Pavārgrāmatu autore Signe Meirāne: 'Grāmata man ir svēta lieta'

Grāmata no 110 receptēm ir gandrīz gatava. "Es gribēju uztaisīt grāmatu, jo man ļoti patīk tas process, bet es to darīju lēnā garā. Tad mani draugi iedrošināja, lai es ne tikai krāju receptes, bet arī taisu fizisku grāmatu. Lai izdotu grāmatu ir vajadzīgs diezgan daudz līdzekļu, un tad es uztaisīju crowdfunding projektu, kas nozīmē to, ka cilvēks nopērk grāmatu, pirms tā vēl ir izdota. Un, tādā veidā savācot šo naudu, man ir līdzekļi, lai es grāmatu varētu nodrukāt. Cilvēki pēc tam šo grāmatu arī saņem. Vienkārši ar savu atbalstu viņi man ļauj nodrukāt grāmatu, ko pēc tam paši saņem," stāsta Signe.

Grāmatai šobrīd jau gatavas 85 receptes, bildes sabildētas, daudz kas ir rediģēts, tomēr, kā Signe stāsta, vēl palicis diezgan daudz darba, jo viss jāliek kopā. "Grāmatai nosaukums ir angļu valodā, un tai ir angliskā daļa. Bet tad, ja savācu līdzekļus, taisu arī latvisko daļu." Signei interneta vidē esot daudz sekotāju visā pasaulē, "man ir pazīstami arī latvieši, kas dzīvo Austrālijā, Amerikā un citur pasaulē. Viņi man vairākas reizes prasījuši, ka vēlas nopirkt manas iepriekšējās grāmatas, kuras vairs nav pieejamas. Tad nu ļoti gribētu iegādāties jaunu. Tāpēc sāku ar angļu valodu, bet ja līdzekļi būs savākti, varu iztulkot latviski."

Grāmatas tēma ir ēdieni nedēļas nogalē. "Man nedēļas nogales ir visdārgākie brīži. Ja pa nedēļu kāds domā līdzi, ko viņš ēd, tad brīvdienās ļaujamies dzīvot brīvāk, tie ir tādi svētki. Visas receptes ir manas, tās, kuras esmu pasniegusi gan savā ģimenē, gan draugiem, un daži draugi atpazīst ēdienus grāmatā, ko viņi ēduši pie manis. Un tad vēl ir trīsdesmit receptes, kas ir senās mantojuma receptes. Tās ir no vecām grāmatām vai arī no mana vīra omes vai manas mammas pierakstu kladēm. Daudzas no tām ir pārveidotas mūsdienām. Dažas receptes vajadzēja testēt pat 3–5 reizes, lai es dabūtu foršo rezultātu. Dažas senās receptes mēs mūsdienās nevaram tik viegli saprast, piemēram, agrāk bija tāda sastāvdaļa kā potaša vai citas, ko mūsdienās ļoti grūti dabūt," stāsta Signe Meirāne.

Grāmata esot sadalīta sešās daļās – pirmā dienas daļa, pusdienlaiks, zivs un gaļas ēdieni, viss, kas nav zivs un gaļa, kā arī deserti un mantojuma senās receptes. No visvienkāršākā musli līdz pat ļoti sātīgam franču sendvičam ar daudz, daudz siera, vafeles un pankūkas, pašu marinētas olīvas, pašu salīts lasis, vistas cepetis un ieteikumi, ko darīt, ja tas paliek, humusi, siera kūkas, Signes ābolu pīrāgs, medus kūka, ļoti daudz citu recepšu.

Kā viņa pati saka, esot miljons aspektu, kur rodas recepšu idejas. "Es mēdzu ļoti iedvesmoties no bildēm. Man ir ļoti daudz grāmatu un žurnālu, un es skatos sociālos tīklus un bieži varu ieraudzīt kādu bildi, kad, pat īsti neizlasot recepti, man uzreiz rodas ideja, ko es gribētu pagatavot. Piemēram, ieraugu salātus ar krēmīgu mērci, un tas mani iedvesmo, ka šodien gribu pagatavot kaut ko ar krēmīgu mērci." Signes recepšu iedvesmas avots ir arī sezonāli dārzeņi, augļi. "Mēs arī mājās cenšamies dzīvot sezonāli. Ziemā salāti, gurķi un tomāti mūsu mājās ir reti, reti." Vēl idejas rodas no asociācijām, ko Signe ēdusi ceļojumos, tad uzreiz gribas radīt tās sajūtas arī mājās. Un daudziem autoriem recepšu ideju avots esot pārpalikumi ledusskapī. "Mēs izlietojam pusi no produkta, un otra puse stāv. Es nekad negribu mest ēdienu ārā. Atveru ledusskapi un skatos – man ir tas un tas, un šodien garastāvoklis ir tāds. Un rodas ideja. Ja paskatāmies klasiskas pasaules receptes, daudzas ir tapušas no pārpalikumiem, piemēram, Cēzara salāti un sautējumi. Īpaši pēc svētkiem."

Saku Signei, ka mani mulsina, ka receptēm parasti pierakstīti tik precīzi grami, ka šķiet – pagatavošana būs pārāk sarežģīta. "Ja taisa konditoreju – cepumus, kūkas maizi – un it īpaši, ja nedarām to tik bieži kā konditori, tad ir jāseko līdzi gramiem. Cita runa ir vienīgi par garšvielām, es vienmēr esmu teikusi, ka ar tām jāvariē. Ja nav mājās 2 tējkarotes kanēļa, nu pieliekam vienu tējkaroti kanēļa un kardamonu, ingveru vai kaut ko citu. Bet pat augstākās klases konditori, gatavojot recepti, ļoti stingri vadās pēc gramiem. Ja runā par visu pārējo, tad es rakstu receptēs gramus, jo lielākoties cilvēki grib tos gramus zināt. Es pati arī dažreiz esmu pārsteigta, ka cilvēki prasa sastāvdaļas gramos pat smūtijiem. Bet, ja esam sava ceļa sākumā, gramu norādīšana palīdz. Agrāk pavāri zināja, ko nozīmē "pēc sajūtas", šodien liela daļa cilvēku nezina. Tāpēc grami ir būtiski".