Kad strādāju reklāmas aģentūrā tajos tālajos laikos pirms pandēmijām un mājsēdēm, dienas tāpat bija garas, dažkārt priecīgas, dažkārt stresainas, katrā ziņā – uz pēcpusdienu iestājās tas agregātstāvoklis, kad gribas tā kā mājās, tā kā kaut ko garšīgu un vispār.
Un tad, nav skaidrs, kā tas notika, bet kolēģe Inga sāka visus cienāt ar cepumiņiem. Ne jau tāpat vien un katru mīļu brīdi. Kaut kā iegājās, ka cepumiņu laiks bija tieši četros pēcpusdienā. Tad Inga vai nu apstaigāja telpu un cienāja, vai arī aicināja pašapkalpoties pie viņas galda pašiem. Tas bija viens no dienas labākajiem brīžiem. Reizēm vislabākais.
Cepumi uz Ingas galda bieži vien stāvēja jau no paša rīta, un mēs visi ar ilgu pilniem skatieniem lūkojāmies to virzienā. Bet ne jau tāpēc, lai izlūgtos kādu cepumiņu ātrāk! Nē! Cepumiņu pulksten četri bija svēta lieta – rituāls un likums, ko neviens negrasījās pārkāpt. Vienkārši bija jauki tā ilgoties, skatīties pulkstenī, gaidīt un zināt: lai kāda izvērtusies darba diena – laba, priecīga, stresaina vai pilnīgi drausmīga – mūs gaida jaukais cepumiņu brīdis.
Kad Inga devās atvaļinājumā, neviens cepumiņu tradīcijas turpinājumu neuzņēmās. Protams, bija spontānā ievīnošana virtuvē, jubilāri nesa kūkas un smērēja maizītes, bet cepumiņu laiks bija apstājies. Rituāls darbojās tikai tad, ka Inga sēdēja pie sava galda ar visiem cepumiem.
Kāda laime bija, kad Inga atgriezās! Ne tikai tāpēc, ka viņa tiešām bija brīnišķīga un visu mīlēta kolēģe, cilvēks, kuru vienkārši nevar nemīlēt. Bet reizē ar viņu atgriezās arī cepumiņi, un tas bija brīnišķīgi. Vai mēs nevarējām nopirkt cepumus paši? Varējām. Bet tas jau nebūtu tas. Rituālam ir nozīme! Ingas cepumiņu rituāls bija kaut kas, pēc kā ilgoties, kaut kas, ko kolektīvi baudīt un izbaudīt, un kaut kas tāds, kas labāk par jebkuru pulksteni ierāmēja dienu.
Lūk! Ingu un cepumiņus atcerējos, kad sapratu, ka, strādājot mājās, ekskursijas uz virtuvi īsti nesniedz prieku. Viss it kā pa rokai – aizsākta vīna pudele uz virtuves letes, sapuvis siers ledusskapī, viss vajadzīgais nelielai uzdzīve tepat, galu galā – kas gan liedz ātri uzcept kādu našķi, ja ļoti sagribas. Bet tas laikam tas pats, kas ar Ingas cepumiņiem un ar Palli vienu pašu pasaulē – kāds vispār lasījis tādu grāmatu? Puisītis aizbūra visus prom un palika viens pats pasaulē. Darīja, ko gribēja. Ēda konfektes konfekšu veikalā, kad vien gribēja. Un izrādījās, ka tas… nesniedz prieku.
Lūk, arī es sapratu, ka tas, ka tu būtībā dzīvo virtuvē un tev ir iespējas tūlīt pat un uz sitiena pagatavot siera plati vai uzcept piecstāvīgu kūku, kaut kā… neiepriecina. Un tagad, atceroties Ingas cepumiņus, es sapratu, kas par lietu. Rituāla pietrūkst! Un mazliet disciplīnas!
Aiziet! Kopš zinu, ka pulksten četros pie pēcpusdienas kafijas es drīkstu apēst kaut ko garšīgu un tieši pulksten sešos varu ieliet sev glāzi sarkanvīna, man, goda vārds, liekas, ka diena kļuvusi produktīvāka un jaukāka. Es, protams, dažreiz padusmojos uz sevi, kas tie tādi par noteikumiem, un, galu galā, kurš tad zinās, kad es dzeru savu vīnu un ēdu savus cepumus! Bet nē… Es pati zināšu. Tas – par disciplīnu. Bet mānoties būšu sev arī laupījusi gaidīšanas prieku un jauko rituālu – galu galā, visu cauru dienu dzerot kaut putna pienu, ar laiku tas kļūst tikpat parasts kā mazprocentu paniņas tetrapakā.
Starp citu, svari ziņo, ka disciplīna un mans jaunais cepumiņu rituāls (četros, nevis ik pēc četrām minūtēm) palīdz pašai nekļūt par cepumiņu. Ļoti jau negribētos no šīs mājsēdes… izripot.
Pastāsti par saviem rituāliem! Adrese tā pati: receptes@delfi.lv Mēs gaidīsim. Un turpināsim Tev rakstīt. Līdz pat mājsēdes beigām!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
