Foto: DELFI
Turpinām Tev rakstīt no mājsēdes virtuves. Šovakar Tev raksta Pepijas draudzene. Uz galda kūp tējas krūze, lai gan – par krūzi to laikam nemaz nevar saukt. Spainītis ar osu! Laba sajūta, kad ir sava krūze (spainītis), pie kā pieturēties, vai ne?

Lai met akmeni pirmais, kurš bez grēka, un nav vedis no ārzemēm suvenīrkrūzītes. Ja tā padomā, es pat nezinu, kā vēl cilvēki tiek pie brokastu kafijas un tējas krūzēm… Nē, nu labi, arī manā dzīvē ir krūzes, ko esmu pirkusi Rīgā, bet tikai tāpēc, ka uzsāku jaunas attiecības un tajā skapī nebija normālu trauku.

Kopš tā laika mans krūzīšu plaukts ir papildinājies tā, ka vairs nav vietas, bet nevienu no tām es vairs neesmu pirkusi vietējos trauku veikalos. Ar uzsvaru uz vārdu "es", jo "normālas kafijas krūzes", 4 gab., vajadzēja vīram (lai nav ciemiņiem jādod dažādas krūzes!), bet divas akcijas "šausmiņas" ar pūķiem – bērnam. Tomēr kaut kā tas plauktiņš ir pielasījies pilns. Kas tad man te ir, parevidēsim...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!