Piesēst un padomāt. Par uzticamo rupjmaizi un mammas gatavoto ēdienu kā simbolu latviskajam

Olga Dreģe: "Mani pārsteidz tas, ka pandēmijas laikā cilvēki pārdzīvo, ka nevar iet uz restorāniem."

"Mana latviskā garša kopš bērnības ir uz lapām lauku krāsnī cepta rupjmaize, atceros, kā mana mamma cepa šo lauku rupjmaizi, ēdu to ar Latvijas viršu, pieneņu, liepziedu medu. Mana meita tagad mājās cep maizīti, un es bez medus nevaru iedomāties savu dzīvi. Biezpiens ar tupeņiem – tas taču ir pamatu pamats! Arī kāposti dažādos veidos – gan skābēti, gan svaigi –, tāpat arī gurķi. Un tekošs avota ūdens. Nav nekā garšīgāka par tekošu avota ūdeni. Tā jau es no bērnības esmu pieradināta, veldzējusies un dzērusi. Svētku reizē jācep speķa rauši. Man māsa laukos gatavo visādas marinādes, pilns pagrabs ar dažādiem skābējumiem. Vēl ārkārtīgi garšīgs ir jaunpiens, manai mammai bija gotiņa, atceros vēl no bērnības," stāsta Olga Dreģe.

"Runājot pat Latvijas garšu – man arī smarža liekas īpaša un sevišķa. Sajust to Latvijas gaisu, vienalga, kurā gadalaikā: vai tad, kad liepas zied, vai kad pienenes zied kā dzelteni paklāji, vai arī tagad, rudenī, kad kļavu lapas sagūlušas kā krāsaini deķi. Arī sniegs manā bērnībā vēl atmiņā.
Tas viss ir pamats mūsu zemītei, mūsu tēvzemītei, mūsu senču zemei, tās ir mūsu senču tradīcijas. Ar gudrību, ar pieredzi. Tas ir tas būtiskais, kas vispār atšķir Latviju no citām zemēm. Un, ja Gruzijā vīnus gatavo, tad es esmu dzērusi arī Latvijas pieneņu vīnu, kas ir tik garšīgs un atsvaidzinošs, vai bērzu un kļavu sulas. Tas ir viss, kas latvieti uztur pie dzīvības, pie savas vietas, pie savas zemes.

Aina Poiša: "Varbūt tas ir šī laika izaicinājums – kļūt vienkāršākiem savās vajadzībās!"

"Mana latviskā garša ir ugunskurā cepti kartupeļi, biezpiens un rupjmaize. Ugunskurs un ceptie kartupeļi, un tā dūmu smarža man laikam asociējas ar brīvību un būšanu pie dabas. Un tā ir mana Latvija – tāda brīva sajūta dabā. Rupjmaize ir tāda pamatīga, nu, tāda kreftīga sajūta, kura, es ticu, latviešiem nav pazudusi. Es varbūt vēlamo uzdodu par esošo, bet esmu satikusi tik daudz foršu cilvēku, kuriem esmu dāvinājusi rupjmaizi kā metaforu savām sajūtām, ka uz viņiem var paļauties. Uz rupjmaizi var paļauties. Biezpiens – tas ir kā vienkāršība un savā veidā ari tāda pieticība, kas varbūt arī ir šī laika izaicinājums – kļūt vienkāršākiem savās vajadzībās un savā patērētāja attieksmē.