konditorejas
Foto: Privātais arhīvs
Peldu ielā 6 divi mājražotāji – meita Māra Džeriņa un tētis Jānis Džeriņš izlolojuši katrs savu konditoreju. Tētis savā "Panndžerijā" strādā pēc seno laiku metodēm un cep krāsnīs ar lielajām mutēm, savukārt meita savā mūsdienīgajā "Kūku namiņā" rada modernus saldumus, un viņa ir populārākā saimniece, kas Liepājā pasniedz saldumu meistarklases, kuras gan šobrīd pandēmijas dēļ tomēr pieklusušas.

"Mēs visu laiku palīdzam viens otram. Tad, kad man vajag izcept kūkām sagataves, eju pie tēta. Tāpat – ko viņš nemāk, es palīdzu, un otrādi. Bet noteikti tētis ar mammu par saldumu gatavošanu man ļoti daudz iemācījuši. Es šajā visā procesā esmu kopš bērnības. Mammai ar tēti bija konditoreja "Vecais našķis", kas atradās pie mums pagrabiņā, un, kad mammai bija jāpalaiž atvaļinājumā apkopējas, tad es sāku palīdzēt mazgāt grīdas un traukus, vēlāk jau arī sāku stāvēt aiz letes. Būtībā tagadējais "Kūku namiņš" man atnāca pēc gadiem trīsdesmit, kad sapratu, ka saldumu radīšana man ārkārtīgi patīk," stāsta Māra.

Foto: Privātais arhīvs
Saku tētim Jānim, ka viņa "Panndžerija" jau kopš astoņdesmitajiem gadiem ir leģendāra, un vēl no tiem laikiem ir iemīļotas viņa ceptās leģendārās taurītes. Viņš vien atturīgi nosaka, ka "nekā leģendāra jau tur nav. Vienkārši biju pirmais, un jebkurš, kurš būtu manā vietā Liepājā to iesācis, būtu kļuvis leģendārs. Man jāsaka paldies sievasmātei, kura man iedeva ierādīja izvēli. Viņa teica: "Tev ir amats, tu esi izmācījies par beķeru un konditoru. Savukārt mans ģimenes draugs no darbošanās ar kūkām ir gan sev māju uzcēlis, gan Pobedu nopircis, un ļoti labi dzīvoja tajos laikos." Un tad es domāju – ja jau var ar kūkām tā nopelnīt, tad man viss ir priekšā," smaida Jānis. "Tā es pamazām sāku. Konditoreju izveidoju, jo bērni bija jāpabaro, kaut kas bija jādara. Cilvēkiem iegaršojās, kāds paslavēja, tā man radās cerība, ka cilvēki gribēs ņemt arī vairumā manus izstrādājumus. Visādi jau sākumā veicās. Bija pat tā, ka pēdējo naudu, kas mums bija, ieguldījām izejvielās, un tad tai dienā vajadzēja vismaz tikpat atpelnīt atpakaļ. Bet palēnām sāka veikties arvien labāk.". Tagad Jāņa veidotie belaši ir ārkārtīgi populāri Liepājā, un viņam nu jau par leģendārajām taurītēm bija stingra apņemšanās: "Kad gāju praksē, konditorejas cehā taisīja taurītes, un diezgan labas tajos laikos. Un es devu sev solījumu – kad es būšu meistars, es noteikti uztaisīšu ne sliktākas. Man bija apņemšanās, ka uztaisīšu tā, lai par to nebūtu jākaunas."
Foto: Privātais arhīvs

Arī Mārai visādi dzīvē gājis, līdz viņa nonākusi līdz iemīļotajai konditorejai, kurā ciemos ierodas ne tikai liepājnieki, bet no tuvākām un tālākām pilsētām, pat no Rīgas. "Es pirms tam piecus gadus strādāju slimnīcas uzņemšanas nodaļā par reģistratori, un tad pasaulē nāca mans trešais bērniņš, kuram diemžēl atklāja autismu. Tas bija ļoti smags posms, visa dzīve sagriezās kājām gaisā un domāju – bet ko darīt tālāk. Nakts dežūras vairs nevarēju strādāt, man bija jādomā kaut kas savs. Un radās doma pasniegt saldumu meistarklases. Bija telpas, nekas nebija papildus jāīrē, es sāku ieguldīt naudu savā īpašumā. Visu, ko par kūkām nopelnīju, ieguldīju savā virtuvē, savā studijā, kur es vadu meistarklases. Un palēnām viss aizgāja ļoti labi. Varēju pavadīt laiku ar saviem bērniem. Tā kā strādāju mājās, tad mani bērni bija blakus. Nekas nenāca viegli, bet ar kaut kādu svētību tas biznesiņš aizgāja. Vienīgi pēc tam parādījās mūs visus mokošais Covid-19 vilnis un meistarklases vadīt vairs nevarēju. Bet pasūtījumu ziņā tiešām nekas nav mainījies, cilvēki ir fantastiski, viņi svin savas ģimenes lokā un bērnu dzimšanas dienas neatsakās svinēt. Nepasūta vairs piecus-sešus kilogramus smagas kūkas, bet divu kilogramu kūciņas gan. Esmu novērojusi, ka pieaugušie sev balles vairs netaisa, bet no bērnu dzimšanas dienām neatsakās. Ja kādreiz, tieši nedēļas nogalēs bija ļoti daudz pasūtījumu, tad tagad tie izlīdzinājušies pa visu nedēļu."

Foto: Privātais arhīvs

Māras saldumi ir iecienīti, viņa strādā, kā pati saka, "ar modernajiem saldumiem" – mājas zefīriem no dabīgajiem biezeņiem, taisa makarūnus franču gaumē, eklērus un raibus un krāsainus bezē uz kociņiem. "Man patīk ar tām smalkajām lietiņā knibināties!" Viņa uzskata, ka mīlestība pret saldumiem un kūkām ielikta šūpulī. "Tas ir gēnos. Šis darbs ir vienkārši ļoti jāmīl. Nepietiek ar to, ka ienāk cilvēks konditorejā un saka – tagad es veidošu kūkas. Bieži vien no vienas un tās pašas receptes, ko esmu mācījusi meistarklasēs, cilvēkiem arī neizdodas. Tam ir jābūt ne tikai "es gribu", bet "es to mīlu". Un, kad atnākot uz meistarklasi, cilvēki redz, cik daudz darba un laika tajā jāiegulda. Viņi man pēc tam saka: "Nē, Māriņ, mēs labāk atnāksim un pie tevis pasūtīsim, nevis paši mājās gatavosim."" Māra atzīst, ka tai pašā laikā daudziem citiem arī padodas gatavot saldumus mājās. "Ir patīkami saņemt bildes un redzēt, ka meistarklasēs iemācītais ir pagatavots kopā ar ģimeni."

Māra apzinās, ka ne jau visiem simtprocentīgi garšos tieši viņas kūkas, bet atzīst, ka viņai pašai tās garšo. "Mums Liepājā katrai meistarei ir savi klienti, jo katrai ir sava gaume. Vieniem garšo mans krēms, citiem – kādas citas meistares gatavotais. Tāpēc es saku, ka mums savā starpā Liepājā nav konkurences, mēs esam katrs meistars par sevi. Un darba pietiek visiem. Es tā domāju – ja es būtu vienīgā Liepājā, nemaz nebūtu iespējams visus iepriecināt, tāpēc šī dažādība ir vajadzīga," saka Māra, par kuras populārākajām kūkām klienti atzinuši ciparkūkas un medus kūku pēc seno laiku receptes – ar skābo krējumu un cukuriņu pildījumā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!