Grāmata par rasolu top! 'Tasty' piedalās ar savu rosola recepti

Kā saka fotogrāfe un viena no topošās rasola grāmatas autorēm Elīna Kursīte, tāpat kā ir vakcinētie un nevakcinētie, tāpat ir rasols un rosols. Un mēs zinām, cik tas ir nopietni – tie ir divi dažādi pasaules uzskati par lietu kārtību un pasaules uzbūvi. Fundamentāli!

Par to, ka fotogrāfe Elīna Kursīte un žurnāliste Sarmīte Kolāte raksta grāmatu par rasolu, jau dzirdēts. Grāmata top! Kā daudzus projektus, arī šo kovida pandēmija nopietni iztraucēja – ciemošanās bija liegta, bet kā bez viesos braukšanas lai tiek pie rasola?

Nu darbi pie grāmatas turpinās – kaut arī, kā Elīna saka, tagad tas ir tikai vakcinēto rasols, pie kura var piekļūt. Taču ir cerības, ka nākamruden grāmata par rasolu tomēr ieraudzīs dienas gaismu episkā atvēršanas ballītē, kur galdā tiks celts... nu protams, rasols. Ļoti daudz dažādu recepšu rasola.

Kā pareizi saukt rasolu vai rosolu – tas ir latviešu "būt vai nebūt". Arī kaislības saistībā ar rasolu parasti ir diezgan šekspīriskas. Vispirms jau par nosaukumu. Kā tad īsti ir pareizi? Topošās grāmatas autores atzīst: filoloģiskās kaujas, kas sagādā baudu, notiek teju katru reizi, kad rasols-rosols jānosauc vārdā. Vai pat risols, kas ir vēl senāks nosaukums. "Esam palikušas katra pie savas versijas, lai izprovocētu diskusijas," saka Elīna. Viņa pati gatavo rosolu, savukārt Sarmīte pieturas pie nosaukuma "rasols".

Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcās vienīgais minētais variants ir "rasols". To rakstā turpmāk arī lietosim. Piebildīšu gan, ka sirdij nevar pavēlēt un pusgadsimtu seniem ieradumiem arī ne, tāpēc visi, kas Ziemassvētkos, Lieldienās, 18. novembrī, manā dzimšanas dienā un vēl dažās svarīgās svinamdienās apsēžas pie mana galda, ēd rosolu. Ro-so-lu. Lai kā tas tiktu saukts vārdnīcās. No vārdnīcas taču nepaēdīsi, vai ne, bet no lielajā – vislielākajā bļodā! – pagatavota rasola-rosola gan.

"Mēs braucam pie cilvēkiem, kuriem rasols ir nozīmīgs, kuri buras ar rasolu, kuri viņu pēta," stāsta Elīna. "Caur rasolu var izstāstīt savu stāstu, savas ģimenes stāstu, dzimtas stāstu, pastāstīt to, kas tev vispār ir svarīgs. Ēdiens nekad nav tikai ēdiens. Uzklausot visus šos stāstus un iemūžinot, viens ir receptes un sastāvdaļas, otrs – interesantie dzīves un dzimtu stāsti. Cilvēki reizēm izstāsta tādas lietas... Pie trešās rasolam sagrieztās olas jau cilvēki parasti atveras!"

Rasola stāsti krājas no visdažādākajiem Latvijas novadiem – bet ir aizbraukts arī tālāk, piemēram, uz Lietuvu. Savu rasola recepti stāstījuši un rādījuši gan 80 un 90 gadus veci ļaudis, gan sešpadsmitgadīgie.

"Rasols ir pateicīgs ēdiens – tur ir viss, ko arī jaunieši ēd," skaidro Elīna. "Nu varbūt tad, ja pieliksi bietes vai ķiplokus, kāds jau sāks vaikstīties. Bet desa, kartupeļi, gurķīši, ola, majonēze – kas te ko negaršot? Rasols ir kaut kas viegli iebarojams dažādām paaudzēm, un visiem garšo."

Skaidrs, ka daudzās mājās rasols ir tradīcija – kaut kas, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Daudz kur – svētku ēdiens. Lai gan grāmatas veidotājas novērojušas, ka krabju salāti un citi jaunās modes ēdieni, kas ar švunku ielauzās mūsu virtuvēs un banketos deviņdesmitajos gados, rasolu mazliet iespieduši pieliekamajā. Tas kļuvis arī par ikdienas ēdienu. Ne mazāk mīlētu, protams. Daudzās mājās populārs "svētdienas rasolītis" – it kā vienkāršas, un tomēr mazliet īpašākas brokastis.

Elīna saka: "Es nekad rasolu uz svētkiem netaisu, taisu to savam priekam, kad sagribas. Iejaucu lielajā bļodā vismaz divām vakariņām. Vairāk jau nesanāk, vienalga, cik lielu bļodu taisīsi."

Sarmītes pieredze: "Man bērnībā patika sajūta, ka rasolu var taisīt arī ne-svētkos, tā bija tāda piektdienu sajūta. Ne katru piektdienu, bet bieži vien mamma uztaisīja rasolu vakariņām. Vai arī tad, kad viņa kaut kur devās prom no mājas, viņa atstāj mums rasolu, lai vakarā ir ko ēst. Man bērnībā vienmēr gribējās ielikt rasolu konjaka glāzītēs – lai ir tā skaisti."

Nemelosim sev: rasols nav tikai vienojošā garšas laime, ģimeniskā kopā būšana un miers visā pasaulē. Rasols ir arī strīdu objekts. Arī Sarmīte un Elīna, vācot rasola stāstus, piedzīvojušas: ģimenēs var sastrīdēties, kādam jābūt un kādam nav jābūt rasolam. Ēdienam ir tāda vara!

Viens no jautājumiem, kas, kaislībām uzņemot īpašus apgriezienus, var beigties ar durvju aizciršanu vai vismaz nobloķēšanu sociālajos tīklos, ir par burkāniem. Vajag vai nevajag burkānus rasolā? Starp citu, ja kādu vakaru velk uz kašķi, droši izmetiet šo jautājumu savos sociālajos tīklos, "Twitter', "Facebook", vienalga.

Elīna saka: "Cilvēkiem ir nenormāli svarīgi, kas ir rasolā. Dažiem, piemēram, šķiet, ka burkāni rasolā – tas ir genocīds!" Arī Elīnas un Sarmītes Rasola projektam īpaši izveidotajā "Facebook" lapā viedokļi šķiļ dzirksteles.

Viedoklis: "Jā, burkāniem rasolā būt! Es varu arī visu atlikušo mūžu turpināt šaubīties par to, vai ir rosols vai rasols, bet man nekad nebūs šaubu par burkāniem rosolā-rasolā. Kam gan tur vietas nav – ābolam un siļķei! Ir arī tādas modifikācijas dzirdētas."

Cits viedoklis: "Jā!!! Tikai nesen uzzināju krustmātes absolūti izcilā rasola receptes slepeno sastāvdaļu – mājās marinēta siļķe."

Vēl kāds viedoklis: "Ārprāc, tikai ne siļķe. Un etiķis arī nē."

Bet, paklau, ģimenei jau vajadzētu būt vienotai, gadiem izkoptai izpratnei par rasolu, saku es. Elīna nosmejas: it kā. Bet tad, piemēram, ienāk vedekliņa ģimenē. Ar savas ģimenes paaudzēs loloto vienīgo un īsto rasola recepti... Un aiziet rasola monteki un kapuleti pilnās burās!

Viens no rasola grāmatas kolorītākajiem stāstiem ir par to, kā latviešu meitene Aiga aizprecējās uz Lietuvu ar visu savu rasola recepti. "Izrādās, lietuvieši ir ļoti konservatīvi ēdiena gatavošanā un ēšanā," stāsta Elīna. "Viņiem ļoti slikti pērkot pavārgrāmatas, jo visi taisa ēdienus, kā taisa, un neko jaunu viņiem nevajag."

Un tad Lietuvas mājā ierodas meitene, kas piesit kāju pie zemes, bļodu pie galda un paziņo, ka gatavos rasolu savā stilā. Visas rasola sastāvdaļas viņa... rīvē! Visas, gurķi ieskaitot. Elīna saka – šausmīgi garšīgi. Nedrīkst jau tā atzīties, jāsaglabā neitralitāte, bet tā vien šķiet – šis Lietuvas rasols grāmatas autorēm līdz šim gājis pie sirds vislabāk.

Nu labi, bet ko tad lietuvieši? Vai rasola zaimotāja Aiga nav izmesta no Lietuvas? Nepavisam! Tagad Aigas vīra radi prasot tikai tādu rasolu visās radu saiešanās!

Ļoti interesanta pieredze grāmatas autorēm bijusi pie literatūrzinātnieka Ojāra Lāma, kurš arī interesējas par rasola vēsturi un to ir smalki izpētījis.

Senākajās rasola receptēs minēta marinēta melone, nēģi… Skaidrs, ka padomju laiki pamatīgi sabojājuši – vai mainījuši, kā nu to ņem – mūsu izpratni par produktiem un garšām. Kad veikalos nebija nēģu un gaļas, sākām likt pie rasola desu, pieradām pie garšas un tagad par to stāvam un krītam…

Pie literatūrzinātnieka Ojāra Lāma Sarmīte kā parasti likta pie griešanas, Elīna – pie fotografēšanas, un tapis īpaši bagātīgas un neparastas garšas rasols pēc senajām receptēm. Literatūrzinātnieks pat meloni tam speciāli bija samarinējis! Sarmīte saka: "Melone, nēģi, rutks, - šīs seno recepšu sastāvdaļas pastāsta, cik daudz esam zaudējuši padomju laikos, cik rasols patiesībā bija daudzveidīgs un bagātīgs. Tagad šādas piedevas rasolam liekas kaut kas eksotisks un jauns – bet tas viss ir bijis."

Ļoti skaista un sirsnīga izvērtusies tikšanās ar Āriju Vasku no Slates – tā ir vieta pie Gārsenes, dziļā Sēlijā. Elīna stāsta: "Ārija Vaska, krāšņa dārza īpašniece, 88 gadus veca kundze, brīnišķīgi gatavo jebko, tajā skaitā arī rasolu. Mums vēl līdzi sadeva degvīnā marinētus gurķīšus."

Viens no Latvijas jaunākajiem pavāriem Rojs Puķe grāmatas vajadzībām pagatavojis pat divus rasolus, viens, piemēram, bijis ar griķiem. Arī rakstniece Dace Rukšāne pagatavojusi divus – balto un sarkano rasolu.

Krājot rasola stāstus un receptes, piedzīvots ne mazums pārsteigumu. Elīna stāsta: "Es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka rasolā var likt kaperus, bet tagad mājās taisu tikai tā – nu kas tas par rasolu ja nav kaperu! Vai tagad, skatoties no tevis – turpmāk mērcei citronu suliņu pilnīgi noteikti likšu klāt."

Sarmītei savukārt pārsteigums bijusi siļķe: "Man likās, ka rasolā siļķe neiederas, bet kad pagaršoju, bija ļoti lieliski, siļķe bija diezgan maz un drīzāk kā tāda garšviela – piedeva. Vai biete, likās – nu kā var būt biete rasolā? Bet tad mums parādīja rasolu ar bieti, kas izskatījās kā rubīna graudiņi. Kad pa nakti liec rasolu nostāvēties, biešu sula savelkas atpakaļ biešu gabaliņos un, izņemot no ledusskapja, ir tādi punktiņi kā mazi dārgakmeņi.

Meža gaļa, marinētas sēnes – cilvēki liek pie rasola visu, to, ko es pat neaizdomātos, ka to var likt pie rasola. Es tagad vienmēr arī blendēju siļķi pie mērces."

Elīna piebilst: "Starp mums runājot, viss rasolā ir atkarīgs no mērces. Bet ir cilvēki, kas vienkārši piegāž klāt rasolam krējumu un majonēzi, sāli – un domā, ka tā ir normāli!"

Par mērci pilnīgi piekrītu. Patiesībā šī ir viena no nervozākajām intervijām, kāda man bijusi. Es vēlos uzzināt par rasola projektu, bet Sarmīte un Elīna savukārt vēlas uzzināt manu rasola recepti. Vēl vairāk – iemūžināt, kā es to taisu!

Kā lai es sagriežu un pagatavoju rasolu dienas gaismā? Turklāt – bez pārnakšņošanas ledusskapī vai aukstumā uz balkona rasols nav īsti labs, garšām jāsavelkas, harmonija iestājas pamazām. Saprotat manu satraukumu? Ja nu neizdodas, un rasola maģija nenostrādā? Pārstāvēt "Tasty" grāmatā – tas tev nav viens nieka neizdevies rasols, tā būtu īsta izgāšanās.

Sāksim ar to, ka rasolu es parasti taisu pēc pusnakts – tā iegājies. Tikai tad sākās lielā griešana, kad virtuves mazajā apgaismojumā griežu rasola sastāvdaļas. Rasola griešana patiesībā ir visīstākā latviešu sievietes meditācija. Un nevajag nākt virtuvē, kad sieviete meditē, lūdzu! Tas ir laiks man pašai, kad saslēgums ar Kosmosu, Rasola Kosmosu, ja vēlaties, ir vistiešākais, un domas klīst… es nezinu, kur tās klīst.

Vienlaicīgi tā ir ļoti klātesoša un sazemēta baudas sajūta un svētku gaidas, jo rasolu nekad netaisu tāpat vien – bet tikai īpašiem svētku gadījumiem: kad meita nāk ciemos, mammai dzimšanas diena, kad ir Ziemassvētki, 18. novembris un vēl daži svarīgi svētki.

Klusināta mūzika, parasti melodisks džezs vai kas tamlīdzīgs, vīna glāze (rasolam netiek pievienota), asākais nazis, kāds mājās ir, klik, klik, klik griešanas skaņas uz dēlīša… Un tad nāk visīpašākais brīdis. Mērces gatavošana. Tā ir visīstākā buršanās. Tā ir maģija un īpašā sajūta, ka šobrīd manā virtuvē notiek svarīgākā lieta pasaulē. Es, protams, vari izstāstīt sastāvdaļas, un nekā tāda tur nav – bet, ja man jāpasaka, tieši kādas ir proporcijas, tieši kad kas jāpieber, jāpiespiež un jāpievieno, lai iestātos īstā un vispareizākā garša… Neiespējami!

Un arī tas man tagad jāizdara dienas gaismā, fotoaparāta zibšņu pavadībā. Neiespējami! Es nevaru, kad skatās! Jo tas ir… tik ļoti intīms process. Un vienlaicīgi – spēka pilns. Katrs cilvēks, kurš jauc bļodā rasolu, uz brīdi ir Visuma valdnieks, un viņa virtuve ir Visuma centrs. Tāda ir mana pārliecība un pieredze.

Īsi sakot, mērce izdevās. Gandrīz tikpat pareiza, kā vienmēr. Gandrīz. Liekas, ka pusnaktī iejauktam rasolam tomēr ir cita garša, sakiet, ko gribat. Bet Elīna un Sarmīte ēda un slavēja – un solīja, ka recepte grāmatā tiks iekļauta noteikti. Bet neticamā kārtā rasols tiešām bija garšīgs. Lai gan… Tikai stundas sešas septiņas vēlāk tas kļuva par Rasolu (patiesībā Rosolu, bet cienu valodas likumus) ar lielo burtu un tādu, kādam tam jābūt manā pasaulē.

Un ziniet… Nekas, pilnīgi nekas tik skaļi un tik vilinoši nesauc no ledusskapja kā rasols. Zuši, laši, apelsīni nav nekas. Bet fakts, ka ledusskapī vēl ir rasols... Tās ir sirēnu balsis, kurām nav iespējams pretoties. Kas var būt labāks par otrās dienas rasolu? Trešās dienas rasola vienkārši nemēdz būt.