"Vai ir kāds 100% drošs veids, kā atpazīt indīgās sēnes? Tās ir pilnīgas muļķības – nav tādu paņēmienu un kopīgu pazīmju, kā atšķirt ēdamu sēni no indīgas. Katrai sēnei ir savas pazīmes. Tas, ko var iemācīties, ir saskatīt katrai sēnei raksturīgās pazīmes un atšķirt, piemēram, mušmiri no atmatenes vai neēdamo žults beku no baravikas.
Mēdz teikt, ka ēdamas esot visas sēnes, bet dažas no tām tikai reizi mūžā. Jokot ir labi. Melni jokot arī ir labi – man pašai tas patīk, bet kādam var arī nepatikt. Ja es šo populāro jociņu kaut kur dzirdu vai pamanu, ka kāds sociālajos tīklos uzskata par savu pienākumu to ierakstīt komentārā pie katras sēnes, laikam domājot, ka tā pajokojis pirmais un vienīgais, tad šādus komentētājus vienkārši bloķēju. Nu cik var atkārtoties!
Iespējams, kādam šķiet, ka tas ir varen smieklīgi, bet joki ir labi, kamēr tie neatkārtojas 100 un 1000 reižu. Varam izvērst diskusiju par to, ko nozīmē "vienreiz ēdamās sēnes". Lūk, daži tautā populāri joki par sēņu tēmu, ko esmu pamanījusi lietojam, kad sociālajos tīklos nav īsti ko teikt, bet dikti gribas ierakstīt kaut ko vērtīgu un paliekošu:
1. "Ēdu un vēl dzīva/dzīvs..." Nejauciet saindēšanos ar noindēšanos! Saindēšanās var būt arī nelieli gremošanas traucējumi – vēdergraizes utt.
2. "Ja rīt būšu dzīva/dzīvs..." Varbūt kāds tiešām iedomājas, ka no sēnēm tiešām var tā mierīgi miegā nomirt (pašnāvnieka sapnis)? Neceriet! Ja ir ilūzijas šajā sakarā, tad tā nav vis mierīga aizmigšana mūžīgā miegā, bet gan milzīgās mokās pie pilnas apziņas.
3. "Nomazgāšos, saģērbšos labākajās drēbēs un tad ēdīšu." Kļūdaina, bezatbildīga rīcība! (skatīt punktu Nr.2) Jūsu labākā mirstamā kārta tiks neglābjami sabojāta, jo tādu, ilgstoši novēmušos un aptaisījušos, nāksies mazgāt citiem un tas nebūs ļoti patīkami!
4. "Uzrakstīšu testamentu un tad ēdīšu." Labi, rakstiet! Slimnīcā pie sistēmas būs grūtāk.
Tagad par visādiem interesantiem paņēmieniem, pēc kuriem, neskatoties uz informācijas pārpilnību, daži vēl cenšas atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām.
5. "Pielieciet sēni pie mēles un tad..." Jā, reizēm tas strādā, bet tikai atsevišķos gadījumos. Piemēram, lai atšķirtu vārāmu bērzlapi no svaigi cepamas, bez nogaršošanas neiztikt. Tāpat varat atšķirt žultsbeku no baravikas vai bērzubekas. Bet zaļās mušmires gadījumā tas nenostrādās –zinatāji raksta, ka tā garšojot pēc riekstiem. Ticu, tāpēc nemēģinu un citiem neiesaku!
Un vēl – sēnes nogaršošana nav veikala degustācija, kur paķer lielāko gabalu, aprij, un, ja neviens neredz, paķer vēl otru. Nogaršošana ir tad, ja pavisam nelielu gabaliņu pakošļā, lai sajustu garšu un izspļauj. Tā saindēties nevar!
6. Pretēji daudzu uzskatam, nevar saindēties, paņemot rokā indīgu sēni, arī nazis pēc netīšas indīgās sēnes nogriešanas nav jāmazgā, jādezinficē vai jāizmet! Protams, tas neatceļ roku mazgāšanu pirms ēšanas jebkurā gadījumā!
7. "Ja sēni grauž tārps vai gliemezis, tad arī cilvēks var ēst..." Jā, laikam atšķirt tārpu no kāpura būtu par daudz prasīts, bet vismaz to derētu paturēt prātā, ka kāpuri un visādi citi radījumi ēd arī cilvēkam ļoti bīstamas sēnes!
8. "Ja sēnei ir "svārciņi, kleitiņa utt.", tad tā ir indīga!" Gredzens, mīļie, ir arī ēdamajām sēnēm, turklāt daudzām! Pat veikala atmatenei ir gredzens. Nav nekādu ārēju pazīmju, lai atšķirtu indīgo no ēdamās sēnes.
9. "Man tā sēne, nogriežot/vārot/marinējot kļuva zila/zaļa/melna/rozā utt. Visas izmetu." Krāsas maiņa nevienā brīdī neliecina ne par indīgumu, ne par ēdamību. Tās ir blēņas!
10. Par sīpola, sudraba karotes melnēšanas vai piena recēšanas metodi sēņu indīguma noteikšanai vispār neizteikšos. Vai kāds tiešām tik muļķīgā veidā cenšas noteikt indīgu sēņu klātbūtni katlā?!
11. Trakākais, ko pēdējā laikā esmu dzirdējusi, "kamēr mazas, visas ēdamas!" Gluži otrādi – nevajag būt badīgiem un vākt pavisam mazas cepurītes, ja nav redzamas lapiņas vai citas izteiktas pazīmes. Tā jau nez ko var savākt!
12. "Vai nu tiešām ir tāds bads, ka piepes jāēd?" Sēņu ēdamību nenosaka piederība kādai morfoloģiskajai grupai. Piemēram, sērpiepes ir pilnīgi droši ēdamas un nav sajaucamas ne ar vienu indīgo sēni, ko nevarētu teikt par lapiņu sēnēm!
13. Vēl viena bieži dzirdēta muļķība – "ja uz sēni paskatās, tā vairs lielāka neaug." Bez komentāriem.
14. Un noslēgumā – "lasu tikai tās sēnes, ko man iemācīja mamma/vecmāmiņa un joprojām saucu tās tā, kā man iemācīja bērnībā." Esat dzirdējuši par mūža izglītību? Viss mainās – arī uzskati par sēnēm un jo īpaši – sēņu nosaukumi! Nekad nav par vēlu iemācīties ko jaunu!
Tā! Esat tikuši līdz galam un neesat apvainojušies? Lūdzu, rakstiet komentāros, kādus muļķīgus stereotipus par sēnēm vēl esat dzirdējuši."
Kur nezinātājam jautāt speciālistu palīdzību, vēloties noskaidrot – kas tā par sēni?
Labākais sēnēm veltītais resurss latviešu valodā šobrīd ir senes.lv, bet tā īsti nebūs īstā vieta, kur noskaidrot, vai atrastā sēne ir ēdama. Par sēnēm konsultē Latvijas Dabas muzeja mikoloģes Inita Dāniele un Diāna Meiere, tomēr šobrīd ir atvaļinājumu laiks, kad speciālistes joprojām daļēji strādā attālināti, tādēļ atbildes var rast arī tīmeklī. "Facebook" ir vairākas grupas, kurām sēņotāji var sekot. Viena no tādām ir "Latvijas Mikologu biedrība un draugi". Ja ir vajadzība atpazīt kādu sēni, tur var likt bildes, un speciālisti iespēju robežās centīsies palīdzēt, bet, ja gribas vienkārši palielīties ar sēņu kalniem, tad to labāk darīt grupā "Sēņu medniekiem".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
