienas un krēsli nolikti tā, ka, ēdot zupu un pieliecoties pie šķīvja, jāuzmanās, lai neietestu ar galvu sienā. Ja aizej uz turieni ļoti izsalcis un apsēdies pie mazā sienā blenžamā galdiņa, esi prātīgs un nesteidzies!

Nepagāja daudz laika, kādas 10-15 minūtes, un no letes izdzirdēju atskanam paziņojumu paaugstinātā balss tonī, kas vēstīja, ka mans ēdiens ir sakomplektēts uz šķīvja. Aizgāju, paņēmu un ar grūtībām atnesu uz savu vietu. Šķīvis milzīgs un ēdiens uz tā uzlikts, vadoties pēc šķīvja izmēriem. Pavāri varbūt spēlēja spēlīti "neatstāj tukšas vietas uz šķīvja"?

Es šo ēdienu drīzāk nosauktu nevis par karbonādi ar siera cepuri, bet par kartupeļu paslēpēm vai vienkārši paslēpēm, jo kartupeļi bija paslēpti zem milzīgas karbonādes, savukārt karbonāde paslēpta zem milzīgas kausēta siera pļekas. Kas zina, varbūt starp sieru un karbonādi bija arī majoreste*, bet pie tik liela holesterīna sprādziena bija grūti kontrolēt garšas. Tagad, bija skaidrs, kāpēc 6 eiro par porciju, bet īsti nesapratu, kur kļūdījos. Varbūt bija pieejama arī pusporcija?

Par garšu – kā jau teicu, grūti kaut ko saprast pie šādas komplektācijas. Siers bija staipīgs, gaļa mīksta, kartupeļi silti, nebija ūdeņaini. Salāti nebija iesmakuši, kā gadījies novērot citās vietās. Tāds vidējs sniegums. Nekas īpašs. Man ļoti traucēja milzīgā siera pļeka, tas bija daudz par daudz. Bija garšīga tomātu sula.

Esam finiša taisnē – šajā daļā bija jāsākās aprakstam par labierīcībām, taču šajā serkociņu kastītē tādu nav. Iespējams, kaut kur ēkā labierīcības ir, taču mans uzdevums nav tās meklēt. Piedod, "Rūdi", šajā ziņā būs sūdi!

Nav trakākā vieta, kur būts. Ir drūmi un smakojoši, taču ēdiens nav sildīts mikrenē un ir vairāk svaigs nekā sastāvējies dziļi ledusskapja plauktos. Ja es brauktu ar traktoru, skrūvētu kamazus, metinātu kardānus kaut kur turpat sētā, noteikti ietu tur ēst, jo pie fiziska darba vajag enerģiju, ko dedzināt. Man šķiet, ka pēc tādas maltītes var uzreiz atslēgties uz kādu stundu pat tad, ja strādā fizisku darbu.

*majoreste – no majonēzes veidota reste, kas uzklāta, piemēram, uz karbonādes vai k-kādiem salātiem (siļķe kažokā?).

Ja arī tev zināma kāda kolorīta ēstuve, neslinko, bet raksti komentāros vai ziņo mums, rakstot uz receptes@delfi.lv. Ļoti iespējams “Tašņilovkas” komanda jau tuvākajā laikā dosies to iekarot.