Vēlo ballētāju un izsalkušo glābējs. 'Lauvas nama' girosa fenomens un kotlete kā kvalitātes rādītājs

Labas un vēl labākas ziņas

Pandēmija uz brīdi pat "Lauvas namu" piespieda apstāties, bet nu jau ēdnīca atkal ir vaļā. Vienā stūrī ap stieni griežas kārdinoši brūnais vistas giross – un tas nozīmē, ka visā Visumā viss ir kārtībā. Galu galā – tu neesi bijis "Lauvas namā", ja neesi ēdis girosiņu pusdienās, vai ne?

...Vai lepni gardu cūkas kāju algas dienā. Vai sulīgo kotletīti ar zeltainajiem kartupeļu frī, nakts vidū cenšoties godam nokļūt mājās pēc ballītes. Katram ar "Lauvas namu" saistās savas atmiņas, un katram tur ir savs mīļākais ēdiens. Labā ziņa ir tā, ka, visticamāk, tie joprojām ir ēdienkartē – nekādu nepatīkamu pārsteigumu! Ir gan tas, ko atceries no seniem laikiem, gan tas, ko neatceries, bet kas arī izskatās garšīgi, jo laikam līdzi jau arī mazliet jāpaietas.

Ja kādu laiku nav būts, tad viens liels pārsteigums būs gan: drēbes ar ēdiena aromātiem vairs nepievelkas! "Lauvas namā" ir kārtīga ventilācija, aleluja!

Pabarotas jau divas paaudzes

Visvairāk par "Lauvas nama" fenomenu var pastāstīt uzņēmuma vadītāja Maruta Sonajalga. Uzņēmums pieder diviem vietējiem latvju vīriem, Latvijas patriotiem, saka Maruta, bet publicitāte viņiem neesot vajadzīga, taču viņi visam cītīgi seko līdzi, neļaujot kvalitātes latiņai noslīdēt zemāk ne par centimetru.

Maruta "Lauvas namā " strādā no pirmās dienas. "Sāku no apakšas un lēnām virzījos uz augšu. Sāku, kad te tikko bija veikts remonts un vēl nebija atvērts, – mazgāju un tīrīju. Līdz pat šai dienai esmu uzticīga un lojāla šai iestādei."

Par uzņēmuma konceptu – strādāt visu diennakti – sākumā drošs nav bijis neviens. Bet – aizgāja tā lieta! Maruta stāsta: "Man sākumā likās dīvaini – pa naktīm ēstuves nebija pieņemts turēt vaļā. Domāju, ka arī saimniekiem bija pārsteigums, ka tā lieta tik labi aizgāja un cilvēki sāka nākt. Gan toreiz, gan tagad cilvēkiem patīk arī naktīs baudīt brīvdienas, īpaši, kad pilsētā notiek saviesīgā dzīve. Droši varu teikt, ka pa šiem gadiem vismaz divas paaudzes ir izaugušas, nākot caur "Lauvas namu" uz mājām, ieēdot soļanku, ceptus kartupelīšus ar kotletīti vai girosiņu."

Tad jau "Lauvas nams" ir kā otrā mamma pilsētā – lai vai kas, te pabaros un neko neprasīs. Maruta piekrīt: "Tieši tā, pabarojam, apmīļojam. Cilvēki ir teikuši, ka jūt, ka te ir gaidīti. Meitenes jau arī zina, ko grib pastāvīgie klienti un ko viņi pasūtīs. "Šodien ņemsim girosiņu?" "Ņemsim parasto?" Nav jau vairs daudz vietu, kur klientu atpazīst.