Runa ir par "Casu Marzu", kas tulkojumā nozīmē "sapuvušais siers". Nu labi, sapelējis, - vai tad mēs nezinām cēlo gorgonzolu, "Dor Blue" vai Rokforas sieru un viņiem līdzīgos stipru aromātu īpašniekus. Izrādās, te runa nav tik daudz par smaržu, kā par būtību, – apzīmējums "sapelējušais" tam dots dēļ mušu kāpuriem, kas dzīvo sierā. Jo no ārpuses – ritulis kā jau ritulis!
2009. gadā Ginesa rekordu žūrija šim sieram piešķīra godpilno pasaulē bīstamākā siera nosaukumu.
"Casu Marzu" dzimtene ir Sardīnija, to gatavo no aitas piena, un kāpuriem sierā jānonāk pēc fermentācijas procesa – viņu uzdevums ir irdināt masu un veicināt siera tauku sadalīšanos. Tādējādi tiek panākts, ka siera tekstūra ir ārkārtīgi maiga, bet garša - asa un izteiksmīga, ar spēcīgu pēcgaršu.
Parasti "Casu Marzu" gatavo vasaras vidū, jūnija beigās, kad aitas pienam sāk mainīties garša, jo dzīvniekiem sākās reproduktivitātes periods, un arī zāle ganībās izdeg un kļūst sausa.
Process notiek šādi – vispirms aitas pienu uzkarsē un atstāj trīs nedēļas sarecēt. Pēc tam nogriež garoziņu un gaida, kad īpašās siera mušas (Piophilia casei) masā sadēs oliņas, no kurām attīstīsies vajadzīgie kāpuri. Turpinājumā pasta uz vienu, diviem mēnešiem nonāk tumšā telpā, un šajā laikā sākas īstais tapšanas process - kāpuri ir izšķīlušies un sāk savu darbiņu, braši ņammājot pelēt sākušo sieru. Tas, kas nāk laukā no kāpuriem pa otru galu, veido siera īpašo, neatkārtojamo tekstūru un bagātīgo garšu, kas atgādina ļoti nogatavinātu gorgonzolu.
Lai arī "Casa Marzu" jau sākotnēji smaržo pēc siera, kurš jau sen nav derīgs ēšanai, bīstams veselībai tas ir tikai tad, ja sierā esošie kāpuri ir beigti – tas liecina, ka produkts patiešām sapelējis. Ja tārpiņi priecīgi lokās un šiverē – siers ir svaigs un gatavs baudīšanai.
Daži vietējie mēdz sieru izlaist caur centrifūgu, lai tārpiņi sajauktos ar siera masu, bet citi šo produktu lieto "dabiskajā" veidā.
Parasti to griež plānās šķēlītēs un liek uz vietējās ļoti plānās plānās "pane carasau" maizes, klāt piedzerot spēcīgu, izteiksmīgu sarkanvīnu. Zinātāji iesaka, ēdot šo sieru, aizvērt acis. Ne jau tāpēc, lai neredzētu kāpurus, lai gan arī tas var palīdzēt tikt ar šo delikatesi galā, bet arī tāpēc, lai ēdāji pasargātu paši sevi – sajūtot briesmas, tārpiņi var palēkties pat 15 centimetru augstumā un trāpīt kādam acīs…
Vēl viens ieteikums ir visu kārtīgi sakošļāt, lai siera mīļotāja organismā nenonāktu dzīvi kāpuri, jo tie var turpināt savu dzīvi cilvēka zarnās un sastrādāt diezgan daudz nejaucību. Nav brīnums, ka Eiropas Savienības Pārtikas drošības iestāde 21. gadsimta sākumā šo produktu aizliegusi un to var iegādāties faktiski tikai melnajā tirgū… Tiesa, pagaidām gan arī nav saņemts neviens ziņojums par jebkādām veselības problēmām, kas būtu saistītas ar "Casu Marzu" ēšanu, vēsta CNN.
Sardīnijā "Casu Marzu" tiek gatavots jau simtiem gadu un sardīnieši apgalvo, kas tas esot afrodīzijs - seksuālo dziņu uzkurinātājs. Tāpēc to pasniedz īpaši kāzās un citās svinībās. Vietējie, saprotams, neuzskata, ka "Casu Marzu" būtu kaut kāda eksotika, viņiem tas ir produkts, kas uztur dzīvu senu tradīciju. Sardīniešu žurnālists un gastronoms Džovanni Fančello atsaucas uz Plīniju vecāko un Aristoteli, kuru darbos atrastas atsauces uz to, ka Sardīnijas salā ēd tārpus. "Šis siers ir daļa no mūsu vēstures," viņš saka sarunā ar CNN. "Mēs esam šā ēdiena bērni. To radījis gadījums, maģija un pārdabiski notikumi."
"Casu Marzu" statuss ir visai dīvains, jo šis siers reģistrēts kā Sardīnijas tradicionālais produkts un tiek aizsargāts ar līdzīgi kā Parmas šķiņķis vai Rokforas siers, bet tajā pašā laikā ir aizliegts - Itālijā pat no 1962. gada, jo likums paredz, ka valstī nedrīkst pārtikā izmantot produktus, kuros atrodami parazīti. Sods par šā siera pārdošanu var sasniegt pat 50 tūkstošus eiro, bet sardīnieši pasmejas, kad viņiem kāds stāsta par aizliegumu lietot "Casu Marzu" uzturā.
Taču iespējams, "Casu Marzu" varētu atkal legalizēt, pateicoties jaunākajiem trendiem - arvien biežāk runā par kukaiņiem kā vērtīgu olbaltuma avotu. Turklāt visa Āzija balstās uz šo produktu, un tur nevienam nenāk ne prātā krist panikā, ieraugot šķīvī miltu tārpus, sienāžus vai tarakānus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
