Olas, ko nevar sasist kaujās. Lielās dienas olu vārīšanas un dekorēšanas māksla

"No savas bērnības atceros, ka, mainoties ar olām, mēs teicām, lai cilvēks ir tik stiprs un vesels kā ola, jo olu pārsist nemaz nav tik vienkārši. Un vēl mēs teicām "rotā kā saule", šī rotāšana bija ļoti būtiska Lielajā dienā. Es atceros no savas vecmāmiņas draudzenes Jetes, kura bija daudz vecāka un teica, ka agrākos laikos olas nemaz nekrāsoja. Sīpolu mizās vārīja tāpēc, ka tās ir labs antiseptiķis. Bet galvenais bija izvārīt tādu olu, ko nevar sasist olu kaujā. Un viņa man iemācīja, kā var šādu olu izvārīt, jo to vairs cilvēki nemaz neprot," stāsta Iveta. Viņa padalās ar noslēpumu. "Zinu, ka daudzi liek olu vārīties karstā ūdenī, bet tas neder. Vispār olas no ledusskapja jāizņem ārā dienu iepriekš, lai tās ieņem istabas temperatūru. Un otrs – jāsataisa kārtīgs sālsūdens, var arī pielikt klāt etiķi. Etiķis un sāls dod olai izturību. Un, lai ola būtu stipra, tā daudz un maigi jāgroza, kamēr vārās. Tad neveidojas gaisa burbulis olas galos. Ja oliņu vārīsi kā parasti, vienā vai otrā galā būs gaisa burbulis. Bet, ja tu to viegli maisīsi, tad burbulis būs olas vidū. Un sitoties tev būs ļoti stingra ola gan vienā, gan otrā galā." Vēl Iveta norāda, ka parasti stiprās olas ir maziņās ar izteikti spicu galiņu. "Tās ir īstās kauju olas, un ar lielajām nekad nekāvās." Iveta smaidot piebilst, kā māk izvārīt tādas stipras olas, kas kaujās uzvar.

Kurš uzvar olu kaujā, tas būs gudrākais un veselākais, un stiprākais. Viņa min arī interesantu spēles elementu, kā uzsākt olu kauju. "Norunā, ka olas spicais galiņš ir "gailītis' un apaļais – "vistiņa". Paņem oliņu un aizslēpj aiz muguras, paceļot vienu galiņu uz augšu. Otrs min. Es jautāju: "Kas ir uz augšu – gailītis vai vistiņa?" Un, ja atmin, tad spēlētājs uzsāk olu kauju. Ja pasaka nepareizi, tad šo kauju uzsāku es."

Ivetai ir citādāka olu krāsošanas tradīcija, nekā lielākajai daļai cilvēku. "Man nekad nav bijis tik daudz laika nodarboties ar tām sīpolu miziņām, turklāt man visvairāk patīk viendabīgas olas. Kā atceros no Jetas tantes, viņa lika olas ierūgušā zilo melleņu ievārījumā. Un viņai izdevās tik skaistas, samtaini melni-zilas olas. Ja izņēma ārā ātrāk, tad bija gaišāk zilas. Bet tās bija tik skaistas olas, un man arī tādas izdodas kā Jetas tantei – brīnišķīgas. Ja pieliec klāt koši baltu oliņu un vēl sarkanbrūnas no sīpolu mizām, padomā, cik skaists skats! Vidvudam (Ivetas vīrs, folkloras tradīciju pazinējs – aut.piez.) ļoti patīk likt klāt putraimiņus un visādas lapiņas, gan cūkpieņu lapiņas, gan struteņu lapas, arī lapiņas, kas saglabājušās no Jāņu vainagiem. Vidvudam patīk tā siešana. Piemēram, viņš samitrina olu un ļoti stingri sasien ar dažādiem diegiem, un tad viņam izdodas strīpainās olas."

Ivetai ļoti patīk vienkrāsainas olas ar spilgtu toni. "Diemžēl nekad neesmu dabūjusi spilgti dzeltenu toni, bet Jetiņa dabūja. Es nezinu, vai agrāk bija citādākas kumelītes, strutenes, bet viņa to darīja ar struteņu lapām un kumelītēm. Es esmu mēģinājusi, bet tādu toni, kā es atceros viņas olām, nevaru dabūt. Man ieteica, ka var alkšņa mizas izmantot, bet no tām man sanāca košas, brūni-sarkanas olas, un no dzeltenām nebija ne vēsts. Es arī rudzus audzēju un šogad gribu no rudzu zelmeņa dabūt koši zaļas olas. Arī tādas esmu redzējusi Jetiņai, jo viņai patika eksperimentēt."