Skaidrs, ka es gribētu rimti, viedi, konstruktīvi un produktīvi iziet cauri mājsēdei. Kurš tad to negribētu. Un vēl mācīties no iepriekšējās mājsēdes kļūdām.
Teorētiski tas nozīmē, ka nu jau vajadzētu zināt, ka iepirkumi jāplāno laikus, ka jāēd veselīgi, ka katru dienu jāiet pastaigās, jādomā labas domas, ka biežāk jāpiezvana radiem, ka interneta diskusijās iesaistīties ne-va-jag, ka pirkt internetā visādus štruntus arī nevajag, ka… Vārdu sakot, tas nozīmē, ka nu jau vajadzētu zināt, kā saglabāt kontroli pār savu dzīvi mājsēdes apstākļos.
Praktiski ir tā, ka četru dienu laikā viss jau ir sagājis pilnīgi šreijā. Zināmā mērā.
Es par daudz ēdu, par maz interesējos par līdzcilvēku pašsajūtu, uz katru iegādāto brokoli nāk piecas kūkas un seši vīni. Esmu iesaistījusies pilnīgi nevajadzīgās diskusijās un lamājusies ar antivakseriem internetā. Esmu sakašķējusies ar Vīrieti pilnīgi stulbu iemeslu dēļ. Esmu nodomājusi sliktas domas par dažiem cilvēkiem. Vārdu sakot, esmu sevī kārtējo reizi vīlusies. Tikai četras dienas, jēziņ! Nevis četrdesmit!
Piedod, šovakar no manis nekādas jautrības. Es saņemšos! Jo bez jautrības mēs no šitā visa ārā daudzmaz veselīgā formā neizkļūsim, vai ne?
Viens ir skaidrs: tas purvelis, par ko savulaik rakstīja Klāvs Elsbergs, ir tepat pagalmā. Un arī kretīnu dejas notiek. Galvenais laikam ir pašam nepalikt par kretīnu un tajās dejās nepiedalīties. Negribas arī iežauties tāda purveļa akacī, nosmērēties ar dubļiem un piesmelt gumijniekus. Gribas iznākt no tā visa ārā ar sausām kājām, ar lielisku figūru, frizūru un melno jostu Dzīves mākslā. Kā?
Kā Tu to dari? Kā Tu tiec galā? Uzraksti! Adrese tā pati: receptes@delfi.lv
Es gaidīšu. Un mēs turpināsim Tev rakstīt.