Samīļo mani, kotletīt! Kas ir 'komforta ēdiens' un kā tas radies

Ir ēdieni un produkti, kas cilvēkiem rada īpaši labu sajūtu - vai tā būtu šokolāde, laimes sajūtas izraisītāja endorfīna sabiedrotā, vai atmiņas par mammas ceptajām kotletēm. Citreiz tā ir forša sabiedrība pie galda, kas ļauj tovakar baudītajam ēdienam vēlāk atmiņās asociēties ar prieka sajūtu.

Pandēmijas, ierobežojumu un karantīnas laikā savukārt mēs nereti dusmu, izmisuma un bezspēcības sajūtu kompensējam ar gardumiem, kas ļauj emocionāli atgūt labsajūtu, prieku, varbūt emocionāli, kaut uz brīdi atgriezties laikos, kad viss bija kārtībā un nekādu ierobežojumu nebija. Slimības laikā cilvēkam ir nepieciešams ne tikai sātīgs un spēcinošs, bet arī garšīgs ēdiens, jo tad viņam rodas sajūta, ka nu gan lietas ies uz labo pusi.

Zinātne ir mēģinājusi sniegt atbildes uz to, kas ir "komforta ēdiens" un kā tas ir "jātulko". Piemēram, Sinsinati Universitātes zinātnieku pētījumā, kas publicēts "Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America", izdarīts secinājums, ka "komforta ēdiens" ir tik patīkams sava sastāva dēļ. Daudzi no ēdieniem, kas ierakstās šajā kategorijā, ir trekni vai saldi un satur vielas, ko organisms var izmantot īslaicīgai stresa mazināšanai.

Savukārt psihologi ir atklājuši vēl komplicētāku saikni starp ēdienu un personiskajām atmiņām, secinot, ka iemīļotie ēdieni rada to pašu drošības un apmierinātības sajūtu, kāda ēdājam bija bērnībā. "Komforta ēdiens", kā žurnālā "Psychological Science" raksta psihologi Džordans D. Troisi un Šīra Gabriels, apmierina cilvēka pamatvajadzību piederēt.

Viena no pirmajām, kas par "komforta ēdienu" nosauca kaut ko patiešām gardu un kārdinošu, bija nevis uztura zinātniece vai psihoterapeite, bet aktrise - Holivudas zvaigzne Laiza Minelli. Pagājušā gadsimta 70. gados jaunā aktrise reiz intervijā izteicās tā, garšīgi čāpstinot lūpas: "Komforta ēdiens ir tāds, ko tu vienkārši ēd tā - ņam, ņam, ņam". Pirms tam "komforta ēdiens" vairāk bija tiešām saistīts ar to, ko pasniedza bērniem, veciem ļaudīm un slimniekiem - kaut kas vienkāršs, barojošs un pareizs.

Jau 70. gados "komforta ēdienu" karalis un galvenā sastāvdaļa bija kartupelis. Laiza Minelli esot devusi priekšroku ceptiem kartupeļiem ar krējumu, pipariem un sviestu. "Philadelphia Inquirer" ēdiena žurnāliste Elēna Teita slavēja vārītus kartupeļus ar bekonu, cieti vārītas olas ripiņām un tomātu, savukārt ekonomikas pasniedzēja nelielā Oregonas pilsētiņā Džereija Brauna "Capital Journal" zvērēja, ka nekas nav labāks par kartupeļu biezeni ar bagātīgu sviesta un krējuma klātbūtni. Ļoti ātri pie "komforta ēdiena" titula tika arī vistas buljona zupa, bet pēc tam jau pārliecības un gaumes pamatīgi sadalījās pa dažādiem virtuves stūriem.

Vēlāk "komforta ēdiena" statusu noteica ne tik daudz vispārējā izpratne par to, kas ir garšīgs, bet gan izteikti individuāla gaume - vieni publiski slavēja sāļos riekstiņus ar pienu, citi ģība no cukurā karamelizētiem sendvičiem, vēl kādam pilnai laimei vajadzēja sardīnes pa taisno no konservbundžas. Tas bija ēdiens, ko baudīt mājās un vienatnē. Izdevumā "Bon Appétit" kāda Fišera kundze cēla debesīs piena grauzdiņus, kas, "izskatās, nomierina visu - nervus, muskuļus un prātu". Recepte bija gaužām vienkārša - ar sviestu apziestu grauzdiņu ar sāli, piparu un papriku iemērc siltā pienā, taču viens no svarīgākajiem ieteikumiem bija par šīs maizītes apēšanu - "mierīgi vienatnē aizejiet uz vietu, kur jūs jūtaties vislabāk".

"Komforta ēdiens" nemaz nav tik nevainīgs. Jau no pašiem pareiza uztura uzraudzīšanas pirmsākumiem speciālisti zvana trauksmes zvanus, ka "komforta" jeb "noskaņojuma" ēšana var radīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Jo kas visvairāk uzlabo sliktu omu - saldumi! Pie kā amerikāņu filmās ķeras varoņi, kad viņu dzīvē noticis kas nejauks un viņi jūtas bēdīgi? Pie lielā saldējuma trauka! "Komforta ēdienam" nav ne vainas, ja apēdam vienu porciju ceptu kartupeļi, bet ne jau visu pannu!

Un tad vēl atslēgvārds "komforts" - tātad ērti, vienkārši un katram pieejami. 60. gadu beigās un nākamajās divās desmitgadēs Amerikai pāri vēlās "komforta ēdiena" vilnis, kas nebija saistīts tik daudz ar sajūtām, kā ar ērtībām. Grāmatnīcas pārpludināja pavārgrāmatas, kuru galvenais uzsvars nosaukumā bija uz vārdiem "ērti", "ātri" un "vienkārši". Soli pa solim - no kotletēm līdz minestrones zupai. Atcerieties filmu ar lielisko Merilu Strīpu "Džulī un Džūlija"? Easy!

Nākamais solis "komforta ēdiena" vēstures attīstībā bija 80. gadi, kad šo vienkāršo maltīti pacēla dižos augstumos smalkie restorāni, piedāvājot visiem zināmās un no bērnības mīļās lietas. Kā ironizē portāls "daily.jstor.org" - restorāni, kas slaveni ar savu kaviāru, sāka lepoties ar rīsu pudiņu. Tam sekoja arī pretreakcija, kas diezgan saniknoja smalko restorānu šefpavārus, - "komforta ēdiena" pavārgrāmata ar pamatdomu, ka tiem ir vieta uz vakariņu galda mājās nevis restorānā, un pavisam noteikti ne par tādu cenu, kādu plēš smalkās iestādes. Grāmatas autorei, ēdienu žurnālistei Džeinai Sternai un viņas vīram Maikalm esot nācies telefoniski atkauties no daudziem saniknotiem šefpavāriem…

90. gados savu uzvaras gājienu iesāka visdīvainākās diētas un "komforta ēdiens" kļuva par "fui, pē" un neveselīguma kalngalu. Maltītei bija jābūt par mākslas darbu šķīvī, jāizmanto nepazīstamas, jaunas un neparastas sastāvdaļas - kādi tur vairs cepti kartupeļi ar krējumu, pipariem un sviestu! Taču pasaule piespieda ļautiņus atgriezties pie vienkāršām, sirsnīgām lietām. Tam palīdzēja lielie satricinājumi - 11. septembra traģēdija ASV, 21. gadsimta pirmās desmitgades vidus globālā krīze un tagad arī pandēmija.

Šobrīd mēs visi alkstam pēc "komforta ēdiena", turklāt tagad šis termins ir tik dziļi iesakņojies mūsu "vārdnīcā", ka to attiecinām ne tikai uz ēdienu, bet arī uz mūziku, filmām un citām izklaidēm. Septiņdesmitajos gados komforta ēdieni bija īpatnēji un izteikti individuāli, taču gadu gaitā, pavārgrāmatām un restorāniem kodējot ēdienkarti, tie kļuva par kopīgu sabiedrības pieredzi.

Laikā, kad notiek milzu riešanās, ir absolūta neskaidrība un nomāktība līdz ar rudeni spraucas iekšā pa visām spraugām, gaisīgs, maigs kartupeļu biezenis tomēr ir lieta, kas dienu var padarīt nedaudz priecīgāku.