Kad strādāju reklāmas aģentūrā tajos tālajos laikos pirms pandēmijām un mājsēdēm, dienas tāpat bija garas, dažkārt priecīgas, dažkārt stresainas, katrā ziņā – uz pēcpusdienu iestājās tas agregātstāvoklis, kad gribas tā kā mājās, tā kā kaut ko garšīgu un vispār.
Un tad, nav skaidrs, kā tas notika, bet kolēģe Inga sāka visus cienāt ar cepumiņiem. Ne jau tāpat vien un katru mīļu brīdi. Kaut kā iegājās, ka cepumiņu laiks bija tieši četros pēcpusdienā. Tad Inga vai nu apstaigāja telpu un cienāja, vai arī aicināja pašapkalpoties pie viņas galda pašiem. Tas bija viens no dienas labākajiem brīžiem. Reizēm vislabākais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
