Food Box - 40
Foto: DELFI

Ar kurkstošu vēderu tieši ap pusdienlaiku pieslēdzu velosipēdu uz Antonijas un Andreja Pumpura ielas stūra. Gaisā virmo reibinoša grilētas gaļas smarža, terasē sasēduši gan uzvalkos, gan brīvākās drēbēs tērpti ļaudis, daži malko aliņu vai tēju, citi jau sparīgi kož maizītē un no lūpu kaktiņiem slauka mērces tērcītes. Klusajā centrā teju divpadsmit gadus ir ēstuve, kurā saimnieko Ugurs un Rasa Polati – turks un latviete, kas ne tikai kopā uzsākuši savu biznesu, bet arī apprecējušies un laiduši pasaulē dēlu. Atzīstos viņiem, ka "FoodBox" kebabnīcā esmu bijusi tikai vienreiz, turklāt tas izrādījās ārkārtīgi neveiksmīgs randiņš. Rasa smej, ka šī nav tā romantiskākā vieta, jo uz galdiņiem nav ne sveču, ne ziedu, turklāt kebaba ēšana ir visai ķēpīga padarīšana, tādēļ reti kurš to atzīst par romantisku tikšanās vietu. Es gan iebilstu – ja vari izturēt, kā otrs cilvēks ēd un sušķējas, tas jau ir labs attiecību sākums.

Trauku mazgāšanas elle

Paša namatēva attiecības ar Latviju sākās 2007. gadā, jo viņa tēvs kļuva par pirmo Turcijas vēstnieku Latvijā. Tolaik Rīgā bija tikai viena kebabnīca – "Kebabs Fix". Ugurs diplomātiski atsakās komentēt šīs iestādes piedāvājumu, bet tas viņu pamudināja atvērt pašam savu ēstuvi. "Nodomāju, ka man kā turkam taču labāk jāsaprot, kā uztaisīt garšīgu kebabu," viņš atzīst. Kādā ballītē viņš iepazinās ar Rasu, iemīlējās, un viņa bija gatava pamest darbu telekomunikāciju nozarē, lai mestos kebabu biznesā. Tā sākotnēji Dzirnavu ielā parādījās kebabnīca, kur jau kopš pirmās dienas tiek pasniegta pašcepta maize un pašu marinēta gaļa.

"Jau pirmajās nedēļās nāca ļoti daudz cilvēku, un mēs netikām galā ar netīrajiem traukiem, jo mums nebija trauku mašīnas. Mazgājām traukus līdz diviem naktī, tā bija elle. Nezināju, kā ar visu tikt galā, tāpēc pat mans tētis pēc darba vēstniecībā vienreiz atnāca mums palīdzēt," pašu sākumu atceras Ugurs.

Tomēr trekno gadu krīzes dēļ īres cena vienā brīdī vairs nebija paceļama un nācās meklēt citu vietu. Neparastākais šajā stāstā – pašreizējās vietas īpašnieks pats atrada savus īrniekus! "Pie manis atnāca kāds vīrietis un teica – es dzirdēju, ka tev vajag jaunu vietu. Tā mēs gandrīz 10 gadus esam Andreja Pumpura ielā," stāsta Ugurs.

Bet, lai atvērtu savu kebabnīcu, ar entuziasmu vien nepietiek, nepieciešamas arī zināšanas, tādēļ Ugurs devās pie paziņām uz Vāciju pāris mēnešu pastrādāt kebabu restorānos. Tur viņš iemācījās marinēt gaļu un atklāja garšvielu maģiju. Pēc tam dažas nedēļas pavadīja mazā kebabu bodītē Turcijā, kuru pirms tam bieži mēdza apmeklēt, lai ieturētu maltīti. Ar jauniegūtajām zināšanām viņš atgriezās Rīgā, kopā ar Rasu izurbās cauri papīru kalniem un ķērās pie darba.

Šķiet, ka Rīgā kebabnīcas atvērtas teju uz katra stūra, bet Ugurs noraida pieņēmumu par kebabu vilni, tā esot jau dažus gadus sena pagātne. Tā vietā šobrīd augot kvalitāte, cilvēki kļuvuši izvēlīgāki. "Gatava maize un gaļa, masu produkcijas mērce – tas vairs nav pieņemami, cilvēki grib kvalitāti," piekrīt Rasa un nosmej, ka viņu gatavotie kebabi savā ziņā uzlabo Latvijas un Turcijas attiecības.

Īsa pamācība kebabu mīlēšanā

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!