Vēlies dažādot ikdienas rutīnu? Uzcep kūku!

"Ideja, ka jācep kūkas, man radās jau aptuveni 15 gadu vecumā, tad sāku meklēt receptes un eksperimentēt. Manā ģimenē omīte vienmēr cepusi kēksus un plātsmaizes," stāsta rīdziniece Katrīne Lerhe, kurai kūku cepšana ir hobijs. "Tas ir jaunatklāšanas prieks! Sevišķi agrāk nekad neatkārtoju receptes, vienmēr meklēju ko jaunu un negatavoju vienu un to pašu kūku. Vienmēr ir patīkamais satraukums, kā šoreiz būs izdevies." Katrīnei, radot jaunu kūku, esot relaksējoša sajūta. "Kūku cepšana palīdz atslēgties no ikdienas darbiem, kuros nepārtraukti vajadzīga maksimāla smadzeņu piepūle. Kūkas cepšana ir relaksācija. To sajūtu pati radu jau sagatavošanās procesā. Izvēlos receptes, skatos, kādi produkti atrodami mājās un kas vēl jānopērk. Ja kūkas cepšana ieplānota darbdienas vakarā, tad šī sagatavošanās sajūta rodas, jau atrodoties darbā. Tad es iedomājos, kā vakarā stāvēšu pie plīts, un tad jau rodas tāda patīkama kņudoņa vēderā. Man ir ļoti skaists priekšauts, ko dāvināja kolēģi no Francijas institūta, kurš arī palīdz radīt īpašo sajūtu, lai nav vienkārši darbošanās virtuvē mājas drēbēs. Bet ir jābūt pacilājošajai sajūtai."

Kūku gatavošana ir salīdzinoši dārgs prieks, atzīst Katrīne. "Tas ir atkarīgs no kūkas. Reizēm, paskatoties uz kūku, liksies, ka nekādu dārgu sastāvdaļu tajā nav, taču citreiz tā izskatīsies dārga, bet patiesībā izmaksas nebūs tik lielas. Tomēr pavisam lēta kūku gatavošana nav, drīzāk vidēji dārga vai dārga." Draugi novērtē Katrīnes kūkas, esot atbalstoši, īpaši fascinēti par kūkām un noformējumu esot franču kolēģi, kuri reizēm pat netic, ka gardums nav veikalā pirkts. Turklāt draugi aicinājuši Katrīni atvērt savu kafejnīcu. Kā šis hobijs izvērtīsies, rādīs laiks.

Savukārt kuldīdznieces Agneses Bunkas meistardarbs esot viņas radītās medus kūkas. "Pirms sešiem gadiem savā dzimšanas dienā uzcepu kūku, kas visiem ciemiņiem garšoja un vēlāk draugi visu laiku svētkos mudināja – lūdzu, uzcep savu medus kūku. Gatavoju to ar skābo krējumu, nav tik salda, lieku arī brūkleņu-ābolu ievārījumu, kas dos skābenumiņu, pievienoju sadrupinātus riekstus un virsū vēl lieku šokolādes glazūru un medū karamelizētus riekstus. Reiz pat draugam, kurš vispār neēd kūkas, uzcepu kāzās, un viņš dikti slavēja," stāsta Agnese. Bet tā pa īstam viņa sāka kūkas gatavot tikai pirms gada, un pirmā "nopietnā" kūka bijusi meitiņai jubilejā. "Man ļoti patīk radošais process dekorēt kūku. Vīrs bieži vien ir neizpratnē, kā es pie vienas kūkas varu pavadīt tik daudz laika, bet mani aizrauj kūkas izskats. Ļoti patīk, ja uz kūkām ir daudz augļu un ogu, tas arī cilvēkiem garšo. Tad garšas balansējas un kūka nešķiet tik trekna. Un vēl visi pārējie elementi – šokolāde, glazūras."

"Ja es cepu kūku, tad jābūt klusumam, aiztaisu ciet virtuves durvis, citādi bērni gribēs nākt iekšā, skatīties un visu pagaršot. Bet mani tas traucē. Kūku cepot, vajag mieru, un es negribu, ka kāds mani traucē. Es noskaņojos savam darbam, citādi neizdosies." Pirms gatavošanas Agnese jau pārdomā, ko liks kūkā, kā dekorēs. "Tā ir mana sirdslieta," viņa piebilst. Bijis viens brīdis, kad domāja, ka metīs mieru, jo nesanāk šis un nepadodas tas. Iedevusi sev pauzi, uzkrājusi emocijas un turpināja cept. Un draugiem garšo. "Kad saņemu ziņu, ka kūka bijusi garšīga, vai bildīti ar pēdējo kūkas gabaliņu – tas rada prieku. Tās ir labākās emocijas. Piektdienās cenšos palutināt savu ģimeni ar kādu kūku un tad šķiet, ka viņi jau pie tā pieraduši. Bet kad kāds cits pasaka, ka ir garšīgi, tas rada lielu gandarījumu."

Neiztikt jau arī bez kurioziem. "Decembrī dēliņam palika pieci gadi, uzcepu kūku ar supervaroņiem, Zirnekļcilvēku un no šokolādes radīju zirnekļa tīklus. Dekorējot kūku, pavadīju 2–3 stundas. Vakarā, kad nu laiks ēst kūciņu, vīrs nes to iekšā, un tā izšļūk no rokām un izšķīst. Lieki teikt, kādas bija manas emocijas! Likās, ka tā notiek tikai Amerikas smieklīgākajos video kuriozos, bet notika arī ar manu kūku. Pat nebiju paspējusi nofotografēt," smaida Agnese.