Kāpēc Ziemassvētkos atgriežamies pie tradicionālās maltītes

"Es mīlu teikt, ka vēstures grāmatās, skaidrojot vēsturi, raksta par kariem, bet tikpat labi varētu rakstīt par ēdienu un vēsturi izstāstīt caur ēdienu. Ko cilvēki cauri laikiem ēduši," stāsta sociālantropoloģe Santa Zirne. "Ēdiens saistās ar to, kam mēs ticam, un to, ko uzskatām par labu esam. Tas saistās gan ar rūpēm par citiem, gan par sevi. Jo vairāk mēs ēdiena ziņā esam harmonijā ar to, ko uzskatām par labu esam, jo vairāk ēdiens iedod tādu miera sajūtu un saskaņu ar sevi."

Tā kā ēdienam ir dažādas funkcijas, tad tas ir interesants pētījumu objekts, teic sociālantropoloģe. "No vienas puses mēs tiešām ēdam, lai izdzīvotu. Grūtos brīžos vēsturē tas ir ļoti labi parādījies. No otras puses, ēšana ir arī rituāls notikums. Tas ir interesanti, ka caur šo fizisko ēšanas procesu mēs veidojam emocijas un atmiņas, un sajūtas. Ne vienmēr šis fiziskais un garīgais ēdiena aspekts ir jānodala, ne vienmēr ir tikai viens vai otrs, jo mēs jau varam arī izdzīvot, gūstot baudu."

Tas, cik svarīgs katram ir baudas moments, saistīts ar personību, tradīcijām un ieražām. "Emocijas, ko ēdiens dod, nereti iezīmē kādu noteiktu notikumu. Un ne vienmēr tam ir jābūt priecīgam. Piemēram, arī bēru mielasts ir ļoti svarīgs notikums dažādās kultūrās, ne tikai Latvijā. Tā kā ēšana kā rituāls ir daļa no lielāka procesa, tas var būt gan svētkos, gan skumjos brīžos." Ēšanas rituāli, piemēram, Ziemassvētkos, kāzās, dzimšanas dienās, ļoti lielā mērā iedod zināmu rāmi gadam. "Par ritmu var runāt ne tikai lielajos svētkos, bet arī svētdienās vai piektdienu vakaros un gadskārtu svētkos. Lielā mērā mēs to praktizējam caur ēdienu. Ne tikai, bet arī."

Kā stāsta Santa Zirne, Ziemassvētkos daudz lielāks procents cilvēku atgriežas pie tradicionālajiem ēdieniem, pat, ja viņi ikdienā ir ļoti tālu no ierastās latviešu virtuves. "Ja viņi to nedara, tad nereti jūt nepieciešamību paskaidrot pārējiem, ka nevāra Ziemassvētkos zirņus ar speķi, jo no zirņiem pūšas vēders un ir veģetārieši. Pārējā ikdienas ritmā mēs nejūtam nepieciešamību it kā atvainoties par saviem atšķirīgajiem ieradumiem."

Un Ziemassvētkos pamats varbūt pat būtu nevis pats ēdiens, bet maltīte. "Tad katrs var ielikt savu saturu – vai nu balstītu ģimenē vai kādās citās pārliecībās. Bet ir ierasts, ka ir maltīte un pats brīdis, kas varbūt pat ir būtiskāks par ēdienu, kas uz galda. Piemēram, atceros, kā mums padomju laikos bija vērtībā mandarīni, kas paslēpti skapja augšā, un tad tos ņēma un lika uz svētku galda. Tāpēc, varbūt nav tik svarīgi, cik grezns ir galds, kā tieši tas rituāls, ka ir maltīte." Tas saistās ar to, ka mēs sanākam kopā, kopā gatavojam – tas process pirms tam arī ir ļoti svarīgs. "Īpašais ir būt kopā, kopības sajūta. Tāpēc var teikt, ka ēdiens ir kā mediators starp mūsu fizisko ķermeni un mūsu emocijām. Mūsu sajūtām par to, kā vajadzētu būt," stāsta Santa Zirne.