Recepte laimīgai laulībai: Džūlijas Čaildas un viņas vīra Pola neparastais mīlasstāsts

Pola un Džūlijas mīlas stāsts aizsākās 1944. gadā Ceilonā (aut. – tagad Šrilanka) – abi satikās, strādājot ASV Stratēģiskās plānošanas birojā (Office of Strategic Services, OSS), Polam Čaildam bija jau 41 gads. Viņš bija pasaules pilsonis: bieži ceļoja, brīvi runāja vairākās valodās, lieliski pārzināja Centrāleiropas gastronomiju. Pols mācēja apburt sievietes, bet izveidot nopietnas attiecības viņam tā arī nebija izdevies. Iznesīgais vīrietis jau bija sevi “norakstījis” zvērinātos vecpuišos, kad pie apvāršņa parādījās Džūlija.

Līdz 31 gada vecumam Džūlijas Karolīnas Makviljamsas dzīve ritēja visnotaļ vienmuļi. Bērnībā viņa bija veselīga un sportiska meitene, vecākā no trīs bērniem ģimenē. Pēc koledžas beigšanas pārcēlusies uz Ņujorku, kur iesākumā kādā reklāmas aģentūrā strādāja par tekstu autori. Otrā pasaules kara laikā jaunā sieviete gribēja dienēt ASV jūras spēkos, taču garā auguma dēļ saņēma atteikumu. Džūlijai tika piešķirts mašīnrakstītājas amats Vašingtonas OSS galvenajā ēkā, bet pēcāk viņa tika “aizkomandēta” dienestā uz Ceilonu. Pēc tā laika standartiem Džūlija jau bija pilntiesīga vecmeita.

Ceilonā OSS darbinieki mēdza īsināt vakarus, pulcējoties pustumšā improvizētā bārā. Pols sēdēja nomaļus un vēroja skaļu kompāniju, kuras zvaigzne bija jaunā reģistrācijas nodaļas darbiniece. Viņu nevarēja nepamanīt – slaikā sieviete bija galvas tiesu garāka par pārējiem un viņas plato, atklāto seju ieskāva rudu matu ērkulis. Neparasta bija arī sievietes balss – dziļš krūšu tembrs ar teatrālu pieskaņu. “Klausieties,” viņa teica, “es tā gribu ēst, ka tūlīt sākšu šķielēt! Netālu manīju ceiloniešu restorāniņu, kurš smaržoja samērā vilinoši. Vai kādam ir dūša man pievienoties?” Kolēģu drebelīgais “nē” nemazināja drosminieces bravūru. Viņa teatrāli iesaucās: “Ja arī es miršu, tad vismaz – kārtīgi paēdusi,” un apņēmības pilna slāja ārā pa durvīm ar savām bezgalīgi garajām kājām, pēc sava spožā “priekšnesuma” iemantojot arī saujiņu sekotāju. Pašam par pārsteigumu, Pols piecēlās un sekoja Džūlijai.

Džūlija bija ne vien 10 gadus jaunāka par Polu, bet arī krietni garāka. Dzīvespriecīgā sieviete necieta no pašapziņas trūkuma un par šo faktu ne nieka nebēdāja, uzsverot savu garo augumu kā priekšrocību: “Cilvēki vienmēr tevi atceras. Un, pat esot ļaužu pūlī, tev vienmēr ir pieejams svaigs gaiss.”

Sviestā cepts paltuss, kas izlēma Čaildu nākotni

Pols un Džūlija apprecējās 1946. gadā 1. septembrī. Kādu laiku jaunlaulātie dzīvoja Vašingtonā. 1948. gadā pāris aizkuģoja uz Franciju, kur Polu jau gaidīja darbs ASV vēstniecībā. Nokāpjot no kuģa klāja, Čaildi turpināja ceļojumu uz Parīzi ar auto. Viņu pirmā apstāšanās vieta bija Ruāna Normandijā. Sekojot “Michelin” gardēžu ceļvedī izlasītam ieteikumam, Pols un Džūlija nolēma savu pirmo maltīti Francijā baudīt izsmalcinātajā restorānā “La Couronne”. Un tā bija liktenīga izvēle, kas aizsāka turpmāko notikumu virkni, nosakot to, kāda būs Čaildu nākotne.

Maltīte tika atklāta ar austerēm, kam sekoja “sole meuniere” – panēts un sviestā cepts paltuss, tad tika pasniegti zaļie lapu salāti ar vinegreta mērci... un Džūlija iepazina savu pirmo franču bageti. Vēlāk viņa savās atmiņās atzīs, ka tā bija viņas dzīves “aizraujošākā maltīte”.

Lai saprastu kulināro šoku, ko izjuta amerikāniete, 1948. gadā pirmo reizi nokļūstot Eiropā, jāieskicē amerikāņu tā laika ēšanas paradumi. Kopš trīsdesmitajiem gadiem Amerikas kulinārās tendences būtiski ietekmēja tehniskais progress un pārtikas ražotāju visuresošās reklāmas, kas sludināja, ka “sievietei nav jāvergo virtuvē”. “Nopērc trīs pakas tāda un tāda pusfabrikāta un pēc pusstundas varēsi celt galdā trīs kārtu maltīti,” – vieglās dzīves solījums bija ļoti vilinošs. Gaļas un zivju ēdienus mājsaimnieces visbiežāk gatavoja no saldētiem pusfabrikātiem. Kartupeļu biezputru, pankūkas, tortes un želejas – no sausajiem maisījumiem. Pilnai laimei visu dekorēja ar konservētiem augļiem, dārzeņiem un no flakona izpūšamu putukrējumu.

“Nokļūstot Francijā, es sapratu, ka neko daudz par ēdienu nezinu. Es pat nebiju ēdusi īstu kūku, tikai tās, kuras pagatavojamas no sausajiem maisījumiem, vai tās, kurās ir daudz cepamā pulvera,” kādā televīzijas raidījumā atklāja Džūlija.