Vēla rudens un mājsēdes pelēcība nupat sāk pārmākt iepriekš košo ainavu aiz loga. Acs neviļus pievēršas palodzes krāsainajam akcentam – dažiem koši oranžiem ķirbjiem, ko vectēvs reiz manā bērnībā sauca par putrāboliem un pret to uzturvērtību izturējās drīzāk nievājoši nekā atzinīgi. Putrābols viņa izpratnē bija vairāk sieviešu un bērnu ēdiens. Ķirbja vārds latviešu valodā ienācis no vācu mēles un pirmoreiz rakstos minēts 18. gadsimta beigās, bet pirms tam un arī vēlāk tas dēvēts gan par putras, gan krievu vai turku ābolu vai lielu gurķi.
Manas bērnības putrābolu garšas saistītas ar vecmāmiņas gatavotajiem marinētu ķirbju krājumiem, kas viņai sanāca makten gardi. Atminos, ka vecmāmiņa marinādei vienmēr pievienoja krustnagliņas. Jau 1922. gada laikrakstā "Zemkopis" starp citiem augļiem un dārzsaknēm, kas ietaisāmas etiķī, minēts putrābols, bet no marinādei pievienojamām garšvielām – nagliņas (krustnagliņas), lauru lapas, virces (smaržīgie pipari), pipari, iubirs (ingvers) un estragons.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
