Mikoloģes Initas Dānieles neparasto un ēdamo sēņu TOP 10  (1)

"Facebook" grupā "Latvijas Mikologu biedrība un draugi" Inita Dāniele paskaidro, ka "muļķu drošās" sēnes ir pašas izgudrots termins viegli atšķiramām sēnēm – tādām, kuras nav sajaucamas ne ar vienu indīgu sēni, ja tik drusku piedomā un paskatās galvenās pazīmes. Savam ēdamo sēņu desmitniekam mikoloģe izvēlējusies drusku neierastākas, tomēr ēdamas sēnes. Turklāt tās visas ir cepamas uzreiz – bez vārīšanas!

Inita Dāniele saka: "Tā kā ziemai neko nemarinēju, nesālu, ja nu vienīgi saceptas iemetu saldētavā (ja ir vieta), tad vācu galvenokārt uzreiz cepamās sēnes, jo nepatīk noņemties ar vārīšanu. Tā kā visas minētās cepamas bez vārīšanas! Neliela piezīme: ja kādu sēni ēdat pirmo reizi, sāciet ar mazumiņu, jo nevar zināt, kā jūsu organisms reaģēs! Vienam nekas, bet otram no tā paša var gadīties vēdergraizes."

Uzziņai

Pēc Latvijas vadošo mikoloģu Initas Dānieles un Diānas Meieres sarakstītās "Lielās Latvijas sēņu grāmatas" datiem, Latvijā ir ap 4100 sēņu sugu. Par ēdamām ir atzītas pāri par 300 sugu, par neēdamām – ap 240 sugu, bet 33 sugas – par indīgām. Sēņotāji lasa tikai 20–30 sugas.

Liels, liels, liels pūpēdis! Stāsta, ka varot izaugt gulošas aitas lielumā. Tik lielu gan neesmu redzējusi, bet futbolbumbas izmērus pārsniedz it bieži. Ar kaut ko sajaukt varētu tikai ļoti jauniņus un maziņus, bet sākumstadijā jau daudzas sēnes līdzīgas – tur pat beku no pūpēža reizēm neatšķirsi! Ēdams, kamēr iekšpusē stingrs un balts. Ja iekšpuse kaut drusku sāk dzeltēt – tad vairs nē, un kur nu vēl, ja iekšā melna un putoša sporu masa! Jāmeklē galvenokārt ārpus meža – pļavās, ganībās, krūmājos, arī dārzos. Skatāmies tik, vai puslīdz tīrā vidē audzis!

Skaista, koši oranža maigas konsistences piepe. Aug uz lapu kokiem, galvenokārt uz vītoliem vai ozoliem. Visgaršīgākās gan esot uz veciem augļu kokiem, piemēram, bumbieres, augušās. Uz vītoliem mazliet skābena, uz ozoliem – rūgtena. Vispār šī sēne jau ir tik populāra, ka te vairs nav, ko piebilst. Lūgums tikai nesaukt par meža vistu – nosaukumus burtiski netulko un mums pašiem ir skaists un neparasts vārds. Tam gan nav nekāda sakara ar sērām un sērošanu, bet gan ar ķīmisko elementu sēru dzeltenās krāsas dēļ.

Ir gadījies staigāt pa kāda sēņotāja pēdām un uzlasīt nomestās, svaigi grieztās sēnes. Kāds ir nogriezis, nobijies no straujās un intensīvās zilēšanas griezuma vietā un nometis. Patiesībā spilgtā zilēšana, smilšu dzeltenā krāsa un griezumā dobumains kātiņš ir galvenās šīs garšīgās sēnes pazīmes. Nebaidieties, izcepta sēne nepadarīs jūsu šķīvi vai mēli nenomazgājami tintes zilu, jo cepot sēne atkrāsojas un kļūst skaisti dzeltena. Meklēt var dažādos mežos, bet lielāka cerība atrast gaišās, smilšainās vietās.

Skaista, balta sēne ar cilindrisku cepurīti. Kā rāda nosaukums, ātri pārvēršas tintē un tad noder nevis ēšanai, bet gan vēstuļu rakstīšanai un zīmēšanai. Ēdama nav, ja kaut cepurītes maliņa iekrāsojas pelēcīga vai sārta. Šī ir īsta pilsētniece – aug auglīgās augsnēs, it īpaši pilsētu zālienos. Tas apgrūtina vākšanu ēšanai, jo pilsētā sēņot nav ieteicams, bet, no tālienes vedot, var gadīties, ka tik tinti mājās atvedam. Par to, vai sēnei ir nesaderība ar alkoholu, īstas skaidrības nav. It kā īstā pretalkoholiķu sēne esot pelēkā tintene, tomēr labāk neriskēt arī ar šo. Efekts saglabājas trīs dienas – tātad, ja nevarat nedēļu iztikt bez alkohola, šo sēni no top 10 labāk izslēgt. No pieredzes varu teikt, ka viena no garšīgākajām sēnēm – maiga struktūra, nav ilgi jācep.

No cepurītes virspuses raugoties – gailene kas gailene, bet cepurītes apakšpusē smalkas, mīkstas adatiņas. Garšas ziņā no gailenes neatpaliek, varbūt pat pārspēj, kā to nospriedām Mikologu biedrības nometnes degustācijā. Aug dažādos mežos, ne gluži sūnās, drīzāk tādās "plikākās" vietās, kur lapas un egļu skujas sabirušas. Reizēm palielās grupās vai raganu apļos.

Sēne, kuru vienmēr ļoti gribas atrast, bet nemaz tik bieži negadās. Meklējama lapu koku mežos, īpaši zem vecām lazdām. Pamanāma un atšķirama oranži brūnās krāsas dēļ. Izdala ļoti daudz piensulas, baltais "pieniņš" bojājumu vietā burtiski pil un tek. Ēšanai gan var vākt tikai ļoti jaunas sēnes. Vecākas sāk nelāgi ost – pēc siļķes vai kaut kas uz to pusi. Sēni nedrīkst ilgi cept, jo tad sāk staipīties kā gumija. Izmēģināju un toreiz paliku bez sēnes – pārcepta vairs nav ēdama.

Uz šo sēni mazliet jāpagaida, jo aug vēlu rudenī un ziemā. Tā ir tā pati veikala austersēne, kas sastopama pat Rīgas parkos pie celmiem un koku pamatnes. Jāatceras tikai, ka šādi celmi var kalpot par suņu informācijas apmaiņas vietām.

Pazīt viegli, atliek aiziet uz veikalu un aplūkot tuvplānā!

Vēl viena viegli atšķirama koksnes noārdītāja sēne. Aug uz celmiem, kritalām, zāģu skaidu kaudzēs, uz mulčas un šķeldas, tāpēc atrodama arī dārzos un dabas taku malās. Būtiska pazīme ir sārtas lapiņas, kas nav pieaugušas tieši pie kātiņa, bet gan ar tādu kā atstarpīti. Kātiņš ir sīksts, bet cepurīti var cept kā karbonādi. Sanāk gan tāda pamīksta – ar abām rokām turama!

It kā jau daudziem ļoti pazīstama sēne, tomēr dažādas neskaidrības mēdz rasties. Pirmkārt, jau nosaukums – čigānene, ne čigāniete. Arī meža šampinjons nav nekāds pareizais nosaukums, jo tulkots no tikpat nepareiza krievu nosaukuma un var radīt tikai pārpratumus. Ja paskatāmies uz latīņu nosaukumu – Cortinarius, tad redzam, ka čigānene pielikta pie tīmeklenēm. Es gan teiktu, ka no tīmeklenēm atšķiras ļoti labi. Čigānenei uz kātiņa tāds pieklājīgs gredzens, bet tīmeklenēm tikai smalks zirnekļa tīkliņš starp cepurīti un kātiņu. Ja vēl paskatāmies uz pelēcīgi dzeltenajām lapiņām un salmu krāsas, it kā appelējušo cepurīti, nevajadzētu būt problēmai atšķirt un pazīt. Turklāt skaistajos, klasiskajos priežu mežos šī sēne rudeņos sastopama lielā skaitā.

Top 10 nobeigumā kāda no ēdamajām sīksēnītēm. Šī ir perfekto dārzkopju bieds. Skaisti noskūtajā mauriņā veido raganu apļus, kas redzami pat tad, ja pašu sēņu augļķermeņu nav. Tad nu perfekcionistiem rodas vēlme indēt, rakt, plēst, betonēt un asfaltēt. Patiesībā vajadzētu rāpot pa zālienu ar mazām šķērītēm rokās un šņikāt nost cepurītes. Kātiņi ir sīksti, bet cepurītes iesaka lietot pat saldajā, jo sēne satur daudz trehalozes – sēņu cukura.