'Banānu kari' Latvijā: kurš uzvarēja, kurš zaudēja un kurš galu galā nopelnīja?  (5)

7. oktobrī Latvijā durvis vēra pirmais "Lidl" veikals Latvijā. Viens no "Lidl" topa produktiem, kuriem tiek pazemināta cena, ienākot jebkuras valsts tirgū, tradicionāli ir banāni. Vēsturiski radusies kā protests pret Eiropas uzlikto ievedmuitu banāniem, vēloties aizsargāt mazos Spānijas banānu ražotājus, šī tradīcija turpinās. Taču banāni nav pārtikas tirgotājam neparasta izvēle.

Banānu sakarā "Lidl" gan izceļas ar to, ka jau 2016. gadā paziņoja, ka viņu mērķis ir tirgot 100% "Fair trade" jeb godīgas tirdzniecības ceļā iegūtus banānus. Jācer, ka tieši šādi banāni ir iegādājami arī jaunatvērtajā "Lidl". Par godīgo tirdzniecību un banānu industrijas tumšo pusi – mazliet vēlāk.

Banāni vienmēr bijusi viena no populārākajām precēm arī Latvijā. Bet, vai tā ir sagadīšanās, ka tieši šonedēļ arī dažos citos lielveikalos sākās viena no masīvākajām banānu atlaižu kampaņām, kādas pieredzētas? Protams, nē.

Kāds lielveikals sniedza atbildi, ka zemas cenas regulāri tiek nodrošinātas visas produktu grupās, un atlaides ir arī vairākiem citiem produktiem. Šonedēļ vēl bez dažiem citiem produktiem kārta acīmredzot bija pienākusi arī banāniem. Arī citos lielveikalos banānu cenas jauši vai nejauši noslīdēja krietni zem eiro, un ar to arī lielveikalu banānu kari bija sākušies.

Banāns ir brīvības, Rietumu, seksa simbols. Bet kāpēc banāns gan šonedēļ, gan citreiz tiek izvēlēts kā viens no galvenajiem atlaižu objektiem? Tiešām seksa dēļ?

Mārketinga speciālisti un stratēģi, kurus aptaujāju, atbild: jā! Banāns ir seksīgs produkts no visiem aspektiem. Viena lieta ir, ka mūsu zemapziņā banāns ir seksīgs, par to parūpējušies mārketologi, popārta mākslinieki, rokzvaigznes un visa izklaides industrija. Banāns ir arī fotogēnisks un lieliski izskatās uz jebkura plakāta jebkuru produktu kompānijā. Citējot kādu stratēģi: "Kā gan vēl seksīgāk pieteikt atlaižu kampaņu, ja ne ar banānu? Banāns aiziet vienmēr – visas auditorijās, gan tiem, kam tas bērnībā bija neiedomājams retums un sapnis, gan tiem, kam banāns ir tas pats, kas maize, proti, vienmēr pieejams."

Kā trāpīgi izteicās kāda mārketinga speciāliste, banāns ir vienkāršs kā zeme – visiem saprotams produkts, ar kuru ir viegli salīdzināties. Desai var būt simts dažādu šķirņu un cenu – ej nu saproti, vai lētāka ir doktordesa iecienītā vienā veikalā, vai doktordesa tautiskā otrā veikalā. Bet banāns ir banāns visos veikalos.

Banāns ir lielisks pārtikas produkts, un tas ir ne tikai dažādi izmantojams, bet reizēm arī – neaizvietojams. Banānu bieži lieto kā vērtīgu uzkodu starp ēdienreizēm, gan pieaugušie gan bērni. Ko vēl var tik ātri aprīt, esot gandrīz pie bada? Kārtējo bulciņu sirdsapziņa neatļauj, ābols jāmazgā un jāgrauž, bet banānu var apēst ātri un tas rada pat īslaicīgu laimes sajūtu. Ideāls auglis!
Visticamāk, tirgotāji vienkārši izmanto šī augļa noturīgo un savā ziņā pat universālo popularitāti. Nekas tāds nedarbotos ne ar āboliem, ne krietni sezonālākiem augļiem kā, piemēram hurmām un granātāboliem vai dārgajiem mango.

Neraugoties uz demokrātisko tēlu, banāns vienlaicīgi ir arī vērtība. Tas tomēr ir braucis tālu ceļu no zemes, kurās ir palmas, kas mums vienmēr likušās kaut kas īpašs. Banāns nav gluži ābols, ko kaimiņš iedos pār sētu veselu kulīti, vai kartupelis, ko rudenī saraksi omes dārziņā.

Pirkām, protams! Te gan jāteic – kā nu kurš. Daži pirka kā ierasts, daži mazliet vairāk – ja reiz, tad reiz, sak, uzceps kādu banānmaizi, ja neapēdīsies tāpat. Bija arī tādi, kuri nobremzēja savu vēlmi pēc banāniem, nevēloties nonākt enerģiskajā sabiedrībā pie banānu kastēm un baidoties tikt pieskaitītiem banānu trakuma pārņemtajiem (ja nu kāds paziņa ierauga – es taču neskrienu pakaļ pūlim!).

Dažuviet zemās cenas paziņojumus papildināja plakātiņi ar aicinājumu pirkt banānus tā, lai arī citiem paliek. Daži pircēji to tulkoja kā mēģinājumu izvairīties no banānu tālākpārdošanas tālākos lauku veikalos vai vēl tālāk aiz robežas. Kā stāsta aculiecinieki, dažu pircēju ar banāniem līdz augšai piekrautos iepirkumu ratus tiešām varēja apbrīnot. Pilnīgi iespējams, ka princips "Pērc lēti, pārdod vēl lētāk" dažiem raisīja arī fiksās peļņas idejas. Kādā "Twitter" komentārā izteikts tieši tāds pieņēmums: "Aizvedīs uz kādu lauku miesta bodi un tirgos pa 1,50 eiro." Pagaidām nav dzirdēts, bet varētu cerēt, ka banānu supercenas izmantoja arī iestādes un organizācijas, kuru klientiem banāni nav ikdiena.

Iespējams, daudziem neparastā banānu cena atraisīja iedvesmu gatavot, jo tik daudz banānu recepšu, kā šajās dienās, mediji laikam nebija publicējuši nekad – vienlaicīgi! Kā "raksta kāda "Twitter" lietotāja: "Varianti ir diezgan daudz – strādā konditorejā un izceps tā pavairāk banānu kēksus, vai žāvēs, varbūt ievārījums būs. Ja man būtu jaudīga virtuves iekārta, es šodien arī taisītu sev banānnašķu krājumus ziemai."

Kāds cits "Twitter" lietotājs prāto: "Nez, kāds lops tos ēd? Varētu būt barojošāks par kartupeli, un cena salīdzināma. Cūka, govs?" Daži zinātāji savukārt stāsta, ka arī etnogrāfiskais dzēriens kandža no banāniem sanāk tīri laba. Vārdu sakot, ir banāni – ir varianti! Protams, jau tagad skaidrs, ka daļa banānu nonāks tur, kur tie nonāk, iegādāti arī par parastu cenu – atkritumu kastē. Pētījumi rāda, ka banāni ir ne tikai uzturā visvairāk patērētais tropiskais auglis. Tie ir arī vieni no visvairāk izmestajiem pārtikas produktiem.

Kā jau parasti, kad notiek kaut īpašs, sarosās asprāši un tautas jokdari. Tiek radīti jauni teicieni un pārfrāzēti vecie: "Banānu ir tik daudz, kā nekad nav bijis". Sociālie tīkli pildās ar banānu jokiem, reklāmisti un uzņēmumi gandrīz vai sacenšas, kurš asprātīgāk izmantos banānu savās reklāmās, nenocietās pat nacionālā aviosabiedrība.

Banānu aktualitāte lika atcerēties arī caurkritušo politiķi Zīgeristu, kurš savas balsis pirka par banāniem. Daudzi atgādināja arī kāda politiķa nicīgo valsts raksturojumu šajā sakarā: "Banānu republika". Te nu gan jāteic, ka šis termins, ko pirmo reizi lietojis amerikāņu rakstnieks O. Henrijs 1904. gadā, šīs banānu nedēļas sakarā lietots nevietā.

Banānu republika ir politiskās zinātnes termins, kas norāda uz politiski nestabilu valsti, kuras ekonomika lielāko daļu ir atkarīga no viena ierobežota eksporta produkta, kā, piemēram, banāni. Šis teiciens uz Latviju neattiecas, bet uz dažām citām valstīm gan. Te ir pienācis brīdis, lai īsi apskatītu banānu industrijas tumšo pusi.

Atšķirība ir būtiska, un te nav runa par banānu šķirnēm vai gatavības pakāpēm. Būtiski ir tas, vai banāni nokļuvuši veikalā, ievērojot godīgās tirdzniecības principus. Jā, tādi banāni būs mazliet dārgāki, un tādus pirkt ir izvēles jautājums.

Te nokļūstam pie jautājuma, par ko nestāsta banānu cenu kari. Organizācija "Zaļā brīvība" savā "Facebook" lapā raksta: "Ja banānus lielveikalā varam iegādāties par pāris desmitiem centu, vai esam aizdomājušies, cik daudz no šīs naudas saņem banānu audzētāji? Stāsts par banānu tumšo pusi ir tāds, ka plantāciju strādnieki, kuru darba diena ir ap 12 stundām, saņem ne vairāk kā 8 % no banānu cenas veikalos. Bez tam, plantācijās izmanto ap 270 dažādu veidu pesticīdu, kas apdraud gan strādnieku, gan patērētāju veselību."

Tie ir svarīgi iemesli, kāpēc savā patēriņā būtu jāizmanto banāni ar godīgās tirdzniecības marķējumu un jāatbalsta tirgotāji, kuri izvēlas pārdot godīgās tirdzniecības produktus, tostarp banānus.

Kā raksta "National Geographics", pasaulē ir četri spēcīgi starptautiski banānu piegādātāji, kas kontrolē visu banānu industriju. Bet piektais spēlētājs šajā "banānu pasaules vareno" mazajā pulciņā ir lielveikalu ķēdes. Nosakot zemas banānu iepirkumu cenas, lielveikalu ķēdes ir galvenās ieguvējas. Protams, sev neko neatņem arī lielie banānu ražotāji un piegādāji. Zaudētāji ir plantāciju strādnieki, kuru peļņa svārstās ap jau minētajiem 8% no banānu cenas. Tādēļ ir tik svarīgi, lai lielveikalu ķēdes sadarbotos ar piegādātājiem, kuri strādā pēc godīgās tirdzniecības likumiem. Tikai tad mēs varam būt droši, ka lētie banāni uz mūsu virtuves galda nav sagādāti par nabadzības, slimības un pārguruma cenu Kolumbijā, Kostarikā vai Ekvadorā, – valstīs no kurām pārsvarā banāni tiek piegādāti Eiropai.

Lielveikali pārdeva savus banānus zem pašizmaksas. Bet pircējus noturēja. Lai gan – ja banānu atlaižu dienās mēs tiešām pirktu tikai banānus, tādu banānu atlaižu nebūtu. Kuram gan tas būtu izdevīgi? Bet tā nenotiek. Arī ieejot veikalā pēc sāls un sērkociņiem, daži pamanās iznākt ar piepūšamo laivu un kaķu barību trīs mēnešiem pat tad, ja kaķa mājās nav. Tāda nu ir cilvēka daba! Kurš no mums, ejot pirkt banānus, tiešām iznāk no veikala tikai ar banāniem?

Te arī atbilde uz jautājumu, par to, kurš šajā banānu sāgā nopelnīja. Taču ieguvēji gan esam mēs visi – nopirkām banānus daudz lētāk nekā parasti, uzzinājām daudz jaunu recepšu un mazliet izklaidējāmies.

Un mazliet lielākā pulkā bijām veikalos. Par to, vai un kā banānu atlaides atsauksies uz Covid-19 kumulatīvo rādītāju – laiks rādīs. Ārstu viedokļi ir ļoti skarbi. Iespējams, šie zaudējumi būs lielāki, nekā ieguvumi.