Rudens taurene – nepaej garām septembra delikatesei

Rudens taurene ir neparasta izskata sēne, kas daudzās valstīs raisa līdzīgas asociācijas. Arī pie mums rudens taurenes sauc ne tikai par melnajām gailenēm (pareizi ir, tās arī ir gaileņu dzimtas sēnes), bet arī par miroņu taurenēm un miroņtaurēm. Vācijā tās dēvē par miroņu trompetēm, Spānijā un Francijā – par nāves trompetēm. Acīmredzot, apmaldoties brikšņos, kur rudens taurenēm tīk augt bariņos, uzmācas domas par dzīves īslaicīgumu un visa nīcību, kļūst sevis žēl un tad jau nav brīnums, ka liekas – miroņi zem zemes ar sēņu trompetēm sāk spēlēt sērīgus meldiņus.

Visdzīvespriecīgāk rudens taurenes dēvē briti – viņi tās sauc par horn of plenty – tulkojumā no angļu valodas, pārpilnības rags. Viss atkarīgs no tā, kā skatās uz lietām! Un garšas un aromāta ziņā rudens taurenes tiešām ir izcila bagātība ikvienā virtuvē.

Rudens taurene (Craterellus cornucopioides) ir gaileņu dzimtas sēne, kas aug Eiropā un Āzijā. Latvijā rudens taureni vislabāk meklēt augustā un septembrī, pa kādam pudurim noteikti būs atrodamas līdz pat novembrim. Parasti aug lapu koku un jauktos mežos. Sēņu medniece Maija Pohodņeva iesaka lūkoties zem lazdām.

Tā kā rudens taurenes ir visai neuzkrītošā krāsā, aug brikšņainās vietās, kur daudz kritušu lapu, tās lieliski prot maskēties. Nav grūti paiet garām īstiem "brīnumu laukiem", zūdoties par neesošajām sēnēm. Ir! Tikai maskējas! Ja paveicas atrast rudens taureņu plantāciju, parasti izdodas salasīt pusgrozu vienā rāvienā, jo šīs sēnes mēdz augt lielākās grupās.

Restorānos taurenes bieži pasniedz krēmīgos risoto – tieši šis ēdiens palīdzot izbaudīt visas garšas nianses un aromātus. Ne velti rudens taurenes dēvē par "budžeta trifelēm" – tām ir izsmalcināts, riekstains aromāts un izsmalcināti bagātīga meža sēnes garša, kurā ir mazāk no baravikas sātīguma, bet vairāk no gailenes intensitātes, tikai bez rūgtuma.

Sēņotāja Maija Pohodņeva garšu raksturo tā: "Garšo apmēram kā gailenes, bet rudens taurenes, manuprāt, ir garšīgākas. Es teiktu, ka to garša ir tāda pilnīgāka, dziļāka, maigāka. Un viennozīmīgi, tās ēdot var saprast, kas īsti ir umami garša – kas dod to īpašo sātīgumu un garšīgumu ēdienam. "

Maija pati sev pēc sēņošanas gatavo, kā pati saka, raganīgu mielastu, piebilstot, ka viņas vecmāmiņa rudens taurenes sauca par miroņtaurēm un neēda ne pa kam.

Maijas recepte ir šāda: "Sviestiņā un drusku olīveļļā sacep rudens taurenes. Kad gatavas, pannā iedrupina kaut ko no "dor bļu", citiem vārdiem sakot, kādu pūdēto sieru. Apmaisa, kamēr izkūst. Liek pāri makaroniem un ēd. Es ņemu tumšos griķu makaronus – kad jau, tad jau! Ož baisi, izskatās vēl trakāk, bet nu gardi!"

Rudens taurenes ir vienkārši izcilas ziemas sēnes. Zinātāji teic, ka kaltētās, kad izmērcētas, no svaigajām tikpat kā neatšķiroties. Tad tās var vārīt zupās, mērcēs, sacepumos, risoto, gatavot no tām dažādus smēriņus, likt uz picām un salātos. Garša ir gana intensīva un padara ēdienu tiešām īpašu.

Kaltētas rudens taurenes var uzglabāt tāpat kā visas kaltētās sēnes. Kā jau ar visām kaltētajām sēnēm, to garša visintensīvākā, iespējams, ir tieši pulverī. Sēņu pulveris dod zupām, mērcēm un citiem ēdieniem to īpaši izteiksmīgo, pilnīgo, izsmalcināto garšu, kad jebkurš ēdiens kļūst par pavārmākslas augsto dziesmu. Nekādas miroņu trompetes, bet īsta dzīves svinēšana! Lai skan gaviles par dzīvi un tās garšām!