Lai būtu skaidrs – es uzaugu ar malkas plīti un vienmēr mazliet apkvēpušām baltām flīzēm virs tās. (Mamma tās regulāri mazgāja, un es vispār atceros regulāru mazgāšanu, tīrīšanu, vēdināšanu, nu pilnīgs ārprāts, kam tagad nododos tikai nostalģijas mākta un dziļas vajadzības spiesta.) Normāls ķēķis ar malkas plīti. Un tas bija brīnišķīgi. Es nekad un nekur neesmu ēdusi neko, kas būtu garšojis labāk par ēdieniem, ko mamma gatavoja uz mūsu Pumpuru mājas ķēķa plīts un mūsu plīts cepeškrāsnī. Uz dzīvas uguns pagatavotam ēdienam ir īpaša garša, un tā nav atkārtojama. Īpaši, ja ēdiens ir gatavots tavā bērnībā.
Bet dzīve ir dzīve, un katram pienāk brīdis, kad viņam ir jāiekārto sava virtuve. Jauna virtuve pēc savas gaumes, savas krāsu izjūtas, pēc saviem priekšstatiem, kas ir skaists, kas ir ērti, kas ir metams ārā, kas paturams no vecā…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
