Nav rasola, nav svētku! Ar zaļajiem zirnīšiem, sīpoliem un siļķi – caur cilvēku stāstiem  (2)

Nākamā gada rudenī plānots izdot jaunu grāmatu par rasolu caur cilvēku pieredzes stāstiem. "Tasty" aicināja uz sarunu vienu no grāmatas autorēm, žurnālisti Sarmīti Kolāti. "Rasola projekts ir ideja par jaunu grāmatu. Mums ar Elīnu Kursīti pirms kāda laika radās doma apkopot cilvēku pieredzes stāstus par es saku "rasolu", jo tā ir gramatiski pareizi, bet viņa saka "rosolu", jo tā saka vairākums cilvēku. Rasols taču ir svarīga tēma, lai par to rakstītu un meklētu pareizo rasola recepti. Vai arī atbildi uz jautājumu, vai vispār iespējama pareiza rasola recepte. Bet vienlaikus jau rasols ir tikai tāds iemesls un iegansts, tas ir arī veids, kā saprast cilvēku sadzīvisko vēsturi – ko nozīmējusi ēst gatavošana ģimeņu dzīvē, vai receptes nodotas no paaudzes paaudzē, vai tieši otrādi – jārada kaut kas jauns. Respektīvi, gribējām apskatīt, kā notiek recepšu stāsta pārmantošana un kā tas atspoguļo laikmeta vēsturi."

Pieejas, kā taisīt "pareizu" rasolu, raisa asas diskusijas, stāsta Sarmīte Kolāte. "Tas ir ēdiens, par kuru daudziem ir priekšstats, ka jābūt tā un ne citādi. Un, ja ir kādas citas detaļas, kas nav ierastas manā no bērnības nākušajā garšas izpratnē, tad tas nav pareizs un īsts rasols. Kas tas par rasolu ar burkāniem, vai – kurš liek bietes rasolā? Mēs no savas puses esam ļoti atvērtas, mēs ļaujamies visādām garšām. Man pašai arī bija priekšstati par to, kā var būt bietes vai siļķe rasolā, jo tā taču nav "Siļķe kažokā", kas man nekad nav garšojusi. Taču receptēs, kur ir bietes un siļķes, tur šīm sastāvdaļām ir pilnīgi cita nozīme, un viss tomēr labi sakombinējas." Kā stāsta Sarmīte, vajagot nedaudz piestrādāt, lai atrastu pareizu siļķi, kuru izmantot, un lai ar to bagātinātu mērci. Nevis likt siļķi tik daudz kā "Siļķē kažokā", bet lai tā pilda tādu funkciju kā, piemēram, anšovi Vidusjūras receptēs. Tādu kā garšas pastiprinātāja un garšvielas funkciju.

Receptēs var redzēt arī rasola vēsturisko attīstību, stāsta Sarmīte. "Mēs secinām, ka senākajās receptēs vairāk ir arī bietes klātbūtne, tur vēl nav desas, kas padomju laikā parādās. Senākajās receptēs nav arī majonēzes. Tad padomju laikos parādās zirnīši, kas bija deficīts un pie katras izdevības to zirnīšu burciņu vajadzēja nopirkt. Jo rasols bez zaļajiem zirnīšiem padomju laikā taču neskaitās "pareizais" rasols." Sarmīte min, ka senākajās receptēs pievienoti arī marinēti kaperi. "Daudziem gan jau ir priekšstats, kā kaperi ir mūsdienās importēta prece, bet jau 19. un 20. gadsimtā latviešu virtuvē pazina gan kaperus, gan artišokus. Turklāt mums vēl būs tikšanās ar stāstnieku, kurš gatavos seno rasola recepti ar marinētu meloni."

Rasola vēstures pirmsākumus ir grūti noteikt. "Sākotnēji ar rasolu var saprast dažādas lietas. Viens viedoklis ir, ka recepte ir no Krievijas puses ar Olivjē salātiem. Tāpat ļoti izplatīta versija ir par vācu kartupeļu salātiem, kur pamatā ir kartupeļi un kaut kas vēl pievienots. Bet arī tas nav viennozīmīgi. Mēs, piemēram, bijām Kuldīgā, un viena ģimene taisīja seno rasolu, kurā nemaz nav kartupeļi. Bet arī tas ir rasols."

Pirmais rasola gatavotājs projektā bijis Mārtiņš Rītiņš. "Viņš mums atzinās, ka pirmo reizi gatavo rasolu. Viņš gatavoja, atceroties savu bērnību – to, kā mamma gatavoja. Un viņam bija interesanti mēģināt sajust, vai tā ir tā pati bērnības garša, ko viņš atceras. Vai viņam ir izdevies no jauna uzkonstruēt to garšu vai nē. Mārtiņš tagad ir veģetārietis, un viņš teica, ka pietrūkstot tomēr tās gaļas rasolā."

Sarmīte stāsta, ka projekta sākumā domājušas, kā skaisti fotografēt rasolu, jo "tās tradicionālās latviešu virtuves receptes vai ēdieni ir tādi nefotogēniski. Īpaši rasols. Un tad starp mūsu stāstītājiem ir arī Ingmārs Ladigs, kurš rasolu taisīja pavisam citādāku. Nevis visu sajauc kopā, bet detaļas skaisti saliek uz šķīvja un apakšā liek mērci. No tāda estētiskā viedokļa pavisam cits skats."