Foto: DELFI
Mēs turpinām Tev rakstīt. Jā, katru mājsēdes dienu. Tāda ikvakara sasaukšanās dara priecīgāku, vai ne? Šovakar no sava virtuves galda rakstu es – Ieva. Ir ļoti omulīgi. Deg mazā virtuves gaismiņa, izgaismojot nesamērīgi dārgās un absolūti skaistās virtuves darba virsmas flīzes, ko es dabūju pagājušajā mājsēdē. Un man ir šis tas sakāms tieši par to – par dārgajām iegribām, kuras īstenojam.

Lai būtu skaidrs – es uzaugu ar malkas plīti un vienmēr mazliet apkvēpušām baltām flīzēm virs tās. (Mamma tās regulāri mazgāja, un es vispār atceros regulāru mazgāšanu, tīrīšanu, vēdināšanu, nu pilnīgs ārprāts, kam tagad nododos tikai nostalģijas mākta un dziļas vajadzības spiesta.) Normāls ķēķis ar malkas plīti. Un tas bija brīnišķīgi. Es nekad un nekur neesmu ēdusi neko, kas būtu garšojis labāk par ēdieniem, ko mamma gatavoja uz mūsu Pumpuru mājas ķēķa plīts un mūsu plīts cepeškrāsnī. Uz dzīvas uguns pagatavotam ēdienam ir īpaša garša, un tā nav atkārtojama. Īpaši, ja ēdiens ir gatavots tavā bērnībā.

Bet dzīve ir dzīve, un katram pienāk brīdis, kad viņam ir jāiekārto sava virtuve. Jauna virtuve pēc savas gaumes, savas krāsu izjūtas, pēc saviem priekšstatiem, kas ir skaists, kas ir ērti, kas ir metams ārā, kas paturams no vecā…

Pārvākšanās – nu tāda kā pilnīga pārvākšanās, bez melnraksta un atkārtošanas iespējām – katram dod iespēju saprast, kas viņš īsti ir. Nu tad es oficiāli paziņoju: esmu krājēja. Esmu tā tante, kas neļauj izmest veco pannu (attēlā) – jo tā ir tik uzticami un labi kalpojusi! Es to paņēmu līdzi uz jauno māju. Es neļāvu izmest arī veco pannas lāpstiņu, kas visvisādīgi ļodzījās atbildīgākajos brīžos, jo bija zaudējusi skrūvi. Daudziem virtuves priekšmetiem manās jaunajās "Ikea" atvilknēs ir mūža mājas – par godam nokalpotu mūžu. Jā, iespējams, es tos vairs bieži nelietošu, bet tie tur būs, un es to zināšu.

No otras puses, pārvākšanās katram dod brīnišķīgu iespēju kļūt par to, kas viņš nav – bet varbūt ir gribējis būt visu mūžu un to vienkārši nav zinājis. Vai zinājis un slēpis pats no sevis.

Un tā es uzzināju, ka man patīk skaistas un dārgas virtuves flīzes. Paldies, manas vecās, baltās, mazliet sasprāgušās Pumpuru ķēķa flīzes virs plīts. Es jūs nekad neaizmirsīšu. Tāpat Pumpuru mājas, kas man rādās sapņos joprojām. Bet.

Kad drīkstēju izvēlēties savas jaunās virtuves flīzes, es mazliet sajuku prātā. Nopietni. Jo viņas visas – gandrīz! – bija brīnišķīgas.

Līdz brīdim.

Līdz brīdim, kad ieraudzīju tās. Zili pelēkās. Ar arābu rakstiem. Made in Spain.

Kad kopā ar remonta meistariem apmeklējām veikalu un es tā aušīgi ar roku norādīju uz savām jaunajām flīzēm (es zināju, ka meistari zina, ka mans cenu līmenis tas gluži nav!) , meistars praktiskais man pateica uzreiz: "Tā cena ir par vienu flīzi. Tu saproti? Par vienu. Tu negribi zināt, cik mums vajag."

Meistars pieredzējušais, viņš arī praktiskā tēvs, savukārt teica: "Ļauj sievietei izvēlēties. Ne jau tev būs tai virtuvē jādzīvo."

Lūk! Meitenes. Zēni. Kungi. Dāmas. Virtuvē ir jādzīvo, un virtuves flīzēm ir jābūt tādām, lai dzīvot ļoti gribētos. Par to ir mans stāsts.

Virtuves flīzes nav vieta kompromisiem. Virtuves flīzes nav trešā, piektā un sešpadsmitā labākā izvēle. Virtuves flīzes ir mūsu sarkanā līnija.

Ne jau kāds cits blenzīs flīzēs pusnomoda stāvoklī, cepot omleti vai ko citu dzīvības procesu uzturēšanai. Ne jau kāds cits svētku vakarā sajūsmīgi maisīs katlus un apgrozīs kotletes pannā, kad flīzes tīsies maigā izgarojumu mākonī. Ne jau kāds cits nospiedīs kafijas aparāta pogu uz flīžu fona kādā drausmīgā pēcpusdienā, kad negribēsies pilnīgi neko, tikai kafiju vai mirt, bet kafija liekas ātrāk. Un galu galā tās flīzes... Skaistums izglābs pasauli! Un flīzes!

...Ar nosacījumu, ka tās ir tieši tās flīzes, kādas tu tiešām gribēji.

Vārdu sakot, es nopirku flīzes un nevienam neteicu, cik tās maksāja par kvadrātmetru. Oh, tā sajūta! Mēs ar flīzēm joprojām sazvērnieciski saskatāmies. Mēs zinām...

Bet vainas sajūta, es teikšu, ir nulle. Gan jau ģimenei kas atrauts, bet nu ziniet - nedzīvoju jau Versaļas pilī ar attiecīga izmēra virtuvi. Nebija jau TIK traki, nesarežģīsim lietas! Katram ir jādabū kaut kas, kas silda sirdi ilgtermiņā. Man tās ir virtuves flīzes. (Protams, tas netraucē izkopt arī citas vājības, bet par tām parunāsim citreiz.)

Konkrēto summu par flīzēm es neatklāšu, jo uzskatu, ka par laimi ir jāmaksā. Un arī mana Ķengaraga virtuve ir pelnījusi manā pasaulē dārgākās flīzes, kas darīs mani laimīgu katru manas dzīves dienu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!