Šodien virtuvē apraudājos, tā pamatīgi piešņaucot kādas četras salvetes, atvainojiet par atklātību. Asaras lija ne tikai tādēļ, ka mizoju un kapāju sīpolus, lai ceptu kotletes. Ne tikai tāpēc, ka no rīta virtuvē mani sagaidīja netīru trauku kalnu grēda (vakar šaurā draugu lokā vēl izmantojām pēdējo iespēju tikties klātienē zem viena jumta). Un ne tikai tādēļ, ka trauku mazgājamās mašīnas nosvilšanai zilās liesmās šonedēļ svinama gada jubileja. Jauna, labākā palīga iegāde tika atlikta uz brīdi, kad tiksim pie jaunas virtuves. Un tagad šis prieka brīdis atkal atliekas ārkārtējās situācijas un neziņas par nākotni dēļ. Vienkārši sametās žēl sevis, žēl visu to domājošo cilvēku, kas tagad jau otro reizi spiesti būt mājsēdē.
Mājas ēdiens remdē ne tikai izsalkumu, bet arī skumjas. Parasti tā notiek. Tomēr šovakar mājas kotletes nepalīdz. Ar prātu saprotu, ka izdevušās dievīgi labas. Ģimene slavē. Bet es… Man ir bēdīgi, un es esmu dusmīga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
