Rakstot atrodos Kurzemes mazpilsētas kūku kafejnīcā, kur sestdienas pēcpusdienā viesi pat "kareivīgi" gaida uz citiem apmeklētājiem, lai izcīnītu savu vietu pie galdiņa. Es, redzot pārpildīto kafejnīcu, nolemju meklēt citu. Pēc pusstundu ilgiem klejojumiem pa pilsētu atgriežos šajā pašā kafejnīcā. Mēģinu saprast, kas mani vilināja atgriezties, jo nekā tāda "īpaša" te it kā nav, bet atgriezties gribas. Vai tās ir neparastu krāsu vasaras ziedu tapetes interjerā, Latvijas mākslinieku ziedu gleznas pie sienām, eklēru, rudens ābolkūku un svaigu cepumu smarža? Manuprāt, ne te īpaši pārdomāts interjers, ne perfektas viesmīļu formas, ne īpaši saskaņoti galdi un krēsli, bet kafejnīca tomēr ir ar mistisku harismu. Un ar "harismu" šoreiz es domāju neizskaidrojamu un nesaprotamu akcentu un sajūtu kopumu, kas man šeit ļauj justies labi.
Ko īsti dara restorānu un kafejnīcu īpašnieki, lai liktu cilvēkiem uzkavēties un atgriezties?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
